Gudro Protokoli. 12. protokols

DIVPADSMITAIS PROTOKOLS

Kā brīvmūrnieki izskaidro brīvību. Preses nākotne brīvmūrnieku valstī. Kontrole
pār presi. Korespondentu aģentūras. Kas ir progress pēc brīvmūrnieku uzskatiem?
Vēl par presi. Brīvmūrnieku solidāritāte tagadējā presē. Provinces „sabiedrisko”
prasību uzkurināšana. Jaunā režīma nemaldība.

„Vārdu brīvība”, ko var izskaidrot dažādi, mēs definējam tā:
„Brīvība ir tiesība darīt to, ko atļauj likums.” Šāds vārda tulkojums mums noderēs tam nolūkam, ka katra brīvība būs mūsu rokās, jo likumi iznīcinās vai cels tikai to, ko mēs vēlēsimies pēc augšā izskaidrotās programas.

Ar presi mēs rīkosimies sekojošā kārtā. – Kādu lomu tagad spēlē prese? Viņa kalpo kaislību sakurināšanai, kas mums nav vajadzīgas, vai arī partiju egoistiskiem nolūkiem. Viņa ir tukša, netaisna, melīga, un ļaužu vairākums nemaz nesaprot, kam viņa kalpo. Mēs tai uzliksim seglus un saņemsim viņu stingri grožos, to pašu izdarīsim arī ar pārējiem iespieddarbiem, jo kāda gan nozīme mums paglābties no preses uzbrukumiem, ja mēs vēl paliekam par mērķi brošūrai un grāmatai...

Mēs tagad dārgi izmaksājošo publicitātes produktu, dārgo tāpēc, ka vajaga viņu cenzēt, pārvērtīsim mūsu valsts ienesīgā postenī: mēs viņu apliksim ar sevišķu marku nodevu un ar nodrošinājumu iemaksu pie preses organu vai spiestuvju dibināšanas, kam vajadzēs pasargāt mūsu valdību pret katru preses uzbrukumu. Ja gadīsies šāds uzbrukums, tad mēs uzliksim nesaudzīgus sodus. Tādi līdzekļi – markas, drošības naudas un ar viņām nodrošinātie sodi nesīs valdībai milzīgu peļņu. Tiesa, partiju avīzes varētu arī naudas nežēlot, bet mēs viņas aiztaisīsim, tiklīdz tās otrreiz mums uzbruks.

Neviens nevarēs nesodīts aizskart mūsu valdības nemaldības oreolu. Iemesls izdevuma slēgšanai – lūk, aiztaisāmais organs bez pamata uztrauc ļaužu prātus. Lūdzu jūs ņemt vērā, ka starp tiem, kas mums uzbruks, būs arī mūsu pašu dibinātie organi, bet viņi uzbruks tikai tajos punktos, kur mēs jau būsim nolēmuši izdarīt pārgrozības.

Neviens ziņojums nenonāks sabiedrībā bez mūsu kontroles. To mēs jau arī tagad sasniedzam ar to, ka visas ziņas saņem nedaudzas aģentūras, kuŗu rokās tās saplūst no visām pasaules malām. Šīs aģentūras tad jau pilnīgi būs mūsu iestādes un publicēs tikai to, ko mēs rakstīsim viņām priekšā. Ja tagad mēs esam mācējuši iekaŗot goju prātus tādā mērā, ka viņi visi skatās uz pasaules notikumiem caur mūsu viņiem uzliktajām krāsaino stiklu acenēm, ja tagad priekš mums nevienā valstī nav šķēršļu, kas aizkrustotu pieeju pie tā, ko goji savā dumjībā sauc par valsts noslēpumiem – tad kas notiks tad, kad mēs sava vispasaules cara personā būsim visu atzītie pasaules valdnieki?!...

