Andra Šķēles runa TP 12.kongresā

Cienījamās dāmas! Godātie kungi!
Godātie manis atbalstītāji, gan arī savādāk domājošie!

Šajās dienās aprit 7 gadi kopš Tautas partijas kongresa, kurā es noliku priekšsēdētāja pilnvaras, ļaujot tobrīd labi organizēto un vitālo Tautas partijas organizāciju vadīt nākošajam priekšsēdim. Toreiz to darīju divu izjūtu vadīts. Un abas tās bija gandarījuma pilnas.

Pirmkārt – par Latviju. Tautas partijai bija izdevies mobilizēt sabiedrību svarīgāko tā brīža Latvijas uzdevumu izpildei, ar to domājot iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO.

Otrkārt – neapšaubāmi bija gandarījums par Tautas partiju. Par labāko un spēcīgāko politisko līderu komandu. Par komandu, kurai tobrīd nebija līdzīgas Latvijas politikā. Tā bija komanda, kura spēja gan pacietīgi darboties ilgtermiņa mērķu vārdā, gan reaģēt uz jebkuru īslaicīgas konjunktūras problēmu.

Pirms atkal kļūt par TP priekšsēdētāju, man šķita svarīgi ar Jums aprunāties. Partijas ierindas biedru jautājumi un ieteikumi mūsu tikšanās reizēs būs manas uzstāšanās pamatā. Šobrīd klusēt nebūtu pareizi.

Jums jādzird tas nepastarpināti, lai, paužot savu attieksmi par manu kandidatūru, Jums būtu iespēja saskaitīt gan manus plusus, gan arī mīnusus.

Esmu saņēmis daudzu ierindas biedru aicinājumu pārņemt Tautas partijas vadību. Kāpēc es to pieņemu?

Jūtos atbildīgs, jo es biju viens no tiem, kuri dibināja Tautas partiju. Jūtos atbildīgs, jo arī kā ierindas biedrs es pārstāvēju Tautas partiju. Partiju, kuras vadība diemžēl vairs nedzirdēja ierindas biedru vairākuma viedokli. Viedokli, kurā ir sāpe par Latviju. Par depresīvu, demoralizētu, nemotivētu un sašķeltu nāciju. Mēs visi esam šīs nācijas ierindas biedri. Mūsu katra atsevišķā sāpe veido visas Latvijas sāpi.

Tāda nu ir Latvija šodien. Ar sāpošu sirdi. Ar sirdi, kurā ir tik maz vietas palicis priekam, lepnumam un pašapziņai.

Arī tas, kas ir noticis ar Tautas partiju uz Latvijas fona šķietami nelielu vienību, ir līdzīgi tam, kas noticis ar visu Latviju. TP ir sabiedrības mazais kolektīvs, līdzīgi skolas klasei, ģimenei vai korim. Ja tuvākajā apkārtnē, ģimenē vai darbā, starp mums valda apjukums, nīgrums un neticība, mēs neko nespējam dot ne tikai sev, bet arī sabiedrībai. Bet ja mēs sapurināmies un iedrošinot uzsitam viens otram uz pleca, mēs ne tikai spējam vairāk paveikt paši, mēs varam vairāk dot ari citiem. Un tieši to no mums tauta gaida.

Tā es saprotu ierindas biedra atbildību. Un es to uzņemos. Un aicinu Jūs darīt to pašu – uzņemties atbildību par valsti.

Es piekrītu tiem, kas saka, ja Tautas partija būs stipra, darbīga un izlēmīga, tad arī Latvija tiks vaļā no kalpa sindroma, no gaušanās un politiskās impotences. Tātad, ja Tautas partija spēs, tad arī Latvija varēs!

Latvijas nācija ir atkal jāmobilizē jaunam darba cēlienam. Bet cilvēkus var motivēt darbam, ja tie redz tam jēgu. Jēgu dzīvot Latvijā, strādāt, maksāt nodokļus, laist bērnus pasaulē, krāt pensijai un arī saviem mazbērniem.

Kad tam zūd jēga, tad zūd vēlme sevi šeit pilnveidot un attīstīt. Tad bezcerība un izmisums kļūst par ikdienas pavadoņiem. Brauc prom no Latvijas vairs ne peļņā, bet aizbrauc ar visu ģimeni.

Milzu atbildība par pašreizējo sabiedrības emocionālo stāvokli jāuzņemas politiķiem.

Atcerēsimies, lai gan Bankas Baltija, gan Krievijas rubļa radītās krīzes laikā jutāmies paklupināti, bet cēlāmies kājās ar vārdiem „nekas, mēs esam stipri!” Īsā laikā spējām iestāties ES un NATO, bijām līderi izaugsmes ziņā.

Līdz pērnā gada nogalei, kad kā auksta ūdens šalts nāca politiķu bezrisinājuma vēstījums par kritienu bezdibenī. Šovasar, pirms pašvaldību vēlēšanām, premjers teica, ka krīzes zemākais punkts esot sasniegts. Taču ticība tam zuda, kad šāds pat apgalvojums sekoja pēc mēneša, pēc trim un pēc pieciem...

Kļuva skaidrs, ka šo valdību vada ekonomikas apskatnieks, nevis valsts līderis. Cilvēkus pārņēma bezcerība.

Diemžēl Latvija ir valsts, kurā šādu bezcerības pārņemtu cilvēku kļūst arvien vairāk. Latvijas politiķi ir iemācījušies vārdiem nomainīt pat jēgu. Tā, piemēram, primitīva budžeta apcirpšana saucas „konsolidācija”. Skolu un slimnīcu slēgšana saucas par „optimizāciju”. Divu departamentu apvienošana ministrijā kļūst par „strukturālu reformu”. Ja politiķi nav gatavi runāt patiesiem vārdiem, jēgpilnu darbu tur nesagaidīt.

2004. gada maijā kļūstot par ES dalībvalsti, Latvija bija īstenojusi svarīgu uzdevumu, kas nepieciešams ilgtermiņa mērķu sasniegšanai. Tā ir iespēja mūsu nācijai veidot savu labklājību pasaules varenākās ekonomiskās organizācijas ietvaros. Organizācijas, kura balstās cilvēktiesībās, uzskatu brīvībā, tiesiskumā un likumu varā.

