Baiļu faktors: mikročipi, aborti un prostitūcija
|
Šodien ES ārlietu ministri tiekas, lai apspriestu, ko darīt tālāk ar Īrijas referendumā noraidīto Lisabonas Līgumu. Šķiet, ka viņiem visiem prātā ir viens jautājums – ko tad šajā līgumā vajag uzlabot, lai īru tauta to atzītu par labu esam.
Piecas no sešām Īrijas valdošajām partijām, Īrijas arodbiedrību kongress, Īrijas Biznesa un Darba Devēju Konfederācija, Īrijas Zemnieku apvienība, kā arī katoļu baznīca aicināja vēlēt par Lisabonas Līgumu. Veselais saprāts liek domāt, ka vairums īru šo dokumentu būtu apstiprinājuši, taču lielai daļai šeit dzīvojošo tas nebūt nav pārsteigums, ka Īrija nobalsoja pret.
Iemesli šim iznākumam ir vairāki. Pirmkārt, ārkārtīgi nepārliecinošā “Jā” kampaņa. Šķiet, ka daudzi politiķi iedomājās, ka paņemt pagājušā gada vēlēšanu plakātus un uz tiem stūrītī uzlīmēt YES, būs ārkārtīgi iedarbīgi. Arī tās partijas, kas uztaisīja oficiālus plakātus, aprobežojās ar tādām neko daudz nepaskaidrojošām frāzēm kā Labāk Tev un Labāk Eiropai. Un to, ka Progresīvie Demokrāti, kurus šeit dažkārt pielīdzina vietējiem nacistiem, parādījās ar saukli Yes, it’s in our interest, liek domāt, ka ne jau mazo īru interesēs, bet savās interesēs viņi darbojas.
Otrkārt, pie apvāršņa mistiski parādījās “pro-eiropeiskā”, kā viņi paši sevi dēvēja, organizācija Libertas. Aiz tās stāv Londonā dzimušais īrs Deklans Genlijs. Vinš sevi pozicionē kā cilvēku, kas darbojas Eiropas interesēs, aizstāvot demokrātiskumu un caurskatāmību Eiropas institūcijās. Bet vai Jūs ticētu cilvēkam, kurš tā vienkārši savas pārliecības dēļ sponsorē kampaņu, ieguldot vairāk līdzekļu kā trīs galvenās politiskās partijas kopā ņemot? Pēc oficiāliem datiem ir minēts, ka Libertas ir ieguldījusi 1,3 miļonus eiro, bet analītiķi lēš, ka šis finansējums bijis vēl lielāks. Jāpiezīmē, ka Genlija biznesa intereses ir vairāk saistītas ar ASV, kā arī viņa vārds izskan saistībā ar starptautisku ieroču tirdzniecību. Daži uzskata, ka viņš ir marionete Dzordža Buša rokās, bet par to es nemāku spriest, tādu informāciju oficiāli neviens nekad nepiedāvās.
Treškārt, tas bija baiļu faktors, un varbūt es ļoti kļūdos, bet man šķiet, ka šis bija galvenais virzītājspēks cilvēkiem pateikt savu nē. Cilvēki, kuriem nebija ne māzākas nojausmas, par ko šis līgums vispār ir, gāja balsot pret abortu legalizēšanu, pret Īrijas neitralitātes zaudēšanu, pret legālu prostitūciju, pret minimālo algu krišanos, pret mikročipu transplantiem, pet ģimenes vērtību degradēšanu, pret zemkopības iznīcināšanu. Tie, kas mudināja balsot pret, izmantoja gandrīz jebkuru iemeslu, pret kuru kāda no sabiedrības grupām varētu iebilst.
Vairums cilvēku par politiku īpaši neinteresējas. Ja īriem nebūtu šis Līgums jāapstiprina referendumā viņu konstitūcijas dēļ, vairums neko daudz par to nesatrauktos, viņiem būtu vienalga, nekas viņu dzīvēs nemainītos. Taču tagad noteikta daļa ES pilsoņu bļaustās, ka Īrija ir vienīgā palikusī demokrātiskā valsts, kuras iedzīvotājiem vēl ir iespēja paust savu viedokli. Kopš kura laika starptautisku līgumu parakstīšana, ko veic demokrātiskā veidā ievēlēti parlamenti, tiek uzskatīta par nedemokrātisku?
