" beigās... "

Daudzi cilvēki domā par pagātni un nākotni. To norāda visiem zināmais teiciens: būs labi! Nav vairs kā bija! Bet mēs visi dzīvojam tagadnē. Atklājums ir, ja mainām tagadni - mēs tač` izmainām pagātni un nākotni.

Kāda ir mūsu tagadne?
Laicīgas rūpes: ēšana, draugi, izklaides, dzērienu baudīšana...Vienvārdsakot: Maslova piramīda. Šīs lietas pašas par sevi, galvenokārt, nav sliktas un ir vajadzīgas, lai dzīvotu. Bet, ai.. cik graujošas, nenoturīgas tās mēdz būt! Nauda ne vienmēr ir tajā daudzumā, cik gribas. Draugi ne vienmēr ir draugi. Mūs nenovērtē kā to vajadzētu...(paši zināt savas sāpes) Cik viegli tas mūs spēj noskumdināt! Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu sirdī tam ir ierādīta galvenā niša – nemanāmi uzcelts altāris. Naudas, draugu, izklaides, pašapliecināšanās altāris.. ja šo nedabūjam jūtamies slikti. Tas viss mums sagādā, varbūt pat netiešā veidā bēdas, ciešanas, sāpes, nomācošas skumjas, pat depresiju.. kuru rezultātā cieš līdzcilvēki. Tādā pasaulē mēs dzīvojam! Pilnīgi gals klāt (nu labi, ja ne pasaules, tad mūsu gan). Dažkārt domāju, kā Dievs to visu var izturēt, jo Viņš redz, ko es neredzu!?

Cik daudz ir dzirdēts, ka tūlīt būs pasaules beigas. Gan Kristus mācekļi tā domāja, jo kristiešus vajāja sākumā. Gan Luters par to ir rakstījis, jo viņa laikā Vācijā daži, kuri pārprata reformāciju izraisīja karus. Gan mūsdienās par to runā un mēs katrs kādā brīdī sakām: viss! Es vairs nevaru... Bet kā nav tā nav tā gala klāt. Pasaule un mēs tajā virzāmies un virzāmies uz priekšu. Mēs (es) dzīvojam. Liekas, cik tas ir droši un pašsaprotami, ka būs rītdiena, jo ir taču plāni rītdienai!

Prātā nāk 2 man tuvi cilvēki. Mana vecmāmiņa un kāds draugs – gados jauns cilvēks. Visu laiku šie cilvēki bija blakus un tad pienāca pēkšņā un negaidīta ziņa – 1 vai 2 dienu laikā viņi aizgāja. Man personīgi tas bija liels pārdzīvojums. Bija taču tik daudz nepateikts, neizdzīvots... Par mierinājumu sev, no drauga iepriekšējā kaut kā sanāca mīļi atvadīties ar vienkāršiem vārdiem: ar labu nakti! Un nākamā dienā viņš vairs nebija. Tas man liek domāt par pasauli, kurā dzīvojam! Tās drošību un par tagadni, kurā esmu, kāda esmu. Bībelē teiks, ka kādreiz pasaule vairs nebūs, tāpat kā kādreiz vairs nebūsim mēs šajā pasaulē. Mums ir jābūt laicīgām rūpēm, bet tās lai mūs nenomāc (nav galvenās) nedz’ šajā svētku laikā, nedz pēc tam…

Te kādam var šķist, ka es turpināšu ar radikāliem, fundamentāliem vārdiem: Pēc šīs pasaules būs: Debesis vai elle. Skaļi teikts! Bet TIKAI šajā pasaulē ir kompromisi un tolerance, it kā izvēles brīvība un nemāciet mani, es pats emu gudrs un zinu.. Šajā pasaulē grēks netiek sodīts līdz galam taisnīgi. Šajā pasaulē svētība nedara svētu līdz galam, bet pa daļai. Bet vai tas būs arī pēc tam, kad nebūsim šajā pasaulē? Kas tad būs un kā tad būs? Godīgi sakot, to es nevaru zināt, varu tikai nojaust lasot Bībeli.Vienīgi Jēzū Kristū – Dieva Dēlā ir Glābšana. Glābšana ticībā. Jēzus Kristus(Dievs) piedzima kā cilvēks šajā pasaulē – tas jau ir brīnums. Dievs nāk pie cilvēkiem un ir Cilvēks un ir starp cilvēkiem. Glābt grēcīgus cilvēkus.

Kāpēc gan Dievs dāvina glābšanu grēcīgam cilvēkam? Sv.Raksti dod atbildi: Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17)