Pēc iestāšanās eiforija bija liela. Un noteikti arī cerības. Tad arī tika pieņemts milzīgas ilgtermiņa sekas izraisošs lēmums. Nevienam neprasot, Latvijas suverenās tiesības – pašai noteikt savu naudas politiku, tika deleģētas ārvalstu finanšu haizivīm.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nav piemēra pasaulē, kad kādai valstij būtu izdevies saglabāt spēju realizēt pašai savu naudas politiku, ja tā ir izvēlējusies fiksēt valūtas kursu un vienlaicīgi atļāvusi pilnīgi brīvu kapitāla plūsmu. Kapitāls līdz ar Latvijas iestāšanos ES bija ieraudzījis jaunu, neapgūtu teritoriju. Teritoriju, kurā noteikumus naudas tirgum viņi var diktēt paši. Latvija tika apbērta ar eiro kredītu masu. Pat valsts izaugsme tika pakārtota komerckredītu apgūšanas tempam. Bet varēja nojaust, ka privātā sektora parādam augot, tas pārsniegs gan valsts budžeta, gan valsts kopprodukta apmērus. Tā arī tas notika. Bezatbildīga nolaidība.

Mums jāatceras, ka Latvijas tautsaimniecības struktūras proporcijas ir atbilstošas ES vidējam līmenim. Tātad neprasa īpašus pasākumus kādu pārlieku risku novēršanai. Bet šobrīd jākonstatē, ka valdība, fiskālo mērķu vadīta, nodokļu politikas jomā pati rada milzīgus riskus. Nav neviena būtiska nodokļu likuma, kurš šodien nebūtu „atvērts”. Pie tam atvērts normu ieviešanai, kuras turpinās pazemināt cilvēku dzīves līmeni, sadārdzinās ražošanu un mazinās konkurētspēju. Un pilnīgi noteikti, nevilinās cilvēkus ieguldīt Latvijā.

Latvija 175 valstu izlasē ir ļoti augstajā 15 vietā pasaulē preses brīvības ziņā. Varētu domāt, ka Latvijā tad jābūt pašapziņas un atbildības pilnai sabiedrībai...

Bet tā tas nav. Ir nācijas augšanas problēmas.

Kādas? Latvijas iedzīvotāji ir vispesimistiskākie Eiropas Savienībā. 9 no 10 Latvijas iedzīvotājiem uzskata valdību par korupcijā slīgstošiem vadītājiem. Nācijai trūkst mērķtiecības un piesardzīga optimisma.

Neuzstādot nācijai saprotamus mērķu, kuru vārdā tās ierindas pilsoņi būtu gatavi līdzdarboties, kā tas bija NATO un ES iestāšanās procesu gadījumā, Latvijā ļaudis nav bijuši motivēti krāt un veidot nācijas sociālo kapitālu. 104 valstu izlasē mēs šajā rādītājā esam zemajā 99 vietā.

Un Jūs jau saprotat. Te šoreiz nav runa par naudu. Te ir runa arī par korupciju, kas ir ļoti svarīgs uzticības parametrs vērtējot attiecības ar valsti. Sociālais kapitāls ietver draugu sajūtu un interešu klubus. Ietver atbildību ģimenes priekšā un uzticēšanos kaimiņam. Tas nozīmē piederību sporta klubam vai korim. Tā ir arī piederība savas baznīcas draudzei. Sociālo kapitālu raksturo arī uzticēšanās pakāpe ko izjūt sabiedrība pret valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Lai tas būtu policists, ārsts, tiesnesis vai vides kluba aktīvists. Latvijas sabiedrība savā lielākajā daļā ir kā sadalīta atomos. Tādēļ arī cilvēkiem ir kļuvis grūti izveidot savu viedokli – paša izdomātu, ģimenē apspriestu un draugu vidū rūpīgi izdiskutētu.

Šobrīd liela daļa Latvijas pilsoņu savu viedokli vairs neveido paši. Viņi faktiski to pērk avīžu slejās un TV dzeltenajās reportāžās, kas pilnīgi nomākušas nopietnāku analīzi. Un sliktākais, ka lielākā daļa indivīdu nesaprot, ka viedokli viņiem iepotē, nomācot viņu pašu spēju patstāvīgi spriest un domāt.

Demokrātiskā sabiedrībā elitei ir atbildība par valsts kopīgu mērķu izpratni. Latvijā diemžēl tas nav bijis dienaskārtības jautājums. Politiskā elite par to iedomājas tikai vēlēšanu kontekstā, ejot pie tautas pēc mandāta. Savukārt pārējā elites daļa izsmej šos mandāta lūdzējus par it kā amorāli pavadīto iepriekšējo dzīves posmu. Nepastāvot pilsoņu vairākuma akceptētai valsts attīstības vīzijai, šādās milzu krīzēs var pat pašu valsti pazaudēt.

Lai maza ļaužu kopa sasniegtu savus mērķus, tai jābūt labi organizētai, tai jābūt disciplinētai un tai jābūt morāli stiprai. Katram šīs grupas biedram ir jābūt izcilam. Ir pilnīgi vienalga, kas tu esi – prezidents, zemnieks, ārsts vai sētnieks. Svarīgākais – esi izcils. Esi izcils sava darba darītājs.

Lai mēs būtu izcili, mums vispirms jāuzņemas atbildība. Par savu darbu. Par līdzcilvēkiem. Tikai tā mēs spēsim atgriezt latviešiem pašapziņu. Tikai tā mēs spēsim izveidot Latviju par valsti, kuras neatkarība ir patiesa un neapšaubāma.

Mums, Latvijai, ir jāatjauno ticība sev un jākļūst par izcilu valsti. Tik izcilu, ka ignorējot mūs kā mazu valsti, nevarēs ignorēt mūsu izcilību. To nevarēs apiet, tā būs jārespektē un jāatzīst.

Būs jārespektē un jāatzīst mūsu visdziļāko vērtību kopa – mūsu nacionālā pašapziņa, morālās vērtības, latviskās ģimenes tradīcijas un latviešu nācijas vēsturiskā atmiņa.

Šo vērtību kopu grūti noārdīt pat visliberālākajai propagandai. To grūti sagraut pat ar visneveiksmīgāko valdību centieniem un negodīgāko politiķu ambīcijām. Vienīgais, kā dēļ mums katram ir jēga censties, ir ticība šīm visdziļākajām saknēm.

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var sakņoties latviešu valoda, kur tā var attīstīties un pilnveidoties. Jebkurai lielās valodas nācijai mēs, latvieši, labākā gadījumā esam maza ļaužu kopa ar etnogrāfisku nozīmi. Un nekas vairāk. Iespējams, ka ar savām šodienas problēmām, pat tāda kā sīka un apnicīga skabarga.

Mums jāspēj savu valsti pārvaldīt pašiem, nevis ar naudas devēju palīdzību. Mūsu visu pienākums, kuri sevi atpazīst kā latvieši, ir vienoties kopīgā un atbildīgā izpratnē. Mēs varēsim pastāvēt kā nācija tikai tad, ja šeit būs Latvija. Latvija ar latviešu kultūru, ar latviešu valodu, ar dzīvu latviešu tautas vēsturisko atmiņu. Ja būs dzīvs mūsu latvisko īpatnību kopums, kas izriet no mūsu vēstures – gan kā Baltijas ceļa vienotība, gan kā kapu svētki, gan kā latviešu leģionāru likteņu traģika, gan kā mūsu Dziesmu svētki.

Visu to mēs varēsim viegli aizstāvēt, saglabāt un nepazaudēt, ja būsim Latviju pacēluši izcilo valstu saimē. Tas nozīmē, ka mums ir jāiekļūst ļoti augsti attīstīto valstu grupā.

Pēc pēdējiem zināmajiem datiem mēs šobrīd bijām pirmajā 50-niekā tautas attīstības indeksa ziņā. Mums jāpaceļ Latviju uz pirmo 30- nieku, kurā ir tādas Eiropas Savienības valstis kā Slovēnija un Grieķija. Tas nozīmē, ka mums ir jāspēj konkurēt ar Čehiju, Kipru un Maltu, kuras kavējas ceturtajā valstu desmitā. Un tas mums jāizdara latviešu nācijas nākotnes vārdā.

Kāpēc tik slikti pārvaldām paši savu valsti?

Lai atbildētu, tad uz to ir jāskatās kopsakarībās. Latvija divus svarīgus uzdevumus sasniedza ļoti ātri. Tieši šodien aprit 7 gadi , kad Latvija Prāgas samitā saņēma uzaicinājumu iekļauties NATO aliansē. Decembrī arī apritēs 7 gadi, kopš Latvija sekmīgi pabeidza iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienībā. Un daudziem šķita, ka viss smagais darbs beidzies.

Latvijas morālās autoritātes savu lomu saredzēja savdabīgā morālo tiesnešu kārtā. Visvieglākais ko tiesāt, protams, bija politiskās partijas, kuras veidoja valdības un Saeimas sastāvu. Neskatoties uz to, ka demokrātiskās izaugsmes pieredze atjaunotajā valstī bija tikai nedaudz ilgāka par 10 gadiem, politiskās partijas netika ne atbalstītas, ne izglītotas, ne saudzētas. Taisni otrādi – dažādie eksperti rāja un pēra nepieredzējušās valdības kā tādus pusaugu oficiantus. ES labklājību raksturojošie lielumi ir jāspēj sasniegt ātrāk, sak, oficianti – servējiet ātrāk!

Prasības dalīt vēl nenopelnīto bija milzīgas. Vienlaikus ar to izpildvaras tiesības realizēt varu tika mazinātas nepārtraukti. Sistemātiski tika samazināta valdības ietekme pār procesiem, par kuriem politiķiem bija tiešā veidā jāatbild tautas priekšā. Daļēji neatkarīgas vai pilnīgi neatkarīgas institūcijas statuss kļuva iekārojams jebkuram daudz maz nozīmīgam ierēdņu kantorim.

Latvija ir parlamentāra demokrātija, un nav pieļaujama likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas funkciju pārklāšanās.

Daudzo izpildvaras institūciju, dažādu komisiju un biroju padotība valdībai ir tai funkcionāli piekritīga. Ir jāatjauno izpildvaras vertikāle un atbildība. Vara bez tiesībām ir varas parodija. Politiska klaunāde.

Ja mēs uzņemamies atbildību un sagaidām, ka no mums prasīs atbildību, mums jābūt arī tiesībām šo atbildību īstenot.

Izpildvaras pārstāvji ir tie, no kuriem tiešā veidā prasa atbildību gan par tarifu politiku, gan Parex bankas uzraudzības sekām, gan konkrētiem kukuļošanas gadījumiem un kriminālvajāšanas efektivitāti. Ja tiesības ir dotas, tad var prasīt arī atbildību.
Tā vietā, lai samērotu izpildvaras atbildību ar tiesībām, Latvijā spēlējas ar populisma pilnām demokrātijas spēlītēm. Mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kurā notiek atklātās ministru kabineta sēdes, mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kur parlamentārā demokrātijā vēlētājiem ir ļauts atsaukt savu parlamentu.

Kas vēl tiks izdomāts, it kā demokrātijas vārdā, lai mēs turpinātu būt vienīgie?

Kāpēc tādos brīžos, kad parodijas ir jāpārtrauc, mūsu intelektuāļi izdabā pūlim un populistiem?

Tie nevis izmanto savu autoritāti un zināšanas par demokrātiju, bet faktiski ir uz vienu roku ar valsts pamatu grāvējiem. Linča tiesas un paraugprāvu augstais pieprasījums preses slejās slēpj sevī biedējošu tukšumu arī daudzo ceturtās varas pārstāvju izpratnē par tās atbildību demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības izaugsmē.

Ir vēl viena svarīga lieta, kurai gribu pievērst uzmanību un kur jārod risinājums. Īpaši nule nosvinētās valsts jubilejas kontekstā. Tā ir – Latvijas valsts patiesa neatkarība.

Tikai būdami patiesi neatkarīgi, mēs sasniegsim savu galveno mērķi – būsim izcili, būsim mazo nāciju labākais piemērs.

21.gadsimtā neatkarība nenozīmē naturālo saimniecību, bet gan spēju un gribu pašiem lemt un atbildēt. 21.gadsimtā jēdzienam „neatkarīga Latvija” ir jākļūst par sinonīmu pašapziņas pilnai nācijai, eksportspējīgai ekonomikai, izglītotai un demogrāfiski plaukstošai sabiedrībai.

Latvijai jākļūst par izcilu mazas nācijas labāko piemēru.

