Laimīgas attiecības

Kopdzīvē nav neatrisināmu un nepārvaramu problēmu. Dzīves draugi ar visu var tikt galā, ja vien mirkļa aizvainojuma, nezināšanas un otra nesapratnes iespaidā nesadara glupības, kas ar laiku uzkrājas un, līdzīgi mazai, no kalna ripojošai sniega pikai, pieņem biedējoši lielus izmērus.

Atklātība un savstarpēja uzticība ir ilglaicīgu un veiksmīgu attiecību priekšnosacījums. Ja vēlies kaut ko, esi neapmierināts, tevi māc šaubas un aizdomas - izrunājies. Bet tā, lai otrs saprot, un runāšana nekļūst par atsvešinātības pastiprinātāju. Diemžēl bieži godīga saruna ir kā smaga, bez maz vai neizpildāma misija, kas dzen strupceļā nevis ko atrisina.

Otrs ir jāsaprot, tam ir jātic un jāuzticas. Meli nogalina uzticību. Daži uzreiz, citi pakāpeniski. Ir grūti ticēt melos pieķertajam. Ja redzi kā tiek melots vecākiem, draugiem, kolēģiem, kritiskā brīdī var iezagties doma, ka līdzīgi melo pašam. Nav labo melu, ir tikai mūsu pašu nespēks un nespēja saprasties, kur meli ir viens no īslaicīgiem risinājumiem.

Ir jātiecas kaut ko sasniegt un jābūvē sapņu pilis, jo tas ir kā dzīves virzienrādītājs, bet pārlieka pieķeršanās tam ir postoša. Tas ved pie pārspīlēta prasīguma un vilšanās. Ja pieprasām no otra to, ko tas nespēj vai vēl nav gatavs dot, mēs uzprasāmies uz noraidījumu un meliem.

Par saviem sapņiem un vēlmēm ir jāstāsta, bet no otra nav jāpieprasa to realizācija un jāgaida rezultāts. Viss, ko patiesi vēlamies, ar laiku pamazām, nemanāmi un bez piepūles piepildās. Tāpēc jāvēlas uzmanīgi, lai, iegūstot kāroto, nenāktos secināt, ka patiesībā gribam ko citu. Ir jāsargājas būt nepateicīgam un vieglprātīgi vēlēties pārāk daudz, jo par visu šai dzīvē ir jāmaksā. Neremdināma gribēšana un nepārtraukta kaut kā labāka meklēšana liecina, ka nezinām, ko īstenībā gribam, kas grūž mūs dvēseli iztukšojošā, nenozīmīgu vēlmīšu apmierināšanas un pēcākas vilšanās riņķa dancī. Ja otrs nepietiekami iesaistās mūsu iedomāto iegribu spēlē, mēs pārmetam un vainojam, graujot kopā esības pamatus.

Kontrole un greizsirdība ir neuzticēšanās sekas, kas tikai vairo nesapratni. Bieži tas ir otra svarīguma apliecinājums, bet, ko gan tas dod, ja tiek nokauta pilnvērtīgai laimei nepieciešamā savstarpējā uzticība.

Mēs esam dažādi tādēļ saprast viens otru pilnībā nespēsim nekad, bet ir jāmēģina. Jācenšas saprast otra īpašības, vajadzības, uzskatus, rīcības iemeslus, bet, ja nesanāk, vienkārši jāpieņem tas. Tad laika gaitā sapratne vairosies. Cīņa ar iedomātajiem otra trūkumiem, neizprotot iemeslus, tikai vairo plaisu dzīvesbiedru starpā.

Cilvēki ir egoisti, kas vispirms domā par sevi. Veiksmīgās attiecībās abu ego tiek ierobežoti un no tā gūts kopējs labums, neveiksmīgās egoismi cīnās par varu un ietekmi. Un nav būtiski kurš uzvar un vai vispār uzvar, jo, ja netiek panākta saskaņa, zaudētājos paliek abi. Sava Es salīdzinošā nenozīmīguma apzināšanās un prasme bez aizvainojuma piekāpties ir laimīgas ģimenes dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tā ir pazemība, bet nav pazemošanās. Pazemība, pašcieņa un savas vērtības apziņa nav pretrunīgi jēdzieni. Pretstats tam ir pazemošanās, jo tas kurš pazemojas, bez sirdsapziņas pārmetumiem ir spējīgs pazemot citus. Pazemošanās ir pārmērīga egoista nepārliecinātības par sevi, savtības un baiļu izraisīta pielīšana stiprākajam. Cilvēki ar lielu Es un mazām spējām pazemojas, lai izdzīvotu, bet drošos apstākļos kāpj uz galvas vājākajiem.

Lai dzīvotu saskanīgi, tuvākais ir jāsaprot. Bet nav iespējams saprast otru, nesaprotot sevi. Apkārtējie ir tikai spogulis, kurā redzam savu attēlu. Ja neticam sev, tad neticēsim citiem, ja melojam sev, melosim citiem, ja krāpjam sevi, krāpsim citus, ja esam cietsirdīgi pret sevi, tādi būsim pret citiem, ja nesaprotam paši, nesapratni redzēsim citos. Tāpēc attiecībās vispirmām kārtām jāstrādā ar sevi.

Kopdzīve ir regulāra savstarpēja palīdzība. Nepietiek ar to, ka tiec galā ar sevi, ir jāpalīdz tajā pašā arī otram. Savstarpējās nesaskaņas un strīdi ir sava veida pamudinājums palīdzēt sev vai otram. Veiksmīgie un spējīgie laika gaitā tiek ar to galā, vājie bēg meklējot šķietami ko labāku.

Attiecībās rodas mīlestība. Mīlestība ir savstarpējs došanas un ņemšanas process. Laimīga, abpusēja mīlestība bagātina abus. Pārspīlēts un neadekvāts prasīgums vai devīgums nogalina attiecības. Kas šodien vienam ir vajadzīgs, rītdien vairs nav, ko šodien varam atļauties dot, rītdien var trūkt pašam. Tāpēc dzīvesbiedriem ir jāmainās līdzi viens otram, mainot pēc nepieciešamības ierastās mīlestības formas. Tie, kas neiztur šīs izmaiņas, sāk visu savstarpējās piemērošanās procesu no sākuma ar citu. Dažiem sanāk.

Laimīgās attiecībās cilvēki ir laimīgi. Lai būtu laimīgs, ir jāprot būt laimīgam. Cilvēkiem, kas neprot būt laimīgi ir neiespējami nodibināt laimīgas attiecības. Tādēļ galvenais ir iemācīties būt laimīgam jebkuros apstākļos un palīdzēt to apgūt otram, jo laime ir no apkārtējiem apstākļiem neatkarīgs dvēseles stāvoklis, kur nelabvēlīga ārējā vide ir tikai mūsu ar dzīvi apmierinātības spēju pārbaudījums.