Kam atdodam Latviju?

Esmu diezgan nopietni noraizējies par savas valsts nākotni. Nebūt neesmu galējs nacionālists, diezgan liels skaits manu paziņu ir krievvalodīgie, tomēr uzskatu, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir iespējams saglabāt latviskās vērtības, valodu un kultūru, tāpēc šībrīža politiskā un sociālā atmosfēra valstī man rada pamatotas bažas.

Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, paziņu lokā pārrunājām mūsu politiskās nostājas. Atklājās, ka lielākā daļa manu paziņu uz vēlēšanām vispār netaisās iet, aizbildinoties ar nespēju izlemt, par ko atdot savu balsi. Situācija tāpat valstī esot bezcerīga, nav tur vērts kaut ko vēlēt. Šāda bija galvenokārt latviešu nostāja. Turpretī pārrunājot šos pašus jautājumus ar krievvalodīgajiem kolēģiem, iespaids bija pavisam pretējs. Krievvalodīgie un kreisi noskaņotie cilvēki bija ļoti pārliecināti par savu aktivitāti vēlēšanās, arī viņu izvēle bija skaidra – viņi visi kā viens balsošot par Ušakovu.

Tas viss radīja manī bažas, par Rīgas un arī visas Latvijas nākotni, kas zināmā mērā izšķirsies jau pēc nepilna mēneša. Veicu vēl tādu kā plašāku aptauju savu paziņu un kolēģu lokā un manas bažas apstiprinājās. Ja krievi ir skaidri pārliecināti par savu izvēli, turpretī latvieši ir pasīvi un vispār nedomā iesaistīties politikas veidošanā, tad nerodas šaubas par to, kāda pēc gada vai pat ātrāk izskatīsies Rīga.


Protams, nevar noliegt, ka labējās partijas ir bijušas pie varas un šobrīd situācija valstī nebūt nav tā labākā, daudziem cilvēkiem nav darba un ir finanšu problēmas, tomēr neuzskatu, ka tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktos no savas valsts. Arī mani daudzi no redzamākajiem politiķiem ir nokaitinājuši un vairs nekādu uzticību nerada, tomēr es uz vēlēšanām iešu un atdošu savu balsi par cilvēkiem, kas ir sevi pierādījuši darbos. Nedaudz papētot labējo partiju sarakstus, ir iespējams atrast diezgan daudz personības, kas sevi pierādījušas darbos, nevis vārdos. Tā, piemēram, sociālajā dienestā strādājošā Ārija Stabiņa – zinu daudzus mazturīgus cilvēkus, kam viņa palīdzējusi ne tikai formāli, bet arī ļoti personiski. Un šādu cilvēku noteikti ir vēl. Tie ir ārsti, sabiedriski aktīvi cilvēki, inteliģence, savas jomas profesionāļi, kas iesaistījušies politikā, lai kaut ko mainītu, vienlaikus saglabājot mūsu valsti. Šo es uzskatu par vienīgo risinājumu – latviešiem jābūt aktīviem, citādi sekas ir diezgan paredzamas.

Aicinu arī citus rīdziniekus izvērtēt, ko viņiem nozīmē Latvija – tās būtība, nevis politiķi. Man šķiet, ka mēs latvieši vienkārši esam ekonomiskās situācijas nomākti un neesam aizdomājušies par mūsu kūtruma iespējamajām sekām. Taču diez vai neiešana uz vēlēšanā būs labākais veids, kā parādīt pie varas esošajiem, ko par viņiem domājam. Labāk iesim, rūpēsimies par savu valsti, izsvītrosim nevēlamos un atbalstīsim tos cilvēkus, kas arī ir politikā, tikai pagaidām salīdzinoši klusi dara savu darbu.