Ir labi

Kā jau proletārietim piedien, svētdienas dienā dodos uz Mākslas muzeju (Valdemāra ielā). Mans mērķis ir Jāņa Jākobsona un Zojas Frolovas izstādes skatīšana. Šie abi ir vīrs un sieva un, nu jau daudzus gadus - amerikāņi. Ka vīrs un sieva, tas uzreiz skaidri redzams, skatoties uz darbiem – tādā īpatnējā veidā no viena uz otra darbiem migrē i motīvi, i elementi (zvīņveidīgās faktūras, dzeltenbālie krāstoņi, jocīgās lampiņas, u.c.). Ka amerikāņi arī – tāda kā pašpārliecināta pretenciozitāte uzreiz lec acīs gan darbu izvēlē, gan izvietojumā. No otras puses Jāņa otrādi apgrieztus, itkā izlietotus gigantiskus prezervatīvus atgādinošie plastikāta maisveidīgie objekti (“Ķērāji”) tomēr šķiet īsti latviski savā garā – nevis iekarot un okupēt, bet gan pacietīgi sagaidīt, kad kaut kas labs vai arī ne tik labs nokritīs no debesīm – šoreiz jau tavā ne kaimiņa maisiņā. Zojas krāsu un virsmu valoda ir inetresanta, bet itkā neatrisināta, itkā pateikts būtu par daudz vai arī par maz, lai būtu nobeigtības sajūta. Kopumā izstāde atstāja manī izsalkuma sajūtu (varbūt tur redzamo sulīgo arbūzu dēļ) un es metos uz “veco” meistaru zālēm.
Kopš zināma laika akadēmiķa Federa brīnumainās pasaules ir pārceltas uz pirmo stāvu kur ieguvušas iespēju dzīvot dabiskajā, no logiem nākošajā dienas gaismā. Tobrīd tā perfekti saskan ar gleznā “Zvejnieka ligzda” skatāmo noskaņu – dziļa, tumša paēna zem veciem kokiem ar zaļi apsūnojušiem stumbriem. Aina ir tik dzīva, ka pārņem reāla vēlešanās atvērt pelēkās, sagumušās mājiņas durvis un iet iekšā “ligzdā” – paskatīties, kas iekšā.
Uzkāpju arī otrajā stāvā, pa ceļam apbrīnojot no rozēm veidoto, jau apvītušo floristikas brīnumu, kas vēsta par franču modes žurnāla klātbūtni Latvijas kultūrvidē un palicis šeit no piektdien muzejā notikušā sarkanā paklāja pasākuma. Amizanti, ka padomju laikā tieši šajā vietā – tāpat ar prožektoriem izgaismots – stāvēja proletariāta vadoņa un mākslas mīļotāja Vladimira Iļjiča Ļeņina ģipša krūšutēls.
Tā kā diena ir īsti pelēka, pretī man atsaucas tieši “pelēkie”: Jēkabs Kazāks, Jāzeps Grosvalds. Arī šoreiz nevaru vienaldzīgi paiet garām Pētera Krastiņa tumšajiem, bet smalkās niansēs minorā skanošajiem ūdeņiem un tajos atspīdošajiem mežiem. Tagad jau jūtos mākslas pilnāks, vēl tikai atvadu sveiciens Kundziņa mīlulītim ganiņam, latvietim, kas, cūkas ganot, nekad neaizmirst paskatīties debesīs, kur sapņu pilīm līdzīgi majestātiski peld mākoņu kuģi (nevilšus jāatceras Zojas Frolovas dzimšanasdienas kuģis ar svinīgo sapņu torti) un Ernesta Brastiņa dīvainajiem ragainajiem, nagainajiem bārenītes radiem, kas nezkādā sakarā sasaitās manā prātā ar Miķeļa Fišera dzīvnieku izbāžņu instalācijām.
Jā – vienmer ir labi aiziet svētdienā uz muzeju. Ticiet man.

http://www.lnmm.lv/lv/lnmm/izstades/baltazale/index.php?PHPSESSID=65769392902b5de730cad438253d5fe6
http://www.lnmm.lv/lv/drizuma/