Geocachings - spēle tētiem, bērniem, mammām un gīkiem
Šajā nedēļas nogalē izmēģinājām jaunāko "modes kliedzienu" - geocachingu.
Kas ir nepieciešams: pirms un pēc spēles - internets
spēles laikā - GPS (jeb globālā pozicionēšanas sistēma).
Geocachings ir spēle, kurā jāmeklē citu cilvēku paslēpti "dārgumi". Princips vienkāršs - cilvēki saslēpj dažādās vietās dārgumus, uzraksta internetā, kur tie meklējami un citi brauc meklēt. Dārgumi visbiežāk izskatās šādi - tā ir noslēpta plastmasas kārbiņa (nu kaut vai tāda, kurā liek savas ikdienas sviestmaizītes vai vakardienas veco sautējumu), kurā ir blociņš, zīmulis un zīmuļasināmais. Kad cilvēki, sekojot dotajām norādēm, kastīti atrod, pierakstās blociņā, kad un kas to ir atradis. Paši dārgumi ir dažādas kastītē atstātas lietiņas - piemēram, čupa čups, kinderolas mantiņas, sērkociņi, bildītes, diski utt. Ja jūs vēlaties kādu lietiņu izņemt, tad noteikti jāieliek kaut kas vietā un tā arī blociņā jāieraksta - piem., In-chupa chups, out - little lion.
Norādes par vietām atradīsiet internetā http://www.geocaching.com/ - tur ir saslēpto dārgumu kastīšu atrašanās vietas pa visu pasauli un Latvijā uz šo brīdi ir 269 punkti. Visbiežāk tiek dotas kastītes konkrētas atrašanās koordinātes, ko noteiksiet ar GPS, bet tālāk jāmekelē pēc apraksta. Tā kā GPS noteiktās koordinātas var atšķirties par +/-7 metriem, meklēšanu jāveic plašākā rādiusā. Un galu galā - var gadīties, ka jūs vienkārši kastīti neatrodat (tāpēc izmagājiet labi acis un uzlieciet brilli!).
Kā mums gāja? Tā kā mūsu izejas punkts bija Valmiera, 7dien no rīta labi paēdām un ar auto devāmies uz Lodi. Nolikām mašīnu un gājām meklēt pirmos 2 cachus (tā spēles slengā sauc dārgumu kastītes. Cache - slēptuve angļu val.), kas novietoti kaut kur uz takas gar Līču -Lanģu klintīm. Izmetam nelielu līkumu cauri Lodes māla karjeram un atpakaļceļā - arī pašai rūpnīcas teritorijai. Tagad mēs zinām, kur piedzimst ķieģeļi, bet ne jau par to stāsts. Pirmo slēptuvi atrodam pēc kādas 15 minūšu meklēšanas, jau pirmie nobrāzumi, sviedri un aiz botām sabirušas smiltis, tomēr otro atrast neizdodas nekādi. Ļoti daudz odu, nolemjam doties atpakaļ un lienam augšā pa stāvo klinti. Jāatdzīst - nokāpt bija vieglāk :)
Tālāk dodamies uz turpat netālu esošo Lielo Ellīti, kur diemžēl slēptuves izveidotājam nācies atteikties no dārgumu kastītes uzmanīšanas (tie, kas izveido slēptuves arī regulāri pieskata, vai kastīte vēl tur ir, vai nav izpostīta, vai zīmulis vēl iekšā utt). Atteikties tāpēc, ka acīmredzot Lodē cilvēkiem ļoti patīk postīt - to jau redzam pēc nolauztās un nogāztās tūrisma kartes. Šajā vietā ir citi noteikumi - pie lielās ellītes vnk jānofotografējas tā, lai redzams arī mūsu GPS un pēc tam jāieliek internetā pie šī vietas apraksta.
