Krievmīlisms

Laikam jāsāk ar to, kas vispār ir ruso, germano, franco u.c. fīli. Tie ir noteiktas nacionalitātes cilvēki, kas citas tautas augstāk vērtē, nekā paši savu tautu.
Rusofīlisms jeb slavofīlisms Latvijā radās 19.gadsimtā līdz ar jaunlatviešu kustībām. Sākumā vācbalti vārdu "jaunlatvieši" lietoja nicinošā nozīmē. Tādēļ jaunlatvieši meklēja un arī atrada atbalstu Krievijas valdībā (ne jau sirsnīgu jūtu vadīti viņi to darīja. Krievijai tas bija izdevīgi, lai samazinot vācu ietekmi, palielinātu krievu ietekmi). Jaunlatvieši bija slavofili - ticēja, ka tikai sadarbojoties ar krieviem, var panākt vāciešu muižnieku visatļautības ierobežošanu. Vārdu sakot, latvietis meklēja savu identitāti... Neaizmirsīsim, ka vāci Latvijā latviešus padarīja par dzimtcilvēkiem. Tos pirka un pārdeva kā tādus lopus. Tos sita un nogalināja. Tos šķīra no savām ģimenēm. No tā arī radās bezgalīgais naids pret vāciešiem. Latvietis likās izliekamies akls, ka Krievijā tādas lietas nenotika. Vācieši paverdzināja latviešus, savukārt, krievu tautu nemaz nevajadzēja iekarot, tie paši sevi paverdzināja un kāva viens otru...
Lielākoties tas notiek maskētā veidā. Neviens jau atklāti nesaka, ka mīl kādu tautu vairāk nekā savējo. Tas notiek daudz sarežģītākā veidā. Dažs teiks, ko tu tur murgo, man vienkārši labāk patīk kādas citas valsts, piemēram, mūzika (kā piemēram, Intaram Busulim), literatūra, nekā savas valsts. Ārēji jau tas tā ir. Bet, ja es, piemēram, pateiktu, ka mana māte mani mīl, bet patiesībā viņai tas otrs sveša cilvēka bērns patīk labāk? Kāds teiks, galīgi nesamērojams salīdzinājums! Bet vai tiešām? Māte jau arī atklāti neko neteiks, tikai bieži savā bērnā atradīs kādu negatīvu iezīmi, kas pazeminās viņa pašapziņu. Un beigu beigās, tas bērns, lai kompensētu trūkstošo mīlestību no savas mātes puses, centīsies līdzināties tam otram - citas mātes bērnam. Viņš jau nekad neteiks savai mātei, ka cenšas kādam līdzināties. Jo gribēs, lai māte viņu mīlētu pilnvērtīgi - no visas sirds. Tā viņš gribot negribot, būs spiests kļūt par kādu citu cilvēku...
Kāds sakars tam visam ar latviešiem? Sakars ir tāds, ka sākot no 12 gadsimta latvietis bija spiests dzīvot kāda cita ēnā. Nevar teikt, ka sākumā latvieši nebija vienoti. Un kā vēl bija! Runa jau patiesībā nav par vienotību, kuras it kā latviešiem trūkstot. Runa ir par latvieša līdz asarām bērnišķīgo naivumu. Domāju, ka neviens man neiebildīs, ka latvietis, neskatoties pat uz neskaitāmajiem pāridarījumiem, ir palicis tāds kāds viņš ir bijis no laika gala! No vienas puses tā ir zelta, šķiet tikai baltiem piemītoša īpašība - neskatoties ne uz ko, nekad nepazaudēt ticību labajam. Citēšu J. Poruka dzejoli:
Es ticu, ka ir debesis,
Kur laimes bērni mīt,
Kur saulīte daudz spožāki
Un mīlīgāki spīd.
Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk
Un daiļu sapņu pasauli
Ap sevi radīt sāk.
Es ticu, ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz;
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?

