Kapēc rudenī būs nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas.

Budžeta grozijumu otrajā lasijumā būs jānogriež vēl kādi 350-500 mijoni latu. Tā, apmēram, saka premjers, finansu ministrs un Saeimas deputāti. Mēs jūs tā riktīgi jāsim tikai pēc vēlēšanām.

Valdība faktiski turpina Godmaņa bezatbildīgo kursu, stutējot Latvijas Bankas politiku, kas balstās mistiskos solijumos atsākt kreditēšanu. Uzņēmumi bankrotē, pieaug bezdarbs. Starptautiskais Valūtas Fonds aizdod naudu, lai varētu nomaksat procentus (88 miljoni latu tikai pirmajā ceturksnī), pieaugot valsts parāda pamatsummai. SVF ierēdņus interesē tikai skaisti skaitļi aiz kuriem cilvēki nav redzami. Miljons sagrautu karjeru un cerību vairāk vai mazāk, kā to redzējām Argentīnā, Taizemē vai Dienvidkorejā, galvenais, lai valstis aizņemas ne ar ko nesegtos ASV dolārus. Ja valstis pašas nodarbotos ar naudas emisiju, nekādi valūtas fondi nebūtu vajadzīgi. Bet tad protams vajadzētu atbildību uzņemties spējīgus politiķus un centrālo banku vadītājus.

Pēc pilnīga ekonomikas sabrukuma vasaras vidū, mums būs jāsāk domāt par ārkārtas Saeimas vēlēšanām, lai nezaudētu vēl vienu gadu. Cits politisko spēku izkārtojums un ar šo Saeimu psiholoģiski nesaistīti politiķi varētu mainīt Latvijas ekonomisko modeli un strauji iziet no krīzes. Tie paši vēži vien būs, tikai citā kulītē, teiks skeptiķi. Tikai pēc tautas vēlēta prezidenta sistēmas ieviešanas to varēs darīt, piebalsos citi. Neviens negrib iedziļināties, kapēc Vācijā un Lielbritānijā, kur nav tautas vēlētu prezidentu, valdības ir stabilas. Tapēc, ka tur ir divpartiju sistēma, vai divu galveno partiju un vairāku mazsvarīgu partiju-piebalsotāju sistēma. Nelielas izmaiņas likumā par politiskajām partijām, palielinot biedru skaitu sākumā līd 5000, bet vēlāk līdz 10 000 biedriem, liktu apvienoties gan JL, SCP un PS, gan ZZS, TP un TB/LNNK. Tas pats notiktu kreisajā flangā. Pirmskara Latvijā Zemnieku Savienībā un sociāldemokrātos bija 35 000-70 000 biedru.

Protams, tikai pēc šādu izmaiņu pieņemšanas, varētu rīkot vēlēšanas un Latvijā iestātos ilgi gaidītā stabilitāte. Atkristu nepieciešamība katru koalīcijas partneri valdībā nodrošināt ar ministra amatu, palielinātos kritiskā (intelektuālā) masa. Partijas beidzot varētu koncentrēties ilgtermiņa stratatēģiskajiem mērķiem. Bet tam visam ir vajadzīga politiskā griba, kura, ceru, ir šī sasukuma Saeimas deputātiem.