Valdība par zemu novērtēja Nē kampaņu. Dzeltenā prese to pasniedz kā “cilvēku” uzvaru pār politiķiem. Demagoģija un bailes ir uzvarējušas racionālus argumentus un loģisko saprātu.
Piecas no sešām Īrijas valdošajām partijām, Īrijas arodbiedrību kongress, Īrijas Biznesa un Darba Devēju Konfederācija, Īrijas Zemnieku apvienība, kā arī katoļu baznīca aicināja vēlēt par Lisabonas Līgumu. Veselais saprāts liek domāt, ka vairums īru šo dokumentu būtu apstiprinājuši, taču lielai daļai šeit dzīvojošo tas nebūt nav pārsteigums, ka Īrija nobalsoja pret.
Iemesli šim iznākumam ir vairāki. Pirmkārt, ārkārtīgi nepārliecinošā “Jā” kampaņa. Šķiet, ka daudzi politiķi iedomājās, ka paņemt pagājušā gada vēlēšanu plakātus un uz tiem stūrītī uzlīmēt YES, būs ārkārtīgi iedarbīgi. Arī tās partijas, kas uztaisīja oficiālus plakātus, aprobežojās ar tādām neko daudz nepaskaidrojošām frāzēm kā Labāk Tev un Labāk Eiropai. Un to, ka Progresīvie Demokrāti, kurus šeit dažkārt pielīdzina vietējiem nacistiem, parādījās ar saukli Yes, it’s in our interest, liek domāt, ka ne jau mazo īru interesēs, bet savās interesēs viņi darbojas.
Otrkārt, pie apvāršņa mistiski parādījās “pro-eiropeiskā”, kā viņi paši sevi dēvēja, organizācija Libertas. Aiz tās stāv Londonā dzimušais īrs Deklans Genlijs. Vinš sevi pozicionē kā cilvēku, kas darbojas Eiropas interesēs, aizstāvot demokrātiskumu un caurskatāmību Eiropas institūcijās. Bet vai Jūs ticētu cilvēkam, kurš tā vienkārši savas pārliecības dēļ sponsorē kampaņu, ieguldot vairāk līdzekļu kā trīs galvenās politiskās partijas kopā ņemot? Pēc oficiāliem datiem ir minēts, ka Libertas ir ieguldījusi 1,3 miļonus eiro, bet analītiķi lēš, ka šis finansējums bijis vēl lielāks. Jāpiezīmē, ka Genlija biznesa intereses ir vairāk saistītas ar ASV, kā arī viņa vārds izskan saistībā ar starptautisku ieroču tirdzniecību. Daži uzskata, ka viņš ir marionete Dzordža Buša rokās, bet par to es nemāku spriest, tādu informāciju oficiāli neviens nekad nepiedāvās.
Treškārt, tas bija baiļu faktors, un varbūt es ļoti kļūdos, bet man šķiet, ka šis bija galvenais virzītājspēks cilvēkiem pateikt savu nē. Cilvēki, kuriem nebija ne māzākas nojausmas, par ko šis līgums vispār ir, gāja balsot pret abortu legalizēšanu, pret Īrijas neitralitātes zaudēšanu, pret legālu prostitūciju, pret minimālo algu krišanos, pret mikročipu transplantiem, pet ģimenes vērtību degradēšanu, pret zemkopības iznīcināšanu. Tie, kas mudināja balsot pret, izmantoja gandrīz jebkuru iemeslu, pret kuru kāda no sabiedrības grupām varētu iebilst.
Vairums cilvēku par politiku īpaši neinteresējas. Ja īriem nebūtu šis Līgums jāapstiprina referendumā viņu konstitūcijas dēļ, vairums neko daudz par to nesatrauktos, viņiem būtu vienalga, nekas viņu dzīvēs nemainītos. Taču tagad noteikta daļa ES pilsoņu bļaustās, ka Īrija ir vienīgā palikusī demokrātiskā valsts, kuras iedzīvotājiem vēl ir iespēja paust savu viedokli. Kopš kura laika starptautisku līgumu parakstīšana, ko veic demokrātiskā veidā ievēlēti parlamenti, tiek uzskatīta par nedemokrātisku?
Valdība par zemu novērtēja Nē kampaņu. Dzeltenā prese to pasniedz kā “cilvēku” uzvaru pār politiķiem. Demagoģija un bailes ir uzvarējušas racionālus argumentus un loģisko saprātu.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt