Eds Vuds - Leģenda un Diletants

Daudzi vaicās: Kas gan viņš ir, šis Eds Vuds? Atbildēt nemaz nav tik viegli. Edvards Vuds, juniors (Edward D. Wood Jr.) ir viena no visdīvainākajām leģendām pasaulē. Viņa mīts kino ir pielīdzināms Merilinas Monro un Džeimsa Dīna personu noslēpumiem un traģēdijām. Un tas itin nemaz nav pārspīlēts. 1980tajos gados Eds Vuds tika nodēvēts par visu laiku sliktāko režisoru. Tas bija tikai sākums. Pēc 1994. gada Tima Bērtona (Tim Burton) filmas Eds Vuds (Ed Wood) viņš pēkšņi kļuva par kultu, vārda vistiešākajā nozīmē. Lai gan pats jau sen miris alkoholā un aizmirstībā, viņa filmas sāka iepazīt kino fanātiķi visā pasaulē. Par viņu sāka interesēties un pētīt, kas viņš īsti bijis, tomēr noskaidrot to bija praktiski neiespējami. Bet leģenda bija dzimusi. Šajā rakstā nedaudz par šo unikālo un neatkārtojamo personu - Edu Vudu.

Viņš bija patiess kino maniaks, ar fanātisku mīlestību pret šo mākslu. Viņš neapstājas pie vislielākajām neveiksmēm (būtībā viņa karjerā īpašu veiksmju posmu nebija), bet gan turpina vākt un meklēt naudu savām filmām. Viņa apbrīna un mīla pret kino, iespējams, bija nesalīdzināmi lielāka nekā simtiem citu mākslinieku, kam sava karjera izvērsusies kaut nedaudz pozitīvāka, bet kuru cieņa pret kino aprobežojas ar biznesa interesēm. Draugi par Edu teica, ka viņš tik ļoti esot gribējis nākamo un nākamo filmu, ka neatlicināja laiku jebkādām studijām, lai gan, protams, ne jau grāmatu nelasīšanā ir vaina. Viņa slavenākās filmas ir Holivudas šausmu klišeju klišejas (izņemot Glens vai Glenda). Tādas filmas kā Monstra līgava (Bride of the Monster) un 9. plāns no kosmosa (Plan 9 from Outer Space) (šie divi un vēl Glen or Glenda, tiek uzskatīti par viņa slavenākajiem/ veiksmīgākajiem darbiem) var likties pat bērnišķīgi smieklīgas. Piemēram, Monstra Līgavas sižeta pamatā ir stāsts, ka pustraks zinātnieks rada pārcilvēcisku briesmoni (doma līdzīga Frankenšeinam). Tad par šo zinātnieku ieinteresējas policija un reportiere, notiek maisīšanās pa tumšu mežu lietainā naktī un gar dīķi ar ģenētiski modificētu astoņkāji. Briesmonis plosās un mēģina panākt primitīvus šausmu momentus, bet beigās tomēr viņam parādās sirdsapziņas, un visam ir Happy End (atvainojos, ja tā kādam sabojāju skatīšanās prieku un izstāstīju beigas, bet jau pēc 15 pirmajām filmas minūtēm risinājums būs nojaušams). Otrajā pieminētajā filmā stāsts ir par citplanētiešiem, kas vēlas iegūt kundzību pār planētu Zeme. Eds Vuds pat nemēģināja ar kaut ko izcelties. Viņš stāsta šausmu stāstus (mūsdienām ne pārāk baisus) vienkārši, neko nesamežģījot ne sižetā, ne kādā citā filmas veidošanas aspektā. Nav iedziļināšanās varoņos, viņu psiholoģijā, nav diži vēstījumi...

Jāatzīst gan, ka viens pamatojums šī diletanta slavai tomēr ir. Viņš 50tajos gados atrada jau tobrīd aizmirstībā slīkstošo ”vislabāko Drakulu” – ungāru Bēlu Lugoši (Bela Lugosi), kurš kino vēsturē ir iegājis kā pirmais Drakula (1931. gada filma, kad pirmo reizi parādījas liela mērogā filma, kur stāsts ir par vampīru – asinssūcēju vārdā Grāfs Drakula). Par šo Bēlas Lugoši darbu ir spārnots teiciens: ”Loma, kurai Bēla Lugoši bija dzimis.” Diemžēl, viņš bija dzimis tikai šai lomai. Tas bija viņa lielās karjeras sākums un augstākais punkts. Visu atlikušo dzīvi viņš pārdzīvo aizmirstību un nokļūst smago narkotiku atkarībā uz padsmit gadiem. Neizārstētā atkarība (viņš pameta atkarības ārstēšanu līdzekļu trūkuma dēļ) un novājinātais organisms 74 gadu vecumā viņu arī noved kapā – vietā ar kuru saistīta viņa aktiera karjeras izcilākie slavas brīži. Tomēr neilgi pirms viņa nāves Eds Vuds pielauž Lugoši piedalīties viņa sirreālajā ”Glens vai Glenda” (Glen or Glenda). Kopš tā brīža viņi abi kļūst par īstiem draugiem. Un Eds Vuds atbalsta viņu kā vien var līdz ungāra kapa malai. Lugoši piedalās visās atlikušajās filmās, kuras Vuds paspēj līdz viņa nāvei uzņemt. Īpaši slavens ir kļuvis Lugoši varoņa monologs filmā Monstra līgava, kas ir viena no slavenākajām Eda Vuda filmu epizodēm. Visticamāk, Vuda filmas atradis un padarījis, sākotnēji komiski, slavenas, tieši kāds kinomāns, kas pētījis Bēlas Lugoši dzīvi un karjeru, un pēkšņi uzdūries mūsu raksta varonim.