Lai Latvija būtu izcila, mums jāpaveic 5 lieli darbi. Pirmkārt, Latvijā ir jāatjauno tautas izaugsme. Otrkārt, mums jāattīsta ražošana. Treškārt, mums jānodrošina saprātīga enerģijas apgāde. Ceturtkārt, mums pašiem jāspēj pārvaldīt savas valsts finanses. Piektkārt, jāsakārto valsts pārvalde.

Pats svarīgākais darbs ir tautas izaugsme.

Mūsdienu modernajā pasaulē nopirkt mehānismu, darba galdu vai datoru ir kļuvis vienkārši. Minūšu jautājums, lai globālajā tīmeklī Jūs atrastu vajadzīgo dzelzi un tā ražotāju. Mūsdienu pasaulē svarīgākais ir intelekts un tā dzīvais nesējs – cilvēks.

Vesels, izglītots un darbam motivēts cilvēks. Līdz ar to pārkārtojumiem izglītības jomā ir jābūt vērstiem uz to, lai Latvijas augstskolu durvis vērtu vispusīgi un spriest spējīgi bērni. Skolotāja loma un atbildība ir ļoti augsta. Bet valsts ierādītais skolotāja darba prestižs, savukārt, ir ļoti zems. Arī skolotāju zināšanas, pieredze un prasmes ir resurss. Ja valstij vajag šo resursu, par to ir jāmaksā.

Šodien ap 65% skolotāju pēc nodokļu nomaksas atalgojums ir zem 200 Ls mēnesī. Šāds atalgojums nav konkurētspējīgs ne atbildības ziņā, ne to specifisko iemaņu ziņā, ko sabiedrība grib sagaidīt no skolotāja. Bet visa izglītības ķēdīte ir sasaistīta.

Neviena mūsu augstskola nav pasaules labāko 1000-niekā. Mana pārliecība, ka tās ir gan izglītības sistēmas administrēšanas kļūdas, gan arī akadēmiskā personāla problēmas. Latvijā izglītības ministra darba novērtējumā noteikti ir jābūt komponentei – vai Latvijas Universitāte ir vismaz Eiropas 100 labāko augstskolu sarakstā.

Veselības aprūpe ir joma, kurā neviena pasaules valsts nespēj sasniegt sabiedrības atzītu pilnību. Lai tā būtu Francija vai ASV, Zviedrija vai Latvija. Zinātnes progress, kas radījis tehnoloģiju revolūciju, kuru izmaksas nav spējis segt nevienas valsts budžets, rada lielus izaicinājumus politiķiem. Būtiski ir vispārhumānie apsvērumi, kuri saduras ar naudas nepietiekamību. Līdz ar to politiķi būs spiesti galu galā nodefinēt to pakalpojumu kopumu, par kuru sabiedrība maksā solidāri un obligāti, bet pārējo atstāt indivīdu, viņu pašu atbildības un bieži vien, diemžēl, arī likteņa ziņā.

Latvijas mediķu profesionālais līmenis ir ļoti augsts. Tehnoloģiskais aprīkojums arī. Nozares administrēšana pie tik niecīga budžeta finansējuma kļūst par naudas atņemšanu vienai sāpei un par iedošanu otrai. Un tā visu laiku. Jau vairāk kā desmit gadus ilgstošais medicīnas reformēšanas process, kura skaidru ietvaru nenodibina likums, bet gan ministra autoritāte un budžeta caursišanas spējas, ir visai sabiedrībai mokošs un uzticību neizraisošs process. Latvijas veselības aprūpes sistēma ir joma, kurā gan pastāv pacientu pateicības, gan izsaimnieko valsts budžeta naudu.

Tam jādara gals!

ANO publicētājā jaunpiedzimušo dzīves ilguma sagaidāmības indeksā mēs esam tikai 87. vietā pasaulē. Un tas nav tikai jautājums par medicīnas sistēmu. Nebūt ne. Tas ir indivīda atbildības jautājums par savu veselību. Tas vispirms ir dzīves veids. Mediķi, pat darot brīnumus, nevarēs palīdzēt cilvēkiem, kas paši nav gatavi par savu veselību rūpēties. Tā ir arī pasaules problēma, ka milzīgs daudzums resursu tiek izšķērdēts to indivīdu glābšanai, kuriem pašiem nav gribasspēka rūpēties par sevi.

Arī tā ir atbildība – atbildība par sevi, ko neviens cits neuzņemsies.

Reproduktīvās veselības tālāks atbalsts, sociālās garantijas ģimenēm ar bērniem, kuras neizbeidzas slikta budžeta gadā, ir svarīgas, lai latviešu tauta neietu mazumā.

Ja ceram, ka darbarokas atbrauks no zemēm ar vēl sliktākiem dzīves apstākļiem, tad mums ir jāsaprot, ka arī šo telpu aizpildīs cita valoda, kultūra, sociālā pieredze un arī reliģija.

Otrs svarīgais darbs – ražošanas attīstība.

Latvijas tautsaimniecība balstās gan tradicionālajā, latviskā dzīves saimniekošanas modelī, gan 21. gadsimta augstas pievienotās vērtības modernāko sasniegumu industrijās.

Demogrāfiski augoša nācija mums ļaus attīstīt ražošanas jomas, kurām šeit ir gan izejvielas, gan gadu desmitiem krāta darba pieredze, mentalitāte un pastāvīgs pieprasījums pasaules tirgos.

Tādas nozares, kuru potenciāls ir izmantots nepilnīgi, lai arī devums gala produktu eksportā ir visaugstākais, ir lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Tikai 11% no visas zemeslodes ir lauksaimnieciskā aramzeme. Tā ir milzīga vērtība. Un Latvijai tā ir. Patērētāju skaits nemitīgi pieaug. Pasaulē katru gadu vairāk kā miljards cilvēku cieš badu. Bet Latvija nespēj izpildīt pat ES ietvaros atļauto piena kvotu.

Protams, runājot par pasaules pārtikas tirgu, mēs nevaram to atzīt par taisnīgi un finansiāli saprātīgi regulētu. Neregulēts arī tas būt nevarēs, jo tad tas būs nehumāns. Finansiāli saprātīgs tas kļūs tikai tad, kad nodokļu maksātāju nauda par saražotās produkcijas tonnu tiks piešķirta neatkarīgi no tā, vai ražojis to vācu, dāņu vai latviešu zemnieks. Latvijai ir jāspēj noturēt savs pašapgādes potenciāls ar lauksaimniecības produktiem. Ar dabīgiem, nemodificētiem un veselīgiem.