Skaists dzejolis, kuru šķiet ikkatrs no mums atcerās no bērnības. Tā ir latvieša būtība, latvieša dvēsele, tiesa gan, no kā viņš tik ļooti kaunās. Viņš nekad to neatzīs. Lai gan viņš arī ir pelnījis, lai par viņu pateiktu kādu labu vārdu! Redziet, tas ir latvietis, kuram ir plaša dvēsele un sirds! Viņam IR ar ko lepoties! Tomēr Viņš to vien dara, kā meklē savā dvēselē tumšus plankumus! Atšķirībā no daudzām citām tautām, citās tautās viņš saredz tikai labo. Ne par velti saka, ka latviešu valodai un zemei, ir ļoti spēcīga un gaiša enerģētika. Pat Tā tauta, kura šeit kā imigrants apmetās uz dzīvi, neskatoties pat uz savu sabojāto, ar lamuvārdiem pilno valodu (kāda valoda, tāda dvēsele), labā ziņā, krietni atšķiras no etniskās dzimtenes tautiešiem. Tas ir pateicoties latviešiem! Tā ir dabiskā tautu mijiedarbība. Kura diemžēl, norisinās no abām pusēm. Šī latvieša tolerance un miermīlība tiek nelietīgi izmantota! Latvieši ir spiesti nemitīgi upurēties citu dēļ, kas izsūc no latvieša visus spēkus, jo nemitīgi cīnīties par kādu citu, nevis sevi, ir ļoti nogurdinoši. Latviešiem nemitīgi tiek par kaut ko pārmests! Bet kad latvietis sāk kādam citam ko pārmest, tas tiek uzskatīts par sliktu toni. Mana vecmāmiņa saka, ka īstu latvieti (garīgā ziņā) sastapsi ļoti reti. Kāpēc tas tā ir? Kāpēc vilks vilkam brālis, latvietis citām tautām brālis - savējai tautai vilks? Man liekas tāpēc, ka latvietis ir vienkārši noguris. Noguris, ka kāds nemitīgi šķeļ latviešu tautu un, ka kāds visu laiku cenšas latvieti nomelnot. Katru aizrādījumu, ko latvietis saka cittautietim, tas otrs to izsmej, vai to izmanto savtīgos nolūkos! Kā gan latvietis nesaprot, ka viņa lētticība, labestība un naivums, vērš viņu pret sevi? Viņam spļauj dvēselē, viņš pagriež otru vaigu, lai to arī viņam piespļaudītu! Citus aizstāvot viņš ir kā stalta klints, savējos aizstāvot viņš ir kā smilšu paugurs, kuram šķiet, ka viņš pats neko par saviem darbiem nav pelnījis, jo tie nav gana laba bijuši. Interesanti, ka latviešus vienmēr viskaismīgāk ir aizstāvējuši nevis latvieši, bet gan cittautieši. Tie paši vācieši. Piemēram, Garlības Merķelis. Ja jūs esiet lasījuši viņa un citu latviešu interešu aizstāvju darbus, tad sapratīsiet par ko runāju... Tā ir latvieša lielākā bēda, nespēja mīlēt pašam sevi. Par to jau ņirdz gan paši latvieši, gan kr..., teiksim politkorekti, cittautieši. Latvietis kaunās pats no sevis, lai gan nav par ko kaunēties! Es par to otru tautu, kas te dzīvo varētu ļoti daudz atrast, kā tie pret citiem, mazākiem, vājākiem, ar kādu lepnību, augstprātību, ir izturējušies! Bet par latviešiem es to nevaru teikt! Es nebaidos salīdzināt latviešus un krievus, un pateikt, ka latvieši nav tik neiecietīgi, izsmējīgi, zemiski un liekulīgi! Tā otra tauta to vien dara, kā meklē latvietī kaut ko nelabu. Protams, teiksi, ka neviena tauta nav ideāla... Protams, katram var kaut ko sliktu atrast! Bet piekritīsiet taču, kaut kā švaki sokas ar to ļaunā latviešu fašista meklēšanu! Tā ir, kad meklē adatu siena kaudzē! Smieklīgi lasīt katru krieva rakstu, kur tas "atmasko" latvieti. Tie ļaunie latvieši, salīdzinot ar tiem pašiem krieviem un vāciešiem, bijuši tik daudz, cik uz abām rokām pirkstu! Neviens krievs vairāk par Pelši, Niedru un vēl kādu tur latvieti, neko vairāk nevar atrast. Ar to es gribēju teikt, ka mums nav jābaidās salīdzināt sevi ar citām tautām! Nesen kādā lielveikalā redzēju avīzi ar virsrakstu "Сын латыша". Kādu laiku atpakaļ kāds latviešu "atmaskotājs" uzrakstīja arī dziesmiņu "Профессия ЛАТЫШ". Varu gan iedomāties, par ko gan tur bija rakstīts! Jo netīrāka cūka, jo vairāk tai patīk vārtīties dubļos!