Gaismas Bruņinieki starp mums

Kur paliek šo augsti attīstīto, ar paranormālām spējām apveltīto personību pūliņi? Vai tiešām tumsas spēki un to vara uz zemes ir tik milzīga, ka visas šo gaismas bruņinieku pūles ir tikpat maz pamanāmas, kā peles pīkstiens zem rēcošas lauvas ķepām? Bet, varbūt, šīs viņu pūles nemaz nav veltītas cilvēces glābšanai, bet tikai savu individuālo plānu, mērķu un ambīciju īstenošanai? Personīgās dvēseles glābšanai, komfortablas pēcnāves dzīves nodrošināšanai paradīzē?

________________________________________________

Ikdienā mēs reti aizdomājamies par lietām, kas saistās ar mūžību, ideāliem un to piepildījumu, patiesajām dzīves vērtībām. Tā vietā nācis Rietumu slavinātais mantas kults, mūžīgās jaunības kults un karjeras kults. Cilvēku vērtē nevis pēc izlasītā vai saprastā, viņa domām un idejām, pēc dvēseles bagātības un labajiem darbiem, bet ar vienu olekti - cik viņš ir bagāts, cik kruts "izskatās", vai ir respektabli ar viņu draudzēties.

Viltus vērtību sistēma aizved pa viltus taku, un tikai vēlāk viņš attopas, ka ir iegājis purvā. Atminas daudzās pazīmes, kas par to liecināja jau laikus. Atceras zaudēto draugu brīdinājumus, atveras nicināmos darbus, ko paveicis. Atceras pārdoto sirdsapziņu.

Par to var smīkņāt, to var noliegt, var nosaukt par muļķībām vai rupji lamāties. Taču patiesībā ikviena dvēsele uzskatot gaismu zina, ka tā ir Gaisma, tāpat kā pazīst Tumsu. Kādos brīžos var likties, ka ir izdevīgāk sadarboties ar Tumsu, bet pēcāk par to būs jāsamaksā. Dubultā. Tāds ir Dabas likums.

Tribīnē pie blakus raksta atradu saiti, kas aizveda mani prom no ikdienas, patiesi tālu neizzinātās apziņas dzīlēs (fragmenti):

Neskaitāmi mistiķi, ezotēriķi, okultisti, spirituālisti (kā nu kurš no viņiem sevi sauc) jums ir gatavi aizrautīgi stāstīt par nemateriālo pasauli, par tās uzbūvi, īpašībām, likumsakarībām. Viņu valodā ir bagātīgs daudzums dažādu svešvārdu un sarežģītu apzīmējumu, kuru „pareizo” jēgu un nozīmi, visbiežāk saprot tikai viņi paši. Daži no viņiem, bez liekas kautrēšanās, zīmē pasaules dažādo „līmeņu”, „sfēru”, „dimensiju” attēlus un to savstarpējās mijiedarbības saites vai arī attēlo mūsu nemateriālās dvēseles shematisko uzbūvi, ja vien mūs tas interesē.

Gandrīz visi viņi cenšas mūs pārliecināt par to, cik svarīgi un nozīmīgi ir to visu zināt, cik lielus panākumus var sasniegt darbojoties pēc viņu metodēm un cik diži mērķi un nodomi ir tam visam pamatā. Parasti tiek solīta varenu okultu, astrālu, ekstrasensoru spēju iegūšana, kas nodrošina sekmīgu cīņu ar ļaunajiem, tumšajiem, negatīvajiem, dēmoniskajiem, velnišķīgajiem spēkiem un pat iespēja ņemt dalību visas cilvēces glābšanā – ne vairāk un ne mazāk.

Kur paliek šo augsti attīstīto, ar paranormālām spējām apveltīto, apgaismību sasniegušo personību pūliņi? Kāpēc mēs tos nejūtam? Vai tiešām tumsas spēki un to vara uz zemes ir tik milzīga, ka visas šo gaismas bruņinieku pūles ir tikpat maz pamanāmas, kā peles pīkstiens zem rēcošas lauvas ķepām? Bet, varbūt, šīs viņu pūles nemaz nav veltītas cilvēces glābšanai, bet tikai savu individuālo plānu, mērķu un ambīciju īstenošanai? Personīgās dvēseles glābšanai, komfortablas pēcnāves dzīves nodrošināšanai paradīzē?

Tūkstošiem burvju, šamaņu, astrologu, zīlnieku, dziednieku ir gatavi pārdot savus pakalpojumus par naudu un to arī dara. Viņi apgalvo, ka šādi palīdzot cilvēkiem, bet īstenībā tas ir tikai viņu izvēlētais veids, kā pelnīt naudu. Kamdēļ vajadzīga nauda? Nu, protams, lai to izmantotu personīgām interesēm, personīgajiem plāniem un mērķiem. Var jau viņus saukt par šarlatāniem, krāpniekiem, zema līmeņa darboņiem, kas neko jēdzīgu īstenībā izdarīt nemaz nevar. Bet ko tad dara tie, kuri ir apveltīti ar lielākām spējām?

Simtiem augstas klases ekstrasensu atrodas dažādu valstu valdību un speciālo dienestu rīcībā. Viņi paklausīgi un padevīgi pilda tos uzdevumus, kas viņiem tiek izvirzīti. Ar viņu palīdzību notiek psihotrono ieroču izstrādāšana, spiegošana, atsevišķu cilvēku psihes iespaidošana, zombēšana, pakļaušana.

