Ielas ainas

Šis laikam būs visnotaļ netipisks ieraksts. Tādēļ jau iepriekš vēlos izteikt pateicību interneta pakalpojumu sniedzējiem, par to, ka caur internetu nav iespējams apmētāt ar puvušiem dārzeņiem.

Garām traucošs automobiļu juceklis, kas nesās pāri salāpītajam asfalta pārklājumam. Dažs labs autovadītājs norobežojis savu pasauli ar finansiālajiem priekiem un pārvietojas kāda darījuma partnera virzienā. Ar strauji pulsējošu sirdi krūtīs, alkdams nopelnīt vēl kādu naudas grasi, lai apmierinātu savas finansiālās fantāzijas. Kāds pārītis, kuru fizionomijas varētu atrasties uz modes žurnālu vākiem, un lupatas uz viņu miesām simbolizēt mūsdienu jaunatnes jaunākās stila aktualitātes, pārvietojas klusējot, rociņās sadevušies, vēstījot visai pasaulei: "Apbrīnojiet mūs, mēs esam popkultūras augstākais sasniegums - ideāli mazdomājoši divkāju radījumi, kuri pasūta TV veikalu reklamētos attaukošanās aparātus un savas attiecības skaidro ar horoskopu palīdzību." Dažs labs jaunietis, kurš savu tuvredzību labo ar necauršaujamām stikla brillēm masīvos, vecmodīgos rāmjos, pārvietojas savu māju virzienā, ādas mapītē nesdams vairākus tikko iegādātus onānžurnālus ar skanīgiem nosaukumiem "Hot friendship" un "Girls next door".

Visam šim jūklim pa vidu, pie sarūsējušas dzelzs sētas, kas apaugusi ar staipekņaugiem ir nosēdies padzīvojis vīrs ar garu sirmu bārdu. Savas vecās, daudzus priekus un bēdas pārdzīvojušās acis, tas ir nogremdējis uguns dziras glāzē, tās vairs nekad nebūs bērnišķīgā naivuma pilnas, un uz patiesu izbrīna vēstošu skatienu vairs nav spējīgas. Pārsalušās rokas viņš berzē vienu pret otru cenšoties iegūt kaut nelielu siltumu, bet diemžēl tas nav iespējams, jo visu savu mūžu to vien darot kā smirdinot "Prīmu" un "Belamorku" roku asinsvadi ir sašaurinājušies un asinsrite rokās ir pielīdzināma Maskačkas koka māju ūdensapgādes sistēmai. Sirmajā, taukainajā bārdā ieķērušos vakardienas beļašu pārpalikumu dvinga nav pat salīdzināma ar aromātu, kuru izplata viņa mēnešiem nemazgātā miesa. Kāda moderna dāmīte ar pāris kroplīgiem pekiniešu sugas krančiem pie saitītes iet garām un nošausminās par neestētisko onkuļa izskatu. Sašutis sauciens: "Džesika, dārgā, neošņā šo bomzi, kas zina, kur tas bijis", atskan no dāmītes puses, pirms tā ir iegājusi blakus esošajā frizētavā, izveidot sev jaunu pedikīru.

Kāds mazgadīgs slāvu tautības pārstāvis, sabiedrībā arī dēvēts par "urlu" slāj savās trīssvītrainajās treniņbiksēs centra virzienā, visticamāk, ka satikties ar kādu sava prāta brāli, lai vakarā varētu ietusēt La'Rokā un nocopēt kādu blondu šmaru. Ar riebuma un pārākuma pilnu skatienu vērstu onkuļa virzienā viņš iet tam garām, un uz vecā vīra lūgumu: "Neatradīsies pāris santīmu", atbild ar spērienu un pāris uzmundrinošiem vārdiem.

A ko es, tā vietā lai iespiestu vecā vīra plaukstā piečuku, un padarītu viņa eksistenci zemes virsū kaut uz dienu krāsaināku aizeju labāk uz tuvāko barčiku un notriecu tur daļu no algas šņabī samaisītā ar dažādākajiem garšas pastiprinātājiem, un diskutējot ar pseidomākslinieciski orientētiem cilvēkiem par sauli un par brīvi.

Nākamajā rītā izejot ārā no dzertuves un cīnoties ar galvassāpēm, kuras ir radījusi saindēšanās ar alkoholu, paskatos uz sētas pusi, vecā vīra tur vairs nav. Bet paejot pāris metrus sava sabiedriskā transporta līdzekļa virzienā redzu to pašu veco, sirmo vīru guļam uz iepuvuša soliņa, zem kura mētājās puslitrīga plastmasas pudele. Tāda pudele, kurā parasti točkas īpašnieki mēdz saliet savu nāves dziru, kuras sastāvā dažreiz šķaidītais etilspirts tiek aizvietots ar tehnisko spirtu. Onkulis guļ paskaļi krākdams, un viņam miegā pagriežoties uz otriem sāniem, es redzu viņa sejā neviltotu laimes izteiksmi.