Atgriezīsimies pie preses nākotnes. – Katrs, kas vēlēsies būt par izdevēju, bibliotēkāru vai spiestuves īpašnieku, būs spiests sagādāt šai lietai noteiktu diplomu, kas pārkāpuma gadījumā nekavējoties tiks atņemts. Pie tādiem apstākļiem domas ierocis kļūs par audzinošu ieroci mūsu valdības rokās, kas vairs nepielaidīs tautas masu maldīties pa džungļiem un sapņot par progresa labdarību. Kas gan no mums nezina, ka šie šķietamie labdarījumi nozīmē tiešu ceļu uz neprātīgu sapņošanu, no kuŗas dzimušas cilvēku anarchistiskās attiecības savā starpā un pret valsts varu, tādēļ ka progress jeb, labāk sakot, ideja par progresu pavedināja domāšanu uz visāda veida emancipāciju, nenospraužot tās robežas... Visi tā saucamie liberāļi ir anarchisti, ja ne darbos, tad domās. Visi tie dzenas pēc brīvības māņiem, ieslīgstot patvaļībā, tas ir anarchijā – protestējot protesta dēļ...

Pāriesim uz presi. Mēs viņu, tāpat kā visus citus tipografijas ražojumus apliksim ar marku nodevām no loksnēm un drošības naudām, bet grāmatas, kuŗās mazāk par 30 lokšņu – dubultā apmērā. Mēs viņas uzskatīsim par brošūrām, lai no vienas puses samazinātu žurnālu skaitu, kas nozīmē vissliktāko iespieddarbu indi, bet no otras puses – šāds solis spiedīs rakstniekus sacerēt tik gaŗus darbus, ka tie tiks maz lasīti, sevišķi vēl ievērojot grāmatu dārgumu. Bet tā literātūra, ko mēs izdosim paši, lai ietekmētu sev vēlāmā virzienā ļaužu prātus, būs lēta un tiks ķertin izķerta. Nodoklis apvaldīs tukšo kāri pēc literātūras, bet sodi literātus padarīs no mums atkarīgus. Ja arī atradīsies rakstītāji pret mums, tad eradīsies cilvēki, kas vēlēsies viņu darbus iespiest. Pirms pieņemt kādu darbu iespiešanai, izdevējam vai spiestuves īpašniekam vajadzēs iet uz iestādēm un lūgt atļauju. Tādā kārtā mums jau iepriekš būs zināmi pret mums gatavojamie uzbrukumi un mēs tos pārvarēsim, aizsteigdamies tiem priekšā ar paskaidrojumiem apskatāmai tēmai.

Literātūrai un žurnālistikai piemīt vislielākais audzinošais spēks, tādēļ mūsu valdība iegūs žurnālu lielāko daļu. Tā tiks neitrālizēta privātās preses kaitīgā ietekme, un mēs iegūsim milzīgu ietekmi uz ļaužu prātiem...

Ja mēs atļausim iznākt desmit žurnāliem, tad paši nodibināsim trīsdesmit un tā tālāk, tādā pat veidā. Bet publikai tas nav jāsaprot, tādēļ visi mūsu izdodamie žurnāli no ārienes liksies esam visdažādāko virzienu un uzskatu, tā tie iegūs uzticību un pievilks pie mums mūsu neko ļaunu nedomājošos pretiniekus, kas tādā kārtā nonāks mūsu cilpā un tiks padarīti nekaitīgi.

Pirmā vietā stāvēs oficiāla rakstura organi. Viņi vienmēr sargās mūsu intereses, tādēļ to ietekme būs samērā niecīga.

Otrā – nostāsies oficiozi, kuŗu uzdevums būs pievilkt vienaldzīgos un remdenos.

Trešā – mēs nostādīsim it kā savu opoziciju, kas vismaz vienā no saviem organiem izliksies par mūsu antipodu. Mūsu īstie pretinieki savā sirdī noturēs šo viltus opoziciju par savējiem un atklās mums savas kārtis.

Visas mūsu avīzes būs visdažādāko virzienu – aristokratiska, republikāniska, revolūcionāra, pat anarchistiska – saprotams, kamēr vēl būs satversme... Viņām, kā indiešu dieviņam Višnu, būs simts rokas, no kuŗām katra taustīs pulsu kaut kādai „sabiedriskai domai”. Kad pulss paātrināsies, tad šīs rokas vedīs sabiedrisko domu pretī mūsu mērķim, jo uztraucies subjekts zaudē saprātību un viegli padodas iedvesmei.

Tie muļķi, kas domās, ka atkārto savas nometnes laikraksta domas, ka seko savas partijas organam, viņi ies pakaļ tam karogam, kuŗu mēs izkārsim priekš viņiem.