Tāds ir viņu darbs un par to viņi saņem naudu. Kāpēc viņi to dara? Kāpēc tie, kuri ir apveltīti ar īpašām spējām, prasmēm, talantiem, kalpo nevis Augstākajam saprātam, cēliem mērķiem, cilvēces progresam un labklājībai, bet gan tiem, kuru rokās ir naudas drukājamās mašīnas un pasaulīgā vara?

Varbūt jūs teiksiet, ka arī šie vēl nav tie īsteni un patiesi apgaismotie, ka arī viņi iet maldu ceļus, kalpojot tumsas spēkiem? Un par īsto, pozitīvo piemēru minēsiet kādus svēto, praviešu vai reliģiju dibinātāju vārdus? Es jums pilnībā piekrītu un dziļā cieņā noliecu galvu šo lielo personību priekšā. Taču es nevaru neredzēt arī to, ko cilvēki savā tumsonībā ir izdarījuši ar šo lielo personību sludinātajām mācībām.

„Tici Dievam un pēc nāves tu nokļūsi paradīzē!” vai „Tici Jēzum Kristum un tu iemantosi mūžīgo dzīvošanu!”

Bet, vai tad, ja mēs pēc nāves nenokļūtu paradīzē un neiemantotu mūžīgu dzīvošanu, mums nebūtu jātic Dievam un Viņa Dēlam? Vai tad, ja mūs pēc nāves gaidītu pilnīga iznīcība, mums savā dzīvē nebūtu vērts ievērot Dieva likumus un morāles normas? Vai šo likumu un normu ievērošana vien pati par sevi jau nav vērtība? Tad kā tas īsti ir: vai mēs lūdzam Dievu, diedelējot no Viņa sev spēku, veiksmi, panākumus un jauku aizkapa dzīvi, vai tomēr mēs līdzam Viņu tādēļ, ka ar visu savu būtību atzīstam šo vareno, labestīgo spēku un gribam būt Viņam piederīgi savās domās un darbos?

Ja tu man dosi konfekti, es ar tevi spēlēšos. Bet, ja tu konfekti nedosi, es ar tevi nespēlēšos. Vai tā? Tad cik vērtīgas ir visas Bībeles un citu Svēto rakstu studijas, visi reliģiskie rituāli un reliģisko normu ievērošana, ja mēs to savā būtībā uzņemam tikai kā spēli, kuras balva ir „apsolītā konfekte”? Un viena daļa cilvēces noslēgusies no pārējiem cenšas ar šīm „rotaļām” nopelnīt „konfekti” tikai un vienīgi sev, bet citi pa to laiku izdomā paši savas spēles ar saviem noteikumiem un balvām. Baznīca ir atdalīta no valsts. Laicīgā un garīgā vara ir šķirta. Katra par sevi, katra savā paštaisnā noslēgtībā. Ja vēl tas tā būtu!

Diemžēl, ik pa brīdim kāda laicīgā vara vienai vai otrai reliģijai, pareizāk sakot garīdzniecībai, liek darboties savās interesēs. Un garīdznieki piekāpjas, jo visi taču cilvēki vien esam.

Un tā, pavisam nemanāmi, tiek degradēti garīgie ideāli, Svētie raksti, praviešu mācības. Ne jau aiz ļauna prāta. Vienkārši attiecīgajā brīdī, tīri no cilvēcīgā viedokļa, kādam tas ir izdevīgi, vajadzīgi.

Izskatās, ka nav iespējams uz viena laukuma piedalīties vienlaicīgi divās dažādās spēlēs, pēc dažādiem noteikumiem. It sevišķi vēl tad, ja tā nemaz nav spēle, bet pati dzīve. Un dzīvē mums ar savu rīcību ir jāapliecina piederība tām vērtībām un tiem ideāliem, kurus esam atzinuši.

Skumji, ja kāds savas iedzimtās vai ilgstošos, nogurdinošos treniņos iegūtās telekinēzes spējas izmanto tikai priekš tā, lai publikas priekšā ar „domu spēku” pārbīdītu uz galda uzlikto sērkociņu kārbiņu vai kādu citu tamlīdzīgu priekšmetu. Skumji, ja kāds savas telepātijas spējas izmanto tikai tādēļ, lai paziņotu sievai, ka laiks klāt vakariņu galdu, jo viņš dodas no darba mājup. Taču vēl skumjāk ir, ja gudri, erudīti, pat ar neparastām spējām apdāvināti cilvēki ir gatavi par naudu pārdoties jebkuram, kas gatavs labi samaksāt.

Un tas viss tiek darīts ar gudru, izcilām spējām apveltītu cilvēku līdzdalību. Cik ilgi tas tā var turpināties? Cik ilgi tas tā drīkst turpināties?

Bet, ko tad īsti šādā situācijā vajadzētu darīt mums, parastajiem ierindas pilsoņiem, kam nav nekādu īpašu spēju vai talantu, bet kuri vienkārši godīgi dara savu ikdienas darbu, lai nopelnītu iztiku. Domāju, ka nekas pārcilvēcisks, tāds, kas nav mūsu spēkos, mums nav jādara. Mums vienkārši ar savu reālo darbību ir jāapliecina piederība tiem ideāliem un vērtībām, kurus mēs savā prātā esam atzinuši.

Ir jāapliecina sava piederība, nevis tikai jātīksminās, jājūsmo, jāatbalsta, jāpopularizē vai jālepojas ar šīm vērtībām un ideāliem. Tas ir tik vienkārši un vienlaikus arī tik sarežģīti. Bet pirmais solis šajā virzienā ir atbildes atrašana uz kādu citu jautājumu. Un šis jautājums ir: „Ko mēs katrs darām tādu, ko mums, saskaņā ar saviem ideāliem, nevajadzētu darīt?”

Jānis Miezītis (www.baznica.lv)