Īsi par osetīniem

(norakstīts no gruzīnu stāstiem)

Lai kādā reģionā dzīvojoši ļaudis varētu pretendēt uz savas valsts statusu, tiem droši vien jābūt daudzmaz pieklājīgā skaitā (salīdzinoši) un šī valsts ir jāatzīst citām valstīm. Senāk šīs lietas tika kārtotas daudz vienkāršāk - ja tev bija pietiekoši liels skaits karotāju un tu biji tik stiprs, ka vari piespiest pārējos dēvēt savu mazo ļaužu saujiņu par valsti - labi, lai notiek.
Mūsdienās tas nav tik vienkārši.
Un vispār - vai tad stāsts ir par Osetijas valsti?

Osetīnieši izsenis ir dzīvojuši Ziemeļosetijas teritorijā. Laika gaidā daļa no viņiem protams ieceļoja Gruzijā un apmetās uz dzīvi vietā, ko šobrīd dēvē par Dienvidosetiju. Staļina laikā tur bija apmēram 100 iedzīvotāju un ar to bija pietiekami, lai dižais vadonis (osetīns pēc tautības, starp citu) izveidotu šeit autonomiju.

Līdz tam laikam gruzīni NEKAD nav karojuši ar osetīniem. Gluži pretēji. Viņu saiknes ir bijušas diezgan ciešas. Carienei Tamārai pat esot bijis vīrs kas cēlies no osetīniešu Bagrationu dzimtas. Ilgus gadsimtus gruzīni ar osetīniešiem mierigi sadzivojuši.

Līdz brīdim, kad pie varas nāca Staļins.
Kopš tā laika osetīniešu uzvārdi ir krietni pārkrievojušies.Galotņu -ioni, -švili un citu vietā nāca vienkārši krieviskais -ov vai -ojev (Kokojevam it kā vajadzētu būt Kokošili). Šobrīd lielakā daļa osetīniešu pieņēmuši dāsni piedāvāto Krievijas pilsonību un ar Krievijas pasi kabatā it kā paģērē Osetijas valsts neatkarību.

Nav jābūt īpašam gudriniekam, lai saprastu, ka osetīnieši ir tikai un vienīgi mazas skrūves lielo skrūvētāju rokās. Viegli aizkaitināma un viegli manipulējama tauta, kuras vīrieši piedzimst ar ieročiem rokās.