Rīga un Jūrmala-krieviskā bardaka pilsētas

Rīgas Domes nespēja ieviest elementāru kārtību pilsētā nevienu vairs neizbrīna. Izbrīna to pašu infantilo klaunu, kuri gadiem vadīja visādas komitejas, paziņojumi, ka viņi atkal mūs taisās aplaimot ar savu klātbūtni nākošajā Domes satāvā.

Skandināvu tūristu regulāra apzagšana un piekaušana centra krogos, piemēram, kādai Krjučkovai piederošajajā Lord Pub, nav ne pirmais ne pēdejais gadijums. Zagšana taksometros, kuru vadītāji latviski nespēj izmocīt pat pāris vārdu, netīri skatlogi ar angliskiem nosaukumiem, mūžīgie remonti uz galvenajām maģistrālēm, mašīnas ar Krievijas karodziņiem un piedzērušu okupantu aurošana 9.maijā ir tikai ziediņi.

Odziņas ir neglābjami slāviski mongoliskās nomadu klejotāju mentalitātes uzspiestais zīmogs kādreiz skaistajai Rīgai un Jūrmalai. Kazino, striptīzklubi un bāri-izspiestuves uz katra stūra demonstrē burbuļekonomikas fasādi. Par ikdienišķu notikumu tiek uzskatītas Krievijas bandītu savstarpējās rēķinu kārtošanas Jūrmalā vai dabīgo vajadzību kārtošana jūrā kārtējā Jurmaļinas saietā. Trīstonnīgo džipu joņošana pa Vecrīgas ielām, turpinot pārsteigt naivos ārzemju tūristus, nekad nav uztraukusi ne rīcības cilvēkus, ne nacionālos darītājus, ne cīnītājus ar korupciju, nemaz jau nerunājot par prokremliskā Saskaņas Centra politiķiem. Paldies igauņiem, kuri vismaz nodrošināja pieklājīgu prāmju satiksmi, iepriekšējo prusaku kuģu vietā, kurus īpašnieki parasti pameta pēc tax free veikalu kases iztukšošanas.

Tā vietā, lai godīgi atzītu, ka galvenā nelaime ir iedzīvotāju nacionālais satāvs, visādas, pārsvarā no ārzemēm sabraukušas, naivas politoloģes māca latviešus būt iecietīgiem un turpināt tā saucamo integrācijas politiku. Tas, ka pirms kara Rīgā krievu nebija vairāk par septiņiem procentiem, un tie paši pārsvarā dzīvoja Latgales priekšpilsētā, daudziem liekas neticams fakts, kuru pieminēt nebūtu poliktkorekti. Kamēr nebūs atjaunota pirmskara iedzīvotāju nacionālā satāva proporcija, lieki runāt par kārtību Rīgā vai Jūrmalā. Utopija? Nebūt nē, bet vispirms jāpasaka godīgi, ka nav iespējams normāli dzīvot kopā latviešiem un iebraucējiem no dažādām bijušās PSRS vietām. Valodas, kultūras un vēsturiskās atmiņas lielās atšķirības ļauj tikai imitēt kopdzīvi, ne veidot vienotu nāciju. Ja likums Latvijā, piemēram, aizliedz lietot padomju simboliku, tad ar latviski nerunājošo balsīm sastutētajai Rīgas Domei, tās pieminekļu sargātājiem un nelatviskajai iedzīvotāju daļai liekas pilnīgi normāli pielikt okupantu piemineklim Pārdaugavā latviešus aizvainojošu plāksnīti ar uzrakstu par Padomju Latvijas atbrīvošanu.

Ko darīt? Mums beidzot būtu jāiztaisno mugura un jāsāk darīt to ko, ko dara vecās ES valstis. Vispirms nekavējoši jāzraida katrs likumu pārkāpušais iebraucējs. Tad godīgi jāpasaka, ka mēs beidzot gribam īstenot 1996. gadā Saeimā pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kura paredz migrantu repatriāciju uz savu etnisko dzimteni.Valdības viens no galvenajiem uzdevumiem ir uzsākt starpvalstu sarunas par palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuri apmaldijušies sev svešā ģeopolitiskajā telpā. Bet latviski nerunājošajiem skaidri un gaiši jāpasaka, ka viņi mums ir apnikuši.