Codex Alimentarius (otra daļa)

1963. gadā Tirdzniecības Komiteja par Kodeksa standartu ieviešanas (visās pasaules valstīs) beigu datumu noteica 2009. gada 31. decembri!

Kodeksa standarti attiecas uz pārtiku, bet tie neattiecas uz farmaceitiskajiem izstrādājumiem. Standartiem nav juridiska statusa, (tomēr tos atzīst un pēc tiem vadās Pasaules Tirdzniecības organizācija). Kodeksu administrē un finansē Pasaules Veselības organizācija (World Health Organisation) un Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (World Food and Agriculture Organisation), kas savukārt ir pakļauti ANO.

Risinot strīdus, kas ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas pārraudzībā, pirmkārt tiek ņemts vērā tas vai Kodekss tiek praktizēts. Tie, kas tam nepakļaujas automātiski strīdā zaudē (neskatoties uz lietu pēc būtības). Līdz ar to visas valstis tiecās būt paklausīgas Kodeksam.

Kodekss ir pretrunā ar ASV noteikumiem, kas ir patērētāju sargājošāki. Kodekss ir izdevīgs pieciem Lielajiem
- Lielās Farmaceitu kompānijas
- Lielās Lauksaimnieku kompānijas
- Lielās Biotehnoloģiju kompānijas
- Lielās Ķīmikāliju kompānijas
- Lielās Medicīniskās kompānijas
Kodekss ir pretējs ierastajam noteikumu un likumu principam „Viss, kas nav aizliegts, ir atļauts”. Tā princips ir „Viss, kas nav atļauts, ir aizliegts” (Napoleona kods).


DSHEA 1994. gadā ASV klasificēja uzturvielas un ārstniecības augus, kā pārtiku, tomēr 1998. gadā uzturvielas saskaņā ar Kodeksa standartu tika pārkvalificētas par TOKSĪNIEM. Uzturvielām (tātad toksīniem – kopā astoņpadsmit) tika veikts riska izvērtējums, lai noteiktu to lietošanas drošības daudzumu. Uzturvielu sarakstā nav vairākas uzturvielas – Glucosamine, Cocutine, un Chondroitin Sulphate, tomēr sarakstā ir Hlors, kam nav uzturvielas vērtības – toties tas cilvēkus padara pakļāvīgus.