Identitātes krīze-2

Pēdējā laikā sākuši parādīies raksti, kas liecina par identitātes krīzi Tribīnē. Kas ir Tribīne, kas ir tautas žurnālistika, kas ir Tribīnes lasītājs, kas ir ancuks vai susurs utt.?
Tie ir jautājumi, kas atbildēti, šķiet, dotu īsto paātrinājumu jaunam izrāvienam.
No vienas puses neprofesionalitāte un anonomitāte, kas traucē attīstību, no otras – ja šeit rakstītu, zīmētu un fotografētu tikai profesionāļi ar atpazīstamu vārdu, ar ko tad Tribīne atšķirtos no citiem medijiem? Sāls ir „mazajā cilvēkā” – cilvēkā, kas reprezentē „vienu no mums”, viņa ikdienā, darbā, sapņos, redzētajā, dzirdētajā, pārdomātajā, kas ir tiešs un nepastarpināts – ne citu - gudro onkuļu „mutē ieliets”.
Grūtības varbūt ir tieši plašumā un raibajā daudzveidībā, kas ņirb acu priekšā un murd, kā pūlis tirgus laukumā. Varbūt jāatgriežas pie saknēm. Izlasām vēlreiz šo nosaukumu – Tribīne. Tribīne paceļas virs parastā līmeņa, lai paustu vēsti „visiem”, kas klausās, tam, kas ieņem vietu tribīnē, tas jāapzinās – tu esi pakāpies un pievērsis sev uzmanību, tālāk jāseko vēstij, nevis murdoņai vai bubināšanai. Vakar radio dzirdēju par Whitestripes koncertu, kas ildzis tikai 1 sekundi. Vienreiz tā var, bet ja kļūst par normu iekliegties un nozust anonimitātes krūmos, tas vairs nav interesanti.
Dilemma ir: kā Tribīnei attīstīties tālāk, nekļūstot par vienmuļi raibu lēto preču tirgus laukumu, bet arī kā Todam Svīnijam nepārgriežot rīkli saviem pašas bērniem- neprofesionālajiem, anonīmajiem, copy-peistošajiem, bet tomēr īstajiem mazajiem cilvēkiem.