Valstīm, kuras apgādā mūsu zemeslodi ar skābekli, un tāda ir arī Latvija ar saviem mežiem, labums būtu jāgūst saistībā ar skābekļa ražīgu mežu daudzumu uz vienu valsts iedzīvotāju.

Nevis jāpriecājas par naudu, kas iegūta no tirdzniecības ar CO2 kvotām, tādejādi būtiski samazinot iespēju Latvijā attīstīt rūpniecību. Tieši saražotā skābekļa daudzumam ir jābūt pamatā taisnīgam starptautiskam noregulējumam par šīs svarīgās funkcijas uzturēšanu. Un atkal, lai šādu noregulējumu panāktu, Latvijai ir jākļūst par valsti, kurā ieklausās.

Par valsti, kurai ir pašcieņas pilna un argumentēta nostāja.

Farmācija, koksnes ķīmija, bioķīmija un precīzās zinātnes ir jomas, kurās mums ir intelektuāls potenciāls. Atpazīstamu zīmolu un konkurētspējīgu produktu atbalsts ir tas, kas valstij ir jāveic izmantojot Eiropas Savienības resursus, kuri mums pieejami šajā periodā.

Trešais svarīgākais ir enerģētikas joma. 100% pašapgāde enerģētikas jomā skan, protams, ausij tīkami, bet mums jāatzīst, ka tā nav nedz iespējama par ekonomiski saprātīgām izmaksām, nedz arī vajadzīga. Svarīgi ir labi integrēta Latvijas energoapgādes sistēma. Savienojumu tīkls ar Skandināviju, Krieviju, Baltkrieviju un caur Lietuvu ar Poliju.

Savukārt gāzes saimniecības unikālā infrastruktūra ļauj Latvijai izturēt ārpolitiskas problēmas jebkuras ziemas laikā. Bet arī gāzes apgādes papildiespējas būtu rūpīgi izsveramas, tādā veidā attīstot Latvijas pašapgādes līmeni.

Šāda saprātīgi sabalansēta enerģētikas politika neļaus nevienam politiķim – ne pašmāju, ne ārpus esošam, mūs biedēt.

Ceturtais jautājumu bloks ir finanses. Tur gan mēs tikām biedēti ar finansu sistēmas sabrukumu 2009-2010. gada budžetu sakarā. Mana pārliecība ir, ka valsts spēja pašai noteikt savas tautsaimniecības apgādes politiku ar naudu ir tikpat svarīga kā valdības pienākums realizēt saprātīgu nodokļu un budžeta politiku.

Tie, kas saka, ka bija iespējams izveidot pilnībā pietiekamas rezerves pirmskrīzes gados valsts budžetā, acīm redzot matemātiku ir aizmirsuši.

Es nebūt nebiju daudzu premjera Kalvīša politisko lēmumu atbalstītājs. Bet gribu ko atgādināt, lai politiķi nedzīvotu bez atmiņas.

Premjers Kalvītis atstāja 117 miljonu latu finanšu pārpalikumu valsts budžetā.

Lai nosegtu to naudas trūkumu, ar kuru saskārās pēc viņa nākušās valdības 2008., 2009. un plānotajā 2010.gada budžetos, tad pārpalikumam bija jābūt vismaz 2,2 miljardiem latu. Mēs saprotam, ka tas pat teorētiski nebija iespējams.

Bet to pašu naudas mazumiņu, 117 miljonu pārpalikuma veidā, šodienas skaļākie politiskie aktieri no jaunizceptā veidojuma Vienotība, piespieda Godmani saplosīt 2008.gada pensiju referenduma laikā. Un arī Tautas partija to nespēja apturēt.

Kad gaisā jau bija krīzes sviluma smaka, kad to varēja jau sajust caur porām, tad Latvijā vēl notika destruktīvāko politiķu atbalstīts referendums par budžeta tēriņu palielināšanu.

Ja 2010.gada un nākošo gadu budžeti būs balstīti nepareizos pieņēmumos vai politiska izdevīguma melos, Latvijā labklājību neuzcelsim.

Pirms šodienas kongresa dažādās auditorijās man tika vaicāts – bet kāpēc Jūs agrāk par to nerunājāt? Un tad es sapratu, cik atmiņa ir īsa. Cik ātri viss aizmirstas! Manā 2007.gada lekcijā Latvijas vadošajiem ekonomistiem lietotais tēlainais piemērs par krupi, kurš līdzīgi Latvijas ekonomikai „uzvārīsies”, acīmredzot nebija veiksmīgs, jo es saņēmu tikai žults pilnus pārmetumus presē par nodomātu „abinieka mocīšanu”.

Ko varu teikt šodien?

Domāju, ka ejams pilnīgi pretējs ceļš. Ceļš uz ekonomikas stimulēšanu. Ir nevis jāizspiež pēdējais lats no uzņēmumiem, bet gan lati jāvairo ar ātrāku naudas apriti.

Daudz pareizāk un pašapzinīgāk būtu Latvijai kļūt par vislabvēlīgāko zemi ES nodokļu ziņā. Lai vienmēr nodokļu sistēmu analizējot, Latvija kaut par 0.5 % punktiem, bet – būtu pievilcīgāka kā tuvākais konkurents.

Tas noteikti ļaus mums noturēt IKP pārdali 35 % robežās ar nodokļiem un nodevām.

Tas spiedīs reformēt mūsu valsts pārvaldi, padarot to efektīvu.

Tas ļaus cilvēkiem pašiem pieņemt lēmumus par savas ģimenes budžetu.

Tas liks mainīt retoriku finanšu ministram par to, ka mums vēl ir rezerves nodokļu celšanai, jo nodokļu slogs esot zemāks par ES vidējo.

Tas nozīmēs, ka mēs būsim visdraudzīgākie uzņēmējiem, lai tie būtu motivēti šeit strādāt, ieguldīt un tā caur ražošanu mēs panāksim ātrāku valsts atlabšanu.

Tas nozīmēs budžeta lāpīšanu nevis ar ekonomikas saspiešanu, bet gan ar stimulēšanu.

