1941. gada 14. jūnijā
|
Bezkaislīgā statistika vēsta, ka 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus – 8275 vīriešus un 7168 sievietes. Starp deportētajiem bija 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Deportēto etniskais sadalījums bija: 81,3% latvieši, 11,7% ebreji, 5,3% krievi, 1,7% vācbaltieši un citi. Pavisam no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem miruši 6136 cilvēki jeb apmēram 40%, tai skaitā 43 cilvēki miruši ceļā, 700 cilvēki nošauti ieslodzījuma vietās, 3453 cilvēki miruši nometnēs, 1940 cilvēki miruši nometinājumā.
Viens no daudzajiem latviešu likteņstāstiem...
Bijušo Liepnas pagasta vecāko, robežapsardzes posteņa priekšnieku un aizsargu vada komandieri Jāni Jakoviču ar sievu Alīdu Lidiju un trim meitām - 11 gadus veco Intu, 7 gadus veco Andu un pusotru mēnesi veco Astru - deportēja no dzimtas mājām "Bērziņiem" Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Līdzīgi kā citas izsūtīto ģimenes arī Jakoviči bija neizpratnē par notiekošo. Anda atminas: "Trijos naktī mūs modināja nepacietīgi sitieni pie ārdurvīm. Tur ar šautenēm rokās stāvēja divi vai trīs pamaza auguma čekas kareivji un vēl dažas personas. "Sataisieties, jums tūlīt jābrauc kopā ar mums," pavēlēja ienākušais krievu čekists. "Paņemiet kaut ko sev vajadzīgu līdz!" Mēs bijām satraukti un apjukuši. Neviens jau neteica, kāpēc būtu jābrauc šiem nelūgtajiem svešiniekiem līdz un uz kurieni jābrauc, un uz cik ilgu laiku. Varbūt tepat līdz Liepnai vai uz Viļaku? Varbūt notiek kāds pārpratums? Mamma, apjukusi, ļaunu nojautu mocīta, steigā kaut ko ātri sameta somā. Paņēma nedaudz pārtikas dažām dienām. Paņēmām dažus vieglus vasaras apģērbus un piederumus mazās māsiņas apkopšanai. Tad mums lika iekāpt kravas automašīnā un aizveda uz Žīguru staciju. Uz sliedēm stāvēja garš, netīrs kravas vilciena sastāvs ar aizrestotiem logiem. Mēs ilgi sēdējām dzelzceļa malā un gaidījām - vai visu dienu! Mūs pat lāgā neapsargāja. Varēja mierīgi aiziet un paslēpties mežā. Bet mamma vienkārši nespēja paiet. Aiz pārdzīvojuma, aiz lielā pārbīļa viņai kājas bija kā atņemtas, kā pamirušas. Un tad pievakarē pie darba ķērās čekas operatīvais dienests. Neievērojot nekādus iebildumus, mūs kā dzīvniekus uz tirgu ātri sašķiroja atsevišķās grupās: sievietes ar bērniem un večukus sadzina pirmajos vagonos, spēcīgākos vīriešus ieslēdza atsevišķi ešelona beigu vagonos."
Arī Jakoviču ģimenei šķiršanās no vīra un tēva stacijā bija uz mūžu. Gulbenes stacijā 15. jūnijā Jānis Jakovičs vēl izmeta zīmīti radiniekiem, kur rakstīja: "Pašlaik esam Gulbenē [..]. Lida ar bērniem jūtas labi, pats gan neesmu redzējis no Žīguriem. Cik dzirdams, tad brauksim uz Vissavienību, bet kur tieši - nav zināms. Ja variet, tad "Bērziņos" kaut ko nebūt no palikušajām pekelēm pievāciet. [..]" Jāni Jakoviču ieslodzīja Sevurallagā, kur PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņam "par piederību kontrrevolucionārai aizsargu organizācijai" piesprieda nāvessodu. Viņu nošāva. Ar to bojā gāja 40 gadus vecs Latvijas patriots, kas bija daudz darījis Latvijas labā un būtu bijis gatavs darīt vēl daudzus gadus...
Pilns raksts atrodams vietnē: http://www.lv.lv/?menu=doc&id=193271
Raksta autore: Ieva Gundare, Okupācijas muzeja vēsturniece
Viens no daudzajiem latviešu likteņstāstiem...
