IZM demokrātijas imitācija, lai turpinātu slinkot

Laiku pa laikam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) it kā atceras, ka Latvijā ir īsākais mācību gads Eiropā un, ka varbūt tas nemaz nav tik labi. Jo viena lieta ir garas brīvdienas skolēniem un garš atvaļinājums skolotājiem, bet cita lieta - daudz stundu vienā dienā, smagas somas, kas kropļo muguras utt.

Tad nu Izglītības ministrija labākajās demokrātijas tradīcijās veic aptauju un Tavu brīnumu - konstatē, ka nospiedoši lielākā daļa skolēnu un skolotāju ir pret mācību gada pagarinšanu. Protams - kam gan gribas vasarā strādāt vai iet skolā. Un ministrija nolemj, ka viss ir labi un neko nevajag manīt, jo tā saka skolēni un skolotāji.

Manuprāt, šādas aptaujas rezultātus nopietni ņemt vērā var tikai pamuļķis. Tikpat labi tad varētu jautāt alkoholiķiem, vai viņi atbalsta akcīzes nodokļa paaugstināšanu alkoholam, cietumniekiem - vai viņi uzskata, ka iesēdināti pamatoti un tā tālāk.

Vēsturiski šāds īss mācību gads ir iegājies, jo savulaik lielākā daļa latviešu bērnu dzīvoja laukos jau kopš mazotnes bija nozīmīgs atbalsts vecāku saimniecībā. Līdz ar to gluži ekonomisku apsvērumu dēļ tādu greznību kā skolu varēja atļauties periodā, kad rudens darbi bija apdarīti un pavasara vēl nebija sākušies.

Vai tagad kas tāds ir aktuāls? Stipri šaubos, vai kaut kur Latvijā vēl kāds tiek sūtīts ganos ar paikas cibiņu azotē, silda nosalušās basās kājeles govs pļekā un, laiku īsinot, spēlē stabulīti.

Domāju, ka šī ir reize, kad vajadzētu uzklausīt izglītības sistēmā tieši neisaistītu ekspertu viedokļus, veikt pētījumus un tad pieņemt lēmumu. Protams, tas ir daudz grūtāk, darbietilpīgāk un nepopulārāk, nekā kārtējo reizi izlemt neko nedarīt, apelējot pie svētās 1. septembra tradīcijas un ka skolas neesot piemērotas mācībām vasarā (wtf?!)

Respektīvi, ir reizes, kad tautas viedoklis ir emocijās balstīts un subjektīvs un šādos gadījumos politiķu uzdevums ir rast pareizo risinājumu un stingri uz to iet, nevis vienkārši pieslieties valdošajam noskaņojumam, baidoties no nepopulārām reformām, kas pašai tautai ilgtermiņā būtu izdevīgākas.