Uz terminētu periodu, teiksim 5 gadiem, jāizveido viegli lietojama sistēma mikro uzņēmumiem. Ja ģimene pati var sevi nodarbināt un dot darbu vēl vienam, diviem cilvēkiem, ja šāda mikro uzņēmuma apgrozījums gadā uz cilvēku nepārsniedz 5000 latu, ļausim viņiem strādāt. Lai nav VID bezjēdzīgas pārbaudes, lai statistikas absurdās atskaites nav jāpilda, lai nav uzņēmuma un iedzīvotāja ienākuma nodoklis valsts budžetā jāmaksā, lai nav jāiepazīst desmitiem ierēdņu...

Ja mikro uzņēmums ir spējīgs pats tikt galā, ja nestāv šie cilvēki rindā pēc sociālā pabalsta, ja viņi iedvesmo ar savu rīcību kādu citu no 160 000 bezdarbniekiem, tad valdībai viņiem jāsaka paldies. Jo šie pašapziņas pilnie cilvēki būs uzņēmušies atbildību par sevi, par savu ģimeni un arī valsti. Kāds iebildīs – tad ko, ļaus kādam nemaksāt nodokļus? Protams, ne visus. Mans pretjautājums, proti, – bet kāpēc valsts pati izdomā nosaukumu „stipendija” faktiskai darba algai? Tik atšķirība tā, ka diez vai cilvēki iegūst kādas uzņēmēju iemaņas sociālajos darbos.

Samazinot nodokļu likmes, mēs iekasēsim vairāk valsts budžetā. Mums jau šobrīd ir jābūt apņēmības pilniem nākošajos 5 līdz 7 gados atdot visus valsts parādus un atgūt neatkarību.

Jātiek ārā no faktiska parādu cietuma, kurā Latvija ir un kurā par sargu pielīgts SVF.

Sabalansēts budžets ir jāpieņem jau 2011.gadā. Esmu pārliecināts, ka, būdams Ministru prezidents, mācētu atkal tādu sastādīt un ticu, ka Latvijas valsts spēj tādu izpildīt.

Principiāli un būtiski ir jāpārskata Eiropas Savienības naudas izlietojums un to regulējošās procedūras. Nav pieļaujama ES fondu naudas bezjēdzīga tērēšana, kā vienkāršoti tautā saka – tās izzagšanu.

Šobrīd ir svarīga maksimāla līdzekļu novirze infrastruktūras investīcijām. Par noziedzīgiem ir jāuzskata valdības mēģinājumi apturēt valsts nozīmes infrastruktūras objektu būvi. Nepieņemama ir nespēja reāli uzsākt ēku siltināšanas darbus.

Ja nebūs ceļu, ostu, lidostas, energoapgādes un dzelzceļa, kurš gan gribēs te ražošanu attīstīt ?

Vienlaikus valsts infrastruktūras būvēšana ļautu samazināt bezdarbu.

Nav pārliecības par atbildīgu risinājumu Parex bankas sakarā. Tajā ir vairāk kā miljards eiro budžeta naudas.

Bet esošo finanšu stabilizācijas programmu es dēvētu par finanšu lobija apkalpošanas programmu. Šī slikto kredītu lēnā uzsūkšanas taktika ilgi indēs mūsu tautsaimniecību. Kamēr bankas nebūs iztīrījušas savus sliktos kredītus, Latvijas tautsaimniecība būs kā inficēta.

Vienošanās ar SVF nesatur tautsaimniecības izaugsmi stimulējošus pasākumus. Šī vienošanās ir neveiksme, ja uz to skatās pašcieņas pilns Latvijas tautsaimnieks. Bet tā ir izdevīga, ja uz to skatās Skandināvu bankas pārstāvis.

Tad kam kalpo sarunu vedēji ar SVF?
Savukārt tie cilvēki, kuri tieši vainojami Latvijas krīzes dziļumā, diskusiju par lata devalvācijas nepieciešamību mēģina novirzīt spekulācijās par kaut kādu privātu ieinteresētību. Tai skaitā arī manu.

Esmu viens no tiem, kurš ir teicis, ka devalvāciju neizdarot savlaicīgi, Latvijas posts būs ne tikai dziļš, bet arī ilgstošs. Esmu bijis par atbildīgu politiku un citu interešu man nav.

Gudri cilvēki mācās no citu pieredzes, pārējie no savām kļūdām. Īrija pagājušā gadsimta 60.gadu sākumā nevarēja saņemties un devalvēt savu valūtu. Tās valdība izvēlējās būtiski samazināt budžeta izdevumus. Tika atlaisti tūkstošiem cilvēku. Bezdarba un krīzes iespaidā Īriju atstāja ap 380 000 cilvēku. Valsts nīka ārā. Tad, atzinuši savu kļūdu, īri veica vairākkārtējas savas valūtas devalvācijas. Pēdējā, 1993. gada, jau bija skaidri izteikta valsts konkurētspējas celšanai. Rezultāts redzams. Rezultāts tāds, ka šodien daudzi brauc uz Īriju peļņā vai pārceļas uz šo labklājības zemi pavisam.

Nemākulīga naudas tirgus regulācija un tās pārvaldība ir ļoti pastiprinājusi globālās krīzes dziļumu Latvijā.

Saprotot, ka budžets tiks pieņemts tāds, kādu to prasa SVF, es šobrīd esmu kļuvis skeptisks par devalvācijas ātru efektu.

Man šķiet, ja tā notiktu rīt, tad jāprasa jau būtu dubulta atbildība no Latvijas Bankas. Gan par to, ka neveica devalvāciju savlaicīgi, gan par to, ka izdarīja devalvāciju vissliktākajā brīdī.

Latvijai nevajadzētu sapņot par eiro zonu, kamēr neatgūsies tautsaimniecība un kamēr tā nesakārtos valsts finanses. Valsts vajadzības tiek finansētas nu jau tiešā veidā ar milzu kredītiem, kurus izsniedz Eiropas Komisija un SVF.

Naudas daudzums tautsaimniecībā ir katastrofāli nepietiekams. Naudas aprite ir palēninājusies.

Esmu pārliecināts, ka samazinot PVN likmi, mēs spētu veicināt lielāku patēriņu. Cilvēki pirktu gan iztikšanai nepieciešamo pārtiku, gan kārtotu komunālos parādus. Aprite atsāktos, nodokļu iemaksas valsts budžetā pieaugtu. Budžets un cilvēki būtu ieguvēji.