Katram cilvēkam ir sava drāma. Edam tā bija visai nopietna un tiem laikiem diezgan neiedomājama. Viņš dzīvoja 50tajos gados, kad bija viņa karjeras augstākais punkts, ja to tā var dēvēt, un visu mūžu jau kopš jaunības viņam bija milzīga tieksme uz sieviešu apģērbu. Tāpat visu mūžu viņu pavadījusi arī doma par dzimuma maiņu, tomēr to viņš sevī vienmēr ir apspiedis. Viņa pirmā sieva no viņa šķīrās kāzu naktī, kad uzzināja, ka viņš valkā sieviešu apakšveļu. Eds gan pēc tam apprecas vēlreiz un laulībā nodzīvo līdz mūža galam. Par to, vai šī laulība bija laimīga, vai nē – ziņu nav (tomēr sievai par savu netikumu atzinās vēl pirms kāzām).

Tomēr filma, kas durtin duras acīs, Eda Vuda filmogrāfijā ir Glens vai Glenda. Filma par dzimummaiņu un ar to saistītām pārdomām (filmas frāze: I changed my sex!). Arī šī filma ir papildināta ar atmiņā paliekošu Bēlas Lugoši monologu (šajā filmā viņš spēlē epizodisku zinātnieka lomu). Un šo filmu atšķirībā no visām pārējām Vuda filmām augstu vērtē arī daudzi kino kritiķi.

Eds Vuds nebūtu ne uz pusi tik zināms, ja jau toreiz slavenais Tims Bērtons nebūtu uzņēmis savu ar diviem OSCAR apbalvoto filmu par viņu ar Džonniju Depu (Johnny Depp) titullomā. Tas ir aizkustinošs stāsts par to, ka kaisle uz mākslu un savu sirdslietu ir stiprāka par jebko, tas ir stāsts par to, ka kino vēsturē ir ne tikai slavenie un bagātie, stāsts ir par Holivudas sudrabotā ekrāna nepiepildīto sapni. Būtībā Bērtons uzņēmis filmu par savu dvēseles radinieku (kino mākslas gaumes radinieku). Patiesībā šajā filmā atspoguļots tas, par ko Tims Bērtons nekļuva. Viņu abu (Bērtona un Vuda) filmas savā būtībā ir ļoti līdzīgas. Viņiem abiem ir brīžiem pat bērnišķīgi pasaku stāsti (ar spocīgu/ šausmu piesitienu). Timam Bērtonam dzīvē/ karjerā paveicies vairāk (nenoliedzami viņš ir arī talantīgāks), viņš varbūt pratis izmantot savas iespējas labāk, bet tikpat labi viņi abi varēja būt mainītās lomās, un tāds ir viens no Bērtona filmas zemtekstiem. Vispārinot var teikt, ka šī filma ir veltīta un ir par tiem tūkstošiem nepiepildītajiem Holivudas kino sapņiem. Savu dzīvi Eds Vuds, īsi sakot, beidz renstelē.

Karejaras beigās viņš aizraujas ar ļoti apšaubāmiem darbiem (galvenokārt ar zombiju kailfilmām, kurās nereti iepīts transvestītu elements). Viņš ir sapratis, ka karjerā nesasniegs Orsona Velsa (viņa kino ideāls) augstumus un nebūs ne tuvu tam. Visus pēdējos dzīves gadus viņš pavada pilnīgā alkohola varā un neatgriezeniski degradējās. Arī naudas apstākļi kļūst aizvien smagāki. Tomēr viņa sieva – Keitija O’Hara paliek uzticīga viņam arī drūmajā kino mākslinieka dzīves nogalē. Neilgi pirms Eda nāves viņi abi tiek izlikti no dzīvokļa. Eds mirst 1978. 10. decembrī 54 gadu vecumā. Viņa slava sākas nepilnus 10 gadus pēc viņa alkoholā noslīcinātajiem pēdējiem mūža gadiem. Viņa filmas ar laiku iegūst milzīgu popularitāti kā pasaules sliktākās filmas. Ir iegūta slava par kādu kaislīgais kino amatieris pat sapņot nevarēja.

Tāds īsi ir traģiskais stāsts par Edu Vudu – režisoru, kam nekad nebūs zvaigzne Holivudas slavas alejā...