Dodamies uz Kazu gravu. Nekādi nespējam atrast pa krauju lejā pienācīgu ceļu, tāpēc nospriežam, ka jādodas vienkārši iekšā mežā. Tas izrādās varen aizraujoši - ar ātrumu apmēram 20 metri 10 minūtēs virzamies pa brikņiem klātu kalnu lejā uz savu galamērķi. Anniņa, rāpjoties pāri kādam kokam, pārplēš bikses:) Kad beidzot nonākam skaistajā vietā, izrādās, ka no otras puses tai klāt pienāk civilizēts ceļš... Skatam paveras ne vien brīnišķīgs ūdenskritums un klints atsegumi, bet arī atkritumu kalns. Paliek kaut kā bēdīgi. Vēl bēdīgāk paliek, ka neatrodam slēptuvi - izmeklējam teju katru kvadrātmetru 30 metru rādiusā, bet nekā. Sitam ar galvu pret klinti, jo izrādās, ka ir pat cilvēki, kas slēptuvi esot atraduši naktī...
Neko, dodamies prom, bet nav tik traki, jo esam redzējuši skaistu vietu, saplēsuši bikses un diezgan labi nokāpelējušies. Nāk jau drusku lūziens.
Nākošais pieturas punkts - dzelzceļa tilts pār Raunas upi, kas ir augstākā šāda veida būve Baltijā. Jāsaka, ka es šajā vietā jau biju pirms 2 gadiem, kad laidāmies no tā ar klinšu kāpēju aprīkojumu (bet vispār tā darīt nedrīkst un dzelzceļš objektīvu iemeslu dēļ par to ļoti dusmojas), tāpēc jau mašīnā pie sevis klusībā spriežu, vai man patiešām ir jālien augšā uz tilta...Izrādās, ka slēptuve ir diezgan ekstrēmā vietā - tieši apakš tilta, līdz kastītei var nokļūt vien lienot pa dzelzs redeli, bet apkašā tek Rauna. Mēs ar skuķiem uzlienam uz tilta un pa vējā grabošām kāpnēm nolienam līdz redelei, bet pēc kastītes lien Kaspars. Mēs tikmēr klusu ceram, ka vilciens nenāks - tādā gadījumā jābūt gatavam kaut kur stipri iekrampēties, apgulties, aizspiest ausis un apsegt galvu (vilciens var mest lejā pa kādam akmenim no uzbēruma). Izrādās - mums noveicas ne vien ar to, ka vilciens nenāk, bet arī, kā vēsta ieraksts blociņā, pati kastīte atjaunota vien vakar, jo pirms tam bijusi izpostīta. Kaspars tagad ir dienas varonis, protams...
Dodamies uz pēdējo slēptuvi - Vaives dzirnavām. Atkal jālien augšā un mēs, sakopjot pēdējos spēku (kopš apslētās mantas ceļojuma sākuma pagājušas četras stundas), atkal lienam kaut kur augšā. Seko aplauziens - lai arī slēptuves izveidotājs apgalvos, ka kastīte ir ļoti vienkārši atrodama un tāpēc nav devis nekādas citas norādes bez koordinātām, mēs neko neatrodam. Beigās izbeidzas mūsu GPS baterija un ceļojumam pienācis loģisks gals.
Par to mēs nebēdājamies, jo aiz muguras ir piecu stundu ceļojums pa Cēsu rajona dabas dārgumiem, labi izvingrināti ofisa dibeni, izvēdinātas plaušas un kuņģis patīkami pielipis pie muguras. :)
Vēsturiski spēle aizsākusies 2000.gadā, kad ASV atļāva globālās pozicionēšananas sistēmas lietot arī "mirstīgajiem" cilvēkiem. 2000.gada 3.maijā Dave Ulmer gribēja pārbaudīt šīs ierīces precizitāti un internetā publicēja savu ideju GPS lietotāju forumā - ir jāpaslēpj kastīte kaut kur mežos un jānosaka tās atrašanās vieta ar GPS, koordinātas jāpublicē internetā. Tam, kurš atradīs kastīti, jāievēro vienkāršs noteikums - kaut ko izņem un kaut ko ieliec. Un tā šī "pārbaude" izrādījās spēles sākums. Geocachings neticamā ātrumā un apmēros izplatās visā pasaulē un arī Latvijā daži punkti jau ir vismaz 3 gadus veci.
