Čiks! Un skaistums pagalam :(

Savulaik biju pārliecināta, ka jāpiesprādzējas tikai uz šosejas, kur lieli ātrumi. Bet tad nāca kāds baiss notikums, kas izmanīja manu dzīvi par 180 grādiem.

Vēl pagājušajā gadsimtā, kad vēl strādāju Rīgā reklāmas aģentūrā, blakus nodaļā apgrozījās kāda skaista žiperīga meitene Santa, ar ko reizēm sapīpējām, paklačojāmies. Kādu dienu ap pusdienlaiku viņa izskrēja līdz bērnudārzam, un pazuda. Bija paliels troksnis, jo nokavējām savest kārtībā piedāvājumu uz tikšanos ar banku.
Mobilo tolaik vēl nebija, saziņaties nevarējām. Nolēmu, ka viņa, gaisīga būdama, patiesībā aizskrējusi uz kādu randiņu un aizgāju uz prezentāciju viņas vietā, viss nokārtojās.

Santa atpakaļ darbā parādījās jau krēslā. Nedaudz grīļodamās un neparastā skatā - drēbes saplēstas, krūtis asinīs, seja sapampusi kā kādam briesmonim no sliktām filmām: uz sejas un kakla bija uzliktas ap 30 šuves.
Viņa bija aizmukusi no slimnīcas, kur tikusi lāpīta pēc avārijas.
Pie kafijas tases sapīpējām, viņa raudot pastāstīja, kā bijis:

"Braucu pa Valmieras ielu uz bērnudārzu ar atļauto ātrumu, te pēkšņi kāds narkomāns no pretējās joslas apdzina trolejbusu. Nepaguva... Ielika manai Mazdiņai purnā ar 100+
Nebiju piesprādzējusies...
Izsitu ar savu galvu priekšējo stiklu papriekšu savai mašīnai, tad otrai mašīnai."

Kopš tās reizes es ALLAŽ sprādzējos, tikko kā izgriežos uz ielas.
Jo saprotu, ka ķeza var gadīties ne tikai manas vainas dēļ.