Šā gada augustā es Tautas partijas ekonomikas konferencē piedāvāju konkrētus 10 punktus tautsaimniecības stimulēšanai. Tos droši varēja likt par pamatu plānojot nākošā gada budžetu. Diemžēl tas nav noticis. Sajūta, ka dzīvojam purvā. Apmātības, nedzirdēšanas, nekompetences un prastu politmelu purvā. Un neticības purvā.

Piektais visus skarošais un svarīgais jautājums ir valsts pārvalde. Publisko pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem un biznesam ir zemā kvalitātē. Pārvaldes pārkārtošana notiek haotiski un nesistemātiski. Šajā procesā dominē attiecīgās jomas Rīgas ministriju ierēdņu domas par viņu pašu lomas svarīgumu. Nav vienotas politikas.

Bet svarīgākā loma ir jāatvēl reģionu līmenim, kurā jābūt integrētai novadu un valsts administratīvai pārvaldei. Ierastā prakse braukt kārtot lietas Rīgā tikai apliecina esošā pārvaldes modeļa arhaismu 21.gadsimta tehnoloģiju laikā. Administratīvi teritoriālā reforma ir tālāk stiprināma valsts pārvaldes būtisku pārkārtojumu ceļā.

Premjers ir izteicies par tādu nepieciešamību, bet nav formulējis ne savu izpratni, ne atzinis to par vienu no svarīgākiem darbiem. Tam nepieciešams saliedēts un atbildīgs valdības darbs.

Kamēr pastāv kaut mazākais resurss šai valdībai, tas ir jāizmanto.

Mums jāpalīdz arī koalīcijas partneriem atgūt pašapziņu.

Par sabrauktu ezīti vairs nerunāšu. Mums jāpalīdz Ministru prezidentam Dombrovskim iet tālāk un neiekrist aizā, pat ja viņa izvēlētais ceļš nav taisnākais un ātrākais ceļš uz pārticību.

Bet šobrīd es aicinu Ministru prezidentu un Valsts prezidentu uz konkrētu rīcību. Šīm augstākajām valsts amatpersonām, kuras ir uzņēmušās atbildību par izvēlētā ceļa pareizību, ejot to ar pieaugoša valsts parāda slogu, ir nepārprotami jānomierina cilvēki, kuri palikuši bez iztikas līdzekļiem, bez pārtikas un bez pajumtes.

Šoziem Latvijā vairs neviens nedrīkst nosalt uz ielas! Neviens nedrīkstētu palikt bez pārtikas! Jāpalīdz katrai izmisuma situācijā nonākušai ģimenei!

Jābūt rīcībai, kas aptur izmisumu. Cilvēkiem jāpalīdz atgūt cilvēka pašcieņa.

Bet tagad par mums. Par Tautas partiju. Ir pagājuši septiņi gari gadi un daudz kas mainījies.

Kur palikusi TP spēja radīt savu piedāvājumu, to aizstāvēt un par to pārliecināt politiskos partnerus? Kur zudusi spēja brīvi debatēt jebkurā politiskā jautājumā? Jautāšu tiešāk – kāpēc TP savu politisko dienaskārtību skata tikai caur konkrētā brīža vai konkrētās problēmas īslaicīga izdevīguma prizmu? Kādēļ??

Tādēļ, ka mūsu līderi savus personīgos panākumus pieņēma kā pašsaprotamus. Līdzīgi, kā Latvijas basketbola zvaigznes, kuriem pašu individualitāte ir šķitusi svarīgāka par komandas sniegumu.

Tādēļ, ka komandas treniņi – politiskās konferences, semināri, tematiskās prāta vētras un debates ekspertu lokā, nav šodienas TP raksturīgākās iezīmes.

Ministri bieži vien ir tikai sava resora pārstāvji. Ministru kabineta dienas kārtības nepārzināšana ir kļuvusi par akceptētu normu. Līdz ar to Latvijas mēroga politikas faktiski nav. Tās vietā ir resoriska politika un intereses.

Protams, profesionāla izcilība savā nozarē ļoti atvieglo ministram iespēju kļūt arī par nozares līderi. Taču partijas vadība savulaik ir pieļāvusi rupjas kļūdas virzot ministru amatos cilvēkus, neizvērtējot viņu profesionālās spējas, un to trūkums pilnīgi loģiski neļāva tiem sasniegt jebkādu cienījamu rezultātu arī politiskajā dimensijā.

Var jau teikt – kļūdīties ir dabiski. Kļūdas ir bijušas un būs.

Bet sliktākais ir izlikties tās neredzam un spītīgi tās nelabot. Ja TP izsniedz kādam ministra mandātu, tai arī jāspēj šo mandātu paņemt atpakaļ. Ministram būt nav privilēģija.

Man ir viedoklis arī par Saeimas frakciju. Ir divas lietas, kas mainījušās.

Viena no tām balstās spējā savas ambīcijas apklusināt, esot atbildīgam par kopīgu lietu, un nodrošināt efektīvu disciplīnu.

Man prātā nāk līdzība ar simfonisko orķestri. Cienot katru TP frakcijas Saeimas deputātu, man ir radusies sajūta, ka redzam nevis profesionālu simfonisko orķestri, kurā katrs ir precīzs laikā ar savu nošu lapu, tā nodrošinot vienotu skanējumu, bet gan klausāmies nebeidzamu instrumentu noskaņošanas kakofoniju pirms koncerta. Īstam orķestrim, skaņojot instrumentus, parasti viens no tiem neizmēģina roku – tie ir lielie šķīvji. TP frakcijā gan šķiet, ka bija saradušies gribētāji vietā un nevietā dauzīt šķīvjus. To loģika bija vienkārša – sak, nu gan mani pamanīs. Bet atcerēsimies, šķīvju troksnis nekad neveido mūzikas darba pamatu...

Otra manis novērotā lieta izriet no politikas satura. Agrāk TP frakcija, zinot, ka ar savu atšķirīgo viedokli paliks mazākumā, nebaidījās to paust pamatoti, precīzi un vienoti. Un spēja arī to skaidri publiski motivēt.

Šobrīd ir sajūta, ka satura neesamība bieži vien izpaužas nemotivētā un aplamā rīcībā. Un nav ko brīnīties, ka deputātam jāmulst žurnālistu priekšā, jo balsojums nav saskaņā ar veselo saprātu.

Savukārt izdabājot kāda apskatnieka komentāram dienas avīzē, frakcija nobalso pret TP programmu un tad apmulsuši ir lielākā daļa TP ierindas biedru.