Bijušo Liepnas pagasta vecāko, robežapsardzes posteņa priekšnieku un aizsargu vada komandieri Jāni Jakoviču ar sievu Alīdu Lidiju un trim meitām - 11 gadus veco Intu, 7 gadus veco Andu un pusotru mēnesi veco Astru - deportēja no dzimtas mājām "Bērziņiem" Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Līdzīgi kā citas izsūtīto ģimenes arī Jakoviči bija neizpratnē par notiekošo. Anda atminas: "Trijos naktī mūs modināja nepacietīgi sitieni pie ārdurvīm. Tur ar šautenēm rokās stāvēja divi vai trīs pamaza auguma čekas kareivji un vēl dažas personas. "Sataisieties, jums tūlīt jābrauc kopā ar mums," pavēlēja ienākušais krievu čekists. "Paņemiet kaut ko sev vajadzīgu līdz!" Mēs bijām satraukti un apjukuši. Neviens jau neteica, kāpēc būtu jābrauc šiem nelūgtajiem svešiniekiem līdz un uz kurieni jābrauc, un uz cik ilgu laiku. Varbūt tepat līdz Liepnai vai uz Viļaku? Varbūt notiek kāds pārpratums? Mamma, apjukusi, ļaunu nojautu mocīta, steigā kaut ko ātri sameta somā. Paņēma nedaudz pārtikas dažām dienām. Paņēmām dažus vieglus vasaras apģērbus un piederumus mazās māsiņas apkopšanai. Tad mums lika iekāpt kravas automašīnā un aizveda uz Žīguru staciju. Uz sliedēm stāvēja garš, netīrs kravas vilciena sastāvs ar aizrestotiem logiem. Mēs ilgi sēdējām dzelzceļa malā un gaidījām - vai visu dienu! Mūs pat lāgā neapsargāja. Varēja mierīgi aiziet un paslēpties mežā. Bet mamma vienkārši nespēja paiet. Aiz pārdzīvojuma, aiz lielā pārbīļa viņai kājas bija kā atņemtas, kā pamirušas. Un tad pievakarē pie darba ķērās čekas operatīvais dienests. Neievērojot nekādus iebildumus, mūs kā dzīvniekus uz tirgu ātri sašķiroja atsevišķās grupās: sievietes ar bērniem un večukus sadzina pirmajos vagonos, spēcīgākos vīriešus ieslēdza atsevišķi ešelona beigu vagonos."
Arī Jakoviču ģimenei šķiršanās no vīra un tēva stacijā bija uz mūžu. Gulbenes stacijā 15. jūnijā Jānis Jakovičs vēl izmeta zīmīti radiniekiem, kur rakstīja: "Pašlaik esam Gulbenē [..]. Lida ar bērniem jūtas labi, pats gan neesmu redzējis no Žīguriem. Cik dzirdams, tad brauksim uz Vissavienību, bet kur tieši - nav zināms. Ja variet, tad "Bērziņos" kaut ko nebūt no palikušajām pekelēm pievāciet. [..]" Jāni Jakoviču ieslodzīja Sevurallagā, kur PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņam "par piederību kontrrevolucionārai aizsargu organizācijai" piesprieda nāvessodu. Viņu nošāva. Ar to bojā gāja 40 gadus vecs Latvijas patriots, kas bija daudz darījis Latvijas labā un būtu bijis gatavs darīt vēl daudzus gadus...
Pilns raksts atrodams vietnē: http://www.lv.lv/?menu=doc&id=193271
Raksta autore: Ieva Gundare, Okupācijas muzeja vēsturniece
Saistītie raksti:
» Baltijas vienotība uz T-krekla un dzīvē
» "Čekas maisi". Kad liksim punktu?
» 1941.gada 14.jūnija piemiņai
» Birks: "padomju atbrīvotāju"nebūs; publicēts sēdes protokols
» Ir pienācis laiks iztaisnot kūkumu[
» Baltijas vienotība uz T-krekla un dzīvē
» "Čekas maisi". Kad liksim punktu?