Svarīgi! Atgriežoties mājās, noteikti atveriet lapu un atzīmējieties visos punktos - vai kastīti atradāt, vai nē un ja vēlaties - ierakstiet komentāru par to, kā gāja.
Ievērojiet! Pirms došanās ceļā izprintējiet punktu aprakstus, vislabāk kopā ar komentāriem (tie reizēm var palīdzēt) un ievērojiet slepenību - nepublicējiet savos blogos fotogrāfijas, no kurām var noteikt kastītes atrašanās vietu u.tml.
Pirms dodieties dabā, papētiet, KĀDS ir jūsu GPS - piemēram, TomToms nederēs, jo signāls atjaunojas pārāk reti un tas der tikai automašīnai (mums bija kaut kāds Magelan).
Kopsavilkums - geocachings ir superīgs veids, kā izvilkties ārā no mājas, kad tam nevar atrast iemeslu. Zinu, ka daudzas ģimenes ar bērniem ar šo spēli jau ir saslimušas un sestdienas rītos visi lec mašīnās un brauc meklēt slēptuves. Tam nav vajdzīgi nekādi ekipējumi, detalizēti plāni, tik vien kā jāsadabū GPS. Pie tam, tas ir labs veids, kā no mājas izdabūt arī visus tehnogīkus - puikām patīk spēlēties ar GPS, meklēt apslēpto un pēc tam mājās atkal ielīst internetā un atzīmēties:)
UPD. vēl es domāju, ka ļoti prasās pēc šīs spēles latviskota nosaukuma. Ir kādi varianti?
Nobeigumā dažas fotogrāfijas.
Kas ir nepieciešams: pirms un pēc spēles - internets
spēles laikā - GPS (jeb globālā pozicionēšanas sistēma).
Geocachings ir spēle, kurā jāmeklē citu cilvēku paslēpti "dārgumi". Princips vienkāršs - cilvēki saslēpj dažādās vietās dārgumus, uzraksta internetā, kur tie meklējami un citi brauc meklēt. Dārgumi visbiežāk izskatās šādi - tā ir noslēpta plastmasas kārbiņa (nu kaut vai tāda, kurā liek savas ikdienas sviestmaizītes vai vakardienas veco sautējumu), kurā ir blociņš, zīmulis un zīmuļasināmais. Kad cilvēki, sekojot dotajām norādēm, kastīti atrod, pierakstās blociņā, kad un kas to ir atradis. Paši dārgumi ir dažādas kastītē atstātas lietiņas - piemēram, čupa čups, kinderolas mantiņas, sērkociņi, bildītes, diski utt. Ja jūs vēlaties kādu lietiņu izņemt, tad noteikti jāieliek kaut kas vietā un tā arī blociņā jāieraksta - piem., In-chupa chups, out - little lion.
Norādes par vietām atradīsiet internetā http://www.geocaching.com/ - tur ir saslēpto dārgumu kastīšu atrašanās vietas pa visu pasauli un Latvijā uz šo brīdi ir 269 punkti. Visbiežāk tiek dotas kastītes konkrētas atrašanās koordinātes, ko noteiksiet ar GPS, bet tālāk jāmekelē pēc apraksta. Tā kā GPS noteiktās koordinātas var atšķirties par +/-7 metriem, meklēšanu jāveic plašākā rādiusā. Un galu galā - var gadīties, ka jūs vienkārši kastīti neatrodat (tāpēc izmagājiet labi acis un uzlieciet brilli!).