Lai ievadītu šinī virzienā savu laikrakstu miliciju, mums sevišķi rūpīgi jāorganizē šī lieta. Ar centrālās preses nodaļas vārdu mēs organizēsim literāras sapulces, kuŗās mūsu aģenti nemanot noteiks paroles un signālus. Apspriežot mūsu pasākumus un runājot tiem pretī vienmēr pavirši, neaizskaŗot tos pēc būtības, mūsu organi nekaitīgi „apšaudīsies” ar oficiālām avīzēm tikai tāpēc, lai mums dotu iespēju izteikties sīkāk, nekā mēs to varētu pirmatnējos oficiālajos paziņojumos. Protams, tikai tad, kad tas mums būs izdevīgi.

Šiem uzbrukumiem pret mums piekritīs vēl tā loma, ka pavalstnieki būs pārliecināti par pilnīgu runāšanas brīvību, bet mūsu aģentiem tas dos iemeslu apgalvot, ka mums oponējošie organi kuļ tukšus salmus, jo nespēj atrast pietiekošus motīvus mūsu rīcības lietišķajam atspēkojumam.

Tādi, sabiedrības uzmanībai nenotveŗami, bet patiesībā ļoti iedarbīgi soļi vissekmīgāk noskaņos sabiedrības uzmanību un uzticību par labu mūsu valdībai. Pateicoties tam, mēs pēc vajadzības varēsim satraukt vai nomierināt prātus attiecībā uz polītiskiem jautājumiem, pārliecināt vai radīt apjukumu, iespiežot gan patiesību, gan melus, gan datus, gan atsaukumus, skatoties pēc tā, vai tie uzņemti labi vai nē, vienmēr uzmanīgi aptaustot zemi, pirms uz tās nostāties... Mēs droši uzvarēsim savus pretiniekus, jo viņu rīcībā nebūs preses organu, kuŗos tie varētu izteikt savas domas līdz galam, tāpēc, ka mēs pret presi spersim
augšā minētos soļus. Mums pat nebūs vajadzīgs tos pilnīgi atspēkot...

„Izmēģinājuma balonus”, ko palaidīsim savā trešās šķiras presē, mēs vajadzības gadījumā enerģiski atsauksim oficiozos...

Jau tagad kaut vai franču žurnālistikā valda brīvmūrnieku solidāritāte pēc paroles: visus preses organus savstarpīgi saista profesionālais noslēpums; līdzīgi senatnes auguriem, neviens darbinieks neizdos savu ziņu noslēpumu, ja nav nolemts to laist atklātībā. Neviens žurnālists neuzdrošināsies noslēpumu izdot, jo literātu aprindās netiek pielaists neviens, kam pagātnē nav kādas apkaunojošas vainas... Šīs vainas tādā gadījumā tūdaļ atklātu. Kamēr tās zināmas tikai nedaudziem, žurnālista oreols saista zemes iedzīvotāju
vairākumu – tam seko sajūsmā.

Mūsu aprēķini īpaši attiecas uz provinci. Tur nepieciešams ierosināt cerības un tieksmes, ar kuŗām mēs varētu katrā laikā mesties uz galvaspilsētu, uzdodot viņas galvaspilsētām par provinču patstāvīgām cerībām un tieksmēm. Skaidrs, ka viņu avots būs vienmēr viens un tas pats, proti, mūsējs. Ir vajadzīgs, lai dažreiz, kamēr mums vēl nepieder pilnīga vara, galvaspilsētas izrādītos ietītas tautas, tas ir, mūsu aģentu apstrādātā vairākuma provinciālu uzskatu atmosfairā.

Kad mēs būsim tajā jaunā režīma periodā, kas būs pāreja uz mūsu valdīšanas (oficiālo) sākumu, tad mēs vairs nepielaidīsim, ka prese atklāj sabiedrības bezgodību; ir vajadzīgs, lai tauta domātu, ka jaunais režīms visus apmierina tik ļoti, ka pat noziedzības izbeigušās... Noziedzības izpausmes gadījumiem jāpaliek vienīgi attiecīgo upuŗu un nejaušu liecinieku zināšanā – ne vairāk.”


ieprieksejais, 11. protokols.