pārsteigums

Kad beidzām dauzīties jūras viļņos, saule gāja uz rietu. Nolēmām, ka laiks atgriezties pie pārējiem un devāmies uz pludmales silto krastu. Mēs vienā laidā smējāmies – viens par otru, par ūdeni, par visu, jo tajā brīdī bija tik labi! Mēs jutāmies viegli un atbrīvoti. Likās, ka skaistāku mirkli neatceros – būt kopā ar kādu, kas tevi pieņem, neko neprasot, neko nejautājot. Un tagad tā bija. Mums bija labi vienam ar otru. Mēs bijām draugi. Vislabākie.
Sasniedzām krastu, lēkājot pa viļņiem un ļaujot mūsu augumiem viegli saskrieties. Bijām teju vai bezspēkā. Gan no fiziskas piepūles, gan no smiešanās. Prātu un ķermeni bija pārņēmusi tāda kā eiforija – ir grūti smieties un nejusties laimīgiem! Krastā ievēroju, cik neparasti skaisti izskatās saules atspīdums ūdens pilītēs uz viņa viegli iesauļotā auguma.
Viņš pārsteidza mani, cieši ieskatīdamies manās acīs. Viss notika dažu sekunžu laikā, neļaujot man ko bilst. Viņš satvēra manu roku un pievilka sev klāt. Viņa roka slīdēja pār manu vidukli, apstājoties uz muguras un savijot mūsu augumus ar vien ciešāk. Viņš palaida manu roku, lai pieskartos manai sejai. Pirksti, vijoties caur maniem matiem, pieglaudās kaklam. Sajutu viņa silto elpu un kaislīgo, skaidri pausto skūpstu. Viņa lūpas, tik mīkstas, piespiedās manējām. Viņš piekļāvās man ar savu augumu un skūpstīja tā, it kā nekad mūžā kādu nebūtu tik ļoti iekārojis kā tagad mani. Viņš turēja mani savās skavās tā, it kā nevienu citu viņam vairs nevajadzētu... Nespēju skaidri domām. Skudriņas pār manu augumu izraisīja trīsas. Es ļāvos. Es atbildēju skūpstam.
Tomēr kaut kas mani atgrieza realitātē. Es atrāvos no viņa, pārbiedēta skatoties viņa samulsušajā sejā. Skūpsts ilga kādas piecas sekundes, tomēr likās, ka mana pasaule ir sagāzusies kājām gaisā un atkal tikai manas vainas dēļ. Nespēju sakarīgi domāt, tikai murmināju – Nē, nē...
Jutos iedzīta stūrī. Kurā brīdī es atkal biju ļāvusi pārprast sevi? Es nevēlējos ielaisties dēkā. Man patika būt ar viņu kopā un zināju, ka viena kopā pavadīta nakts, mainītu visu. Turklāt man patika viņa draugs un, lai gan šis draugs manām jūtām neatbildēja, es nevēlējos „iet pa rokām”. Lai arī cik patīkamas un vilinošas šīs rokas bija...
- Piedod! – pēc mirkļa, kad bijām viens otru uzlūkojuši, viņš mēģināja atvainoties. Tikai tagad ievēroju, ka arī viņš izskatās tik pat apjucis un nesaprašanā par notikušo, kā jutos es.
- Nē, tas nekas! Nu...jā...- es mēģināju pasmaidīt, bet muskuļi atteicās klausīt. Es mēģināju atrast īstos vārdus, lai gan nezināju, ko teikt. Mana sirds joprojām dauzījās kā negudra. Bija tik vilinoši atgriezties viņa rokās.
- Pārējie droši vien jau būs sagatavojuši ugunskuru, - viņš pārtrauca klusumu, - Noteikti jau runā par mums, kur mēs tik ilgi. Būs labāk, ja iesim. – Nelikās, ka viņš tiešām to vēlētos. Drīzāk juta, ka tā būs pareizāk. Un bija jau arī.
Atpakaļ ceļš pagāja klusumā. Neviens no mums nebilda ne vārda. Neviens no mums nezināja ko teikt. Ne miņas no bijušās jautrības, viegluma, smiekliem. Ceļš likās kā vesela mūžība.
Es biju kļūdījusies. Mūsu draudzīgās un vienkāršās attiecības viena kopā pavadīta nakts nebūtu mainījusi. Pietika ar vienu patiesu skūpstu.