Kā mums gāja? Tā kā mūsu izejas punkts bija Valmiera, 7dien no rīta labi paēdām un ar auto devāmies uz Lodi. Nolikām mašīnu un gājām meklēt pirmos 2 cachus (tā spēles slengā sauc dārgumu kastītes. Cache - slēptuve angļu val.), kas novietoti kaut kur uz takas gar Līču -Lanģu klintīm. Izmetam nelielu līkumu cauri Lodes māla karjeram un atpakaļceļā - arī pašai rūpnīcas teritorijai. Tagad mēs zinām, kur piedzimst ķieģeļi, bet ne jau par to stāsts. Pirmo slēptuvi atrodam pēc kādas 15 minūšu meklēšanas, jau pirmie nobrāzumi, sviedri un aiz botām sabirušas smiltis, tomēr otro atrast neizdodas nekādi. Ļoti daudz odu, nolemjam doties atpakaļ un lienam augšā pa stāvo klinti. Jāatdzīst - nokāpt bija vieglāk :)
Tālāk dodamies uz turpat netālu esošo Lielo Ellīti, kur diemžēl slēptuves izveidotājam nācies atteikties no dārgumu kastītes uzmanīšanas (tie, kas izveido slēptuves arī regulāri pieskata, vai kastīte vēl tur ir, vai nav izpostīta, vai zīmulis vēl iekšā utt). Atteikties tāpēc, ka acīmredzot Lodē cilvēkiem ļoti patīk postīt - to jau redzam pēc nolauztās un nogāztās tūrisma kartes. Šajā vietā ir citi noteikumi - pie lielās ellītes vnk jānofotografējas tā, lai redzams arī mūsu GPS un pēc tam jāieliek internetā pie šī vietas apraksta.
Dodamies uz Kazu gravu. Nekādi nespējam atrast pa krauju lejā pienācīgu ceļu, tāpēc nospriežam, ka jādodas vienkārši iekšā mežā. Tas izrādās varen aizraujoši - ar ātrumu apmēram 20 metri 10 minūtēs virzamies pa brikņiem klātu kalnu lejā uz savu galamērķi. Anniņa, rāpjoties pāri kādam kokam, pārplēš bikses:) Kad beidzot nonākam skaistajā vietā, izrādās, ka no otras puses tai klāt pienāk civilizēts ceļš... Skatam paveras ne vien brīnišķīgs ūdenskritums un klints atsegumi, bet arī atkritumu kalns. Paliek kaut kā bēdīgi. Vēl bēdīgāk paliek, ka neatrodam slēptuvi - izmeklējam teju katru kvadrātmetru 30 metru rādiusā, bet nekā. Sitam ar galvu pret klinti, jo izrādās, ka ir pat cilvēki, kas slēptuvi esot atraduši naktī...
Neko, dodamies prom, bet nav tik traki, jo esam redzējuši skaistu vietu, saplēsuši bikses un diezgan labi nokāpelējušies. Nāk jau drusku lūziens.
Nākošais pieturas punkts - dzelzceļa tilts pār Raunas upi, kas ir augstākā šāda veida būve Baltijā. Jāsaka, ka es šajā vietā jau biju pirms 2 gadiem, kad laidāmies no tā ar klinšu kāpēju aprīkojumu (bet vispār tā darīt nedrīkst un dzelzceļš objektīvu iemeslu dēļ par to ļoti dusmojas), tāpēc jau mašīnā pie sevis klusībā spriežu, vai man patiešām ir jālien augšā uz tilta...Izrādās, ka slēptuve ir diezgan ekstrēmā vietā - tieši apakš tilta, līdz kastītei var nokļūt vien lienot pa dzelzs redeli, bet apkašā tek Rauna. Mēs ar skuķiem uzlienam uz tilta un pa vējā grabošām kāpnēm nolienam līdz redelei, bet pēc kastītes lien Kaspars. Mēs tikmēr klusu ceram, ka vilciens nenāks - tādā gadījumā jābūt gatavam kaut kur stipri iekrampēties, apgulties, aizspiest ausis un apsegt galvu (vilciens var mest lejā pa kādam akmenim no uzbēruma). Izrādās - mums noveicas ne vien ar to, ka vilciens nenāk, bet arī, kā vēsta ieraksts blociņā, pati kastīte atjaunota vien vakar, jo pirms tam bijusi izpostīta. Kaspars tagad ir dienas varonis, protams...