Es gribu atgriezt jēdzienam „ierindas biedrs” tā patieso nozīmi. Būt ierindas biedram nozīmē būt ierindā.

Ir jādara gals dzīvei apjukušā pūlī vai, vēl ļaunāk, viens otru savstarpēji apkarojošos bariņos.

Ir jāceļ TP biedri jaunai, stingrai un lepnai ierindai.

Mums jāuzņemas atbildība, jāiedveš sevī pašapziņa, lai veidotu pašapzinīgu nāciju – patiesi neatkarīgu un izcilu.

Skaisti skan?

Es neesmu brīnumdaris.

Tomēr esmu darba cilvēks, smaga darba cilvēks. Savu laiku un enerģiju esmu gatavs ziedot tam, lai to panāktu.

Un lai to panāktu, man vispirmām kārtām jāatjauno kārtība TP atbalstītāju rindās. Tam būtu vajadzīgs laiks. Bet diemžēl laika nav.

Ir jārīkojas ātri. Es lūdzu kongresu līdz ar priekšsēdētāja Mareka Segliņa pieteikto atkāpšanos, šodien pārtraukt arī TP valdes pilnvaras.

Lai atjaunotu mūsu ierindu, celtu tās saliedētību, lai varētu efektīvāk izmantot TP biedru potenciālu, es lieku priekšā kongresu iedibināt jaunu institūciju – valdes padomi, kuru veidotu 15 cilvēki, katram reģionam deleģējot pa 3 pārstāvjiem.

TP sakņojas Latvijas mazpilsētās un ciemos.

Cik svarīgs mums ir galvaspilsētas liktenis, tikpat svarīga mums ir katra novada nākotne.

Mums būs svarīgs viedoklis, ko izsaka zemnieks Cēsu pusē, ārsts Bauskā, skolotājs Baltinavā, mežstrādnieks Dundagā un atslēdznieks Rīgā. Mēs jāspēj izlobīt to racionālo, kas izskanēs no pensionāra, studenta vai jaunās māmiņas.

Savukārt TP valdi domāju būtu lietderīgi skaitliski veidot kompaktāku, saliedētāku un izlēmīgāku.

Es aicinu kongresu grozīt statūtus, lai būtu iespējams izveidot valdi 5 cilvēku sastāvā. Valdi, kura spētu ātri un izlēmīgi formulēt TP pozīciju Latvijai svarīgos jautājumos.

Es lūdzu Jūs atbalstīt manu izvēli valdei.

Esmu gatavs strādāt kā Tautas partijas priekšsēdētājs kopā ar Vinetu Muižnieci, Ventu Kraukli, Māri Kučinski un Edgaru Zalānu.

Tie ir zināmi un pazīstami TP politiķi. Katrs viņi ir ar atšķirīgām, bet viens otru papildinošām īpašībām un kompetencēm. Lemjot par uzticību man, Jums jālemj arī par viņiem!

Jaunajai valdei būs jāuzņemas atbildība gan par kļūdu analīzi, gan par precīzu TP piedāvājumu valdībai un Saeimai. Detalizētāks un tehniskāks TP piedāvājums ir jāizstrādā līdz nākošajam kongresam maijā.

Līdz maijam mums jāspēj izvērst visplašāko dialogu ar profesionālajām organizācijām par Latvijas tautsaimniecību.

TP jāatjauno dialogs ar sociālajiem partneriem par izglītību.

Mums jāgūst atbalsts sabiedrisko organizāciju vidū par valsts pārvaldi.

Mums jāuztur aktīvs dialogs ar masu mēdiju redaktoriem, apskatniekiem un analītiķiem.

Aicinu kongresu iedibināt TP priekšsēdētāja vietnieka amatu, jo darba apjoms būs ļoti liels, skaidrojot mūsu viedokli, veidojot dialogu ar mūsu politiskiem partneriem un oponentiem, kā arī pārstāvot TP publiski.

Esmu pārliecināts, ka šādas izmaiņas ļaus TP pusgada laikā savu darbību padarīt daudz atbildīgāku.

Jo nedrīkst atkārtot kļūdas personālpolitikā. Jo nedrīkst piekrist bez nopietnas analīzes tuvredzīgām iniciatīvām, pat tad, ja kāds tās nodēvējis par vienīgajiem Latvijas glābšanas modeļiem.

Tikai tad, kad Tautas partija ir spējusi atturēties no populisma, tai ir izdevies nodrošināt smagu, bet nepieciešamu lēmumu pieņemšanu.

Tādu kā robežlīgums ar Krievijas Federāciju, reģionālā reforma un citi.

Bet tieši šie bija visplašāk diskutēti sabiedrībā un diskusijas gaitu noteica tieši TP aktīvā pozīcija. Tieši šie jautājumi bija visvairāk izdiskutēti ar TP ierindas biedriem.

Kāpēc es tik bieži pieminu gadiem nicīgi viļāto apzīmējumu "ierindas biedrs"?

Jo mēs visi esam ierindas biedri – lielajā Latvijas ierindā.

Kādreiz bijām spējīgi sadoties rokās nesaraujamā rindā Baltijas ceļā vai stāties blīvās rindās Mežaparka manifestācijā. Bet tagad esam apjukuši un izjukuši, pa pasaules malām izklīduši, katrs par sevi, ne vairs viens par otru un par visiem.

Tautas partija ir lielu izmaiņu priekšā. Būs partijas rindu tīrīšana. Pārāk daudz ap mūsu ozoliem un liepām ir saradies mazvērtīgas audzes.

Nevienam partijas biedra karte nav indulgence nekompetencei ieņemot kādu amatu. Tur nav ko debatēt! Tam ir jāpieliek punkts!

Ja Jūs tam visam esat gatavi, tad arī es esmu gatavs pieņemt Jūsu uzticību. Ja ir kāds, kurš nav gatavs šim darbam, ja šķiet, ka varēs tik paskatīties un pakritizēt, tad varbūt labāk atstāt šo zāli jau šobrīd. Skatītāju nākošajam gadam Latvijā pietiks.

TP ierindā atkal ir vajadzīgi darbīgi un godīgi cilvēki, vajadzīgi patrioti un optimisti.

Visiem mums jāuzņemas atbildība par Latviju. Tā ir mūsu ierindas biedru atbildība!

Paldies par uzmanību!