» 1941.gada 14.jūnija piemiņai
» Birks: "padomju atbrīvotāju"nebūs; publicēts sēdes protokols
» Ir pienācis laiks iztaisnot kūkumu[
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Susurs
komentārs
citi bija pat kaut ko padzirdējuši un tajā naktī nebija mājās, daži
aizbēga turpat naktī utt. Tur vairāk uz pārsteiguma efektu nostrādāja.
atbildēt
Anonīms
komentārs
Nebūtu slikti, ja kāds Saiemā pieceltos un pieprasītu Krievijai
atvainošanos, jo viņa kā nekā pompozi paziņoja, ka ir "Padomju
Savienības mantiniece".
atbildēt
uke
komentārs
Vakar noskatījos dokumentālo filmu LTV kanālā par deportēto cilvēku
likteņstāstiem. Asaras nevarēju noturēt un pirms iemigšanas pateicos Dievam
vai liktenim, ka man ir dota silta gulta, ēdiens un mīļotais cilvēks pie
sāniem. Tie stāsti ir šausminoši.
atbildēt
Anonīms
komentārs
"ja mees buutu aktiivaaki aizstaaveet savus tuvaakos tad pie varas esosie
nevareetu neko izdariit."
nevajag muldēt, puisīt, par loetām ko nesajēdz.
čečeni stājās pretī sarkanarmiešiem līdzvērtīgā situācijā ar ieročiem rokās. viņi pazina specifisko apkārtni - kalnus - un bija labi apbruņoti vīri, kas ikdienā sagādā iztiku ģimenei skarbos apstākļos, nevis apvēlušies dīkdieņi, kas dzīvo pilsētā.
rezultātā šī tauta tika izdeldēta. pēc slaktiņa uz vietas dzīvi palika ap 2% čečenu.
pārējos izveda vai nogalināja. tāpēc viņi šobrīd ir kā zvēri, pret Krieviju.
nevajag muldēt, puisīt, par loetām ko nesajēdz.
čečeni stājās pretī sarkanarmiešiem līdzvērtīgā situācijā ar ieročiem rokās. viņi pazina specifisko apkārtni - kalnus - un bija labi apbruņoti vīri, kas ikdienā sagādā iztiku ģimenei skarbos apstākļos, nevis apvēlušies dīkdieņi, kas dzīvo pilsētā.
rezultātā šī tauta tika izdeldēta. pēc slaktiņa uz vietas dzīvi palika ap 2% čečenu.
pārējos izveda vai nogalināja. tāpēc viņi šobrīd ir kā zvēri, pret Krieviju.
atbildēt
uzsvars bija uz to kaa atlikusii sabiedriibas dalja noskataas kaa ar
liidzcilveekiem izriikojas.
ja mees buutu aktiivaaki aizstaaveet savus tuvaakos tad pie varas esosie nevareetu neko izdariit. bet mees kluseejam un noskatamies kaa kaiminju izniicina.
ja mees buutu aktiivaaki aizstaaveet savus tuvaakos tad pie varas esosie nevareetu neko izdariit. bet mees kluseejam un noskatamies kaa kaiminju izniicina.
atbildēt
Anonīms
komentārs
Un cik tūkstoši tagad ir spiesti pamest dzimteni. Mūsējie
"deputāti" pat aptuvenu skaitu nezina
atbildēt
Piedod, bet nav korekti salīdzināt ukraiņu 46 miljonu lielo tautu ar
latviešu 2 miljonu lielo tautu (kur puse ir krievu). Nav tāda latviešu
ģimene, kurai kāds radinieks nav nomiris un cietis no sarkanās armijas
rokām. Ukraiņi Golodomorā zaudēja līdz 7-10 miljoniem savu cilvēku,
latvieši pa sarkano okupantu laiku 330 000 līdz 500 000 savu cilvēku (vēl
pat viss nav saskaitīts, jo Krievija slēdz piekļuvi saviem arhīviem). Sanāk
praktiski tas pats, tikai latviešiem pat ir traģiskāk, tādā ziņā, ka
latvieši ir vairāk nekā 20 reižu mazāka tauta par ukraiņu tautu, un mums
katrs genocīda solis ir izšķirīgāks. Ja mēs būtu tik maza tauta, kā
lībieši (kuru pēdējās paliekas iznīcināja krievi), tādu latviešu
vairāk nebūtu.
atbildēt
ubags
komentārs
p.s. viens no piemeeriem ir slesera ievelesana par riigas meeri. nevis cietums
ar mantas konfiskaaciju ko shis ir paarpaareem pelniijis.
atbildēt
atbildēt