Artu dzeja: Karls Karlsons

***

Karls Karlsons
Mācījās vienā klasē ar mani,
Man sekoja uz mājām,
Neļāva nopirkt pārtiku
Un brīvi smieties, aizsedza muti ar savu rumpi.
Nezinu, ko viņš gribēja teikt,
Bet zinu, ka sekoja.

Desmitā klasē viņš man bieži sekoja,
Nedeva mieru skolas jūdzēm garajos gaiteņos,
Es lipu pie sienas krāsojuma un smilšainā linoleja.
Neatstāja sporta laukumā futbola spēles laikā,
Nemitīgi likdams padenes, traucēdams sist golus,
Volejbolā iegrūda mani tīklā.

Matemātikā, fizikā, ķīmijā un bioloģijā
Iedzīvojos divniekos, jo manā pakausī,
Labajā sāna no pirmās rindas trešā sola
Vai tieši sejā no otrās rindas pirmā
Blenza Karls Karlsons, rāmi,
Ar smalku aprēķinu.

Un tagad, filologu otrajā kursā, viņš atkal man seko,
Lai gan pats dienu no dienas sēž ekonomistos.
Viņš man seko no kojām, uz mammas mājām,
Gar Maskavas ielas malu, Krasta ielas lielveikalos.

Attapos paralēlās sajūtās, skriedams, izmircis slapjš,
Gar piemājas suņu parku, tagadējo Ķengaraga,
Bijušo Tautu draudzības.
Bundžas šķindēja zem kājām, naglas zoles plēsa,
Skrēju gar Karliem Karlsoniem, parkā ar suņiem un pie stūrēm,
Beidzot bēgu no Karliem Karlsoniem, elles, zemes un debesu,
Ellē, uz Zemes, debesīs.
Divi, komats, trīs miljoni Karlu Karlsonu, seši miljardi.
Nedomājiet, ka viņu nav!
Karlkarlsonija.


Artu