Dodamies uz pēdējo slēptuvi - Vaives dzirnavām. Atkal jālien augšā un mēs, sakopjot pēdējos spēku (kopš apslētās mantas ceļojuma sākuma pagājušas četras stundas), atkal lienam kaut kur augšā. Seko aplauziens - lai arī slēptuves izveidotājs apgalvos, ka kastīte ir ļoti vienkārši atrodama un tāpēc nav devis nekādas citas norādes bez koordinātām, mēs neko neatrodam. Beigās izbeidzas mūsu GPS baterija un ceļojumam pienācis loģisks gals.
Par to mēs nebēdājamies, jo aiz muguras ir piecu stundu ceļojums pa Cēsu rajona dabas dārgumiem, labi izvingrināti ofisa dibeni, izvēdinātas plaušas un kuņģis patīkami pielipis pie muguras. :)
Vēsturiski spēle aizsākusies 2000.gadā, kad ASV atļāva globālās pozicionēšananas sistēmas lietot arī "mirstīgajiem" cilvēkiem. 2000.gada 3.maijā Dave Ulmer gribēja pārbaudīt šīs ierīces precizitāti un internetā publicēja savu ideju GPS lietotāju forumā - ir jāpaslēpj kastīte kaut kur mežos un jānosaka tās atrašanās vieta ar GPS, koordinātas jāpublicē internetā. Tam, kurš atradīs kastīti, jāievēro vienkāršs noteikums - kaut ko izņem un kaut ko ieliec. Un tā šī "pārbaude" izrādījās spēles sākums. Geocachings neticamā ātrumā un apmēros izplatās visā pasaulē un arī Latvijā daži punkti jau ir vismaz 3 gadus veci.
Svarīgi! Atgriežoties mājās, noteikti atveriet lapu un atzīmējieties visos punktos - vai kastīti atradāt, vai nē un ja vēlaties - ierakstiet komentāru par to, kā gāja.
Ievērojiet! Pirms došanās ceļā izprintējiet punktu aprakstus, vislabāk kopā ar komentāriem (tie reizēm var palīdzēt) un ievērojiet slepenību - nepublicējiet savos blogos fotogrāfijas, no kurām var noteikt kastītes atrašanās vietu u.tml.
Pirms dodieties dabā, papētiet, KĀDS ir jūsu GPS - piemēram, TomToms nederēs, jo signāls atjaunojas pārāk reti un tas der tikai automašīnai (mums bija kaut kāds Magelan).
Kopsavilkums - geocachings ir superīgs veids, kā izvilkties ārā no mājas, kad tam nevar atrast iemeslu. Zinu, ka daudzas ģimenes ar bērniem ar šo spēli jau ir saslimušas un sestdienas rītos visi lec mašīnās un brauc meklēt slēptuves. Tam nav vajdzīgi nekādi ekipējumi, detalizēti plāni, tik vien kā jāsadabū GPS. Pie tam, tas ir labs veids, kā no mājas izdabūt arī visus tehnogīkus - puikām patīk spēlēties ar GPS, meklēt apslēpto un pēc tam mājās atkal ielīst internetā un atzīmēties:)
UPD. vēl es domāju, ka ļoti prasās pēc šīs spēles latviskota nosaukuma. Ir kādi varianti?
Nobeigumā dažas fotogrāfijas.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Anonīms
komentārs
Latvijas piedzīvojumu meklētāji meklē geokešinga punktus arī ārpus
Latvijas. Divus stāstus par to var atrast piedzīvojumu vortāla http://www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā (par Kanāriju
salām un Itāliju). Ļoti interesanti palasīt.
atbildēt
Anonīms
(par Anonīms komentāru)
nu nav jau tik traki, Vidzemē un Kurzemē ir pietiekoši, tikai vajag sākt
meklēt. un neviens jau neliedz izveidot jaunus slēpņus. par angļu valodu
varu piekrist, tomēr informacija nav tik sarežģīta, lai to nevaretu saprast
ari ar elementaram anglju valodas zinashanam..
atbildēt
Anonīms
komentārs
Diemžēl ārpus Rīgas rajona slēptuvju ir ļoti maz. Piemēram, Daugavpils
tuvumā nav neviena.
Viens no klupšanas akmeņiem šim atpūtas veidam ir tas, ka informācijas apmaiņa notiek gandrīz tikai angliski (sk. www . geocaching.com). Piemēram, igauņiem ir sava nacionālā geokešinga mājaslapa un popularitāte ir daudz lielāka. No otras puses tas ļoti apgrūtina pieeju ārvalstu tūristiem.
Viens no klupšanas akmeņiem šim atpūtas veidam ir tas, ka informācijas apmaiņa notiek gandrīz tikai angliski (sk. www . geocaching.com). Piemēram, igauņiem ir sava nacionālā geokešinga mājaslapa un popularitāte ir daudz lielāka. No otras puses tas ļoti apgrūtina pieeju ārvalstu tūristiem.
atbildēt
ancuks
komentārs
Lode, diemžēl, ir urlu pilsētele. Ūdenstūristiem, kas brauc pa Gauju,
iesaka Lodes apkaimē apmetni neplānot, jo vietējo iecienīts vaļasprieks
esot teltī gulošu tūristu atspārdīšana un aplaupīšana.
Tāpēc arī par nogāztām kartēm nav ko brīnīties.
Tāpēc arī par nogāztām kartēm nav ko brīnīties.
atbildēt
Anonīms
komentārs
Un Čupa čups NEDRĪKST likt slēpņos. Kāpēc? Rekur atbilde ->
Jāņem vērā “aizliegtās” lietas - jebkāda veida pārtikas produkti, cigaretes, kosmētika, vārdu sakot viss, kas smaržo, smird vai maina konsistenci mitruma vai temperatūras iedarbības rezultātā. Jā, arī konfektes! Tā kā slēpņus meklē arī bērni, tad nav vēlams arī nekāda veida 18+ saturs.
Jāņem vērā “aizliegtās” lietas - jebkāda veida pārtikas produkti, cigaretes, kosmētika, vārdu sakot viss, kas smaržo, smird vai maina konsistenci mitruma vai temperatūras iedarbības rezultātā. Jā, arī konfektes! Tā kā slēpņus meklē arī bērni, tad nav vēlams arī nekāda veida 18+ saturs.
atbildēt
Anonīms
komentārs
kaifinjsh
komentārs
mjā, žēl, ka nav latviskots..
tie GPS ir kaut kādi īpaši? esmu sastapusies tikai ar mašīnās esošajiem.. šitādus pārnēsājamos var arī pie mums dabūt?
tie GPS ir kaut kādi īpaši? esmu sastapusies tikai ar mašīnās esošajiem.. šitādus pārnēsājamos var arī pie mums dabūt?
atbildēt
karlis1989
komentārs
mopsis
komentārs
aaa, vēl nevajag skumt ja nav GPS, lietpartēji, man stāstīja, ka var
meklēt punktus "uz aklo"
- piem.: kompi pieslēdz caur telefonu internetam, Google map ievada vajadzīgo pozīciju, un uz priekšu.
es gan šo variantu vēl neesmu izmanojusi
- piem.: kompi pieslēdz caur telefonu internetam, Google map ievada vajadzīgo pozīciju, un uz priekšu.
es gan šo variantu vēl neesmu izmanojusi
atbildēt



|

























atbildēt