Kāpēc tāds lepnums?

Pēdējā laikā Latviju pāršalkušas kaislības, ko izraisījis geju un lesbiešu gājiens pašā Rīgas centrā. Jau labu laiku pirms šī notikuma mūsu sabiedrībā par to raisījās dažādas diskusijas. Nav grūti pamanīt, ka dažos pēdējos gadu desmitos notikušas radikālas pārmaiņas attieksmē pret šo tā saukto “seksuālo minoritāšu” jautājumu – no krimināli sodāmas un sabiedriski nosodāmas rīcības homoseksuāls dzīves veids daudzviet pasaulē pārtapis par sabiedrības lielākās daļas pieciestu un akceptētu dzīves veidu, kas dažviet pat tiek uzlūkots kā līdzvērtīgs izsenis tradicionālajam.

Kustība, kas izraisījusi šādas pārmaiņas, pārsvarā gadījumu gan nav nākusi no “apakšas”, t. i., no sabiedrības pašas, bet ierosināta no “augšas” pa daudzveidīgiem sabiedrību ideoloģiski ietekmējošiem kanāliem – fundamentu veido dažādie cilvēktiesības normējoši dokumenti, ko izstrādājuši kādi sabiedrībai anonīmi cilvēktiesību speciālisti, tad seko dažādas direktīvas un normatīvi akti, ko Eiropas kontekstā izstrādā un dažādos veidos iedzīvina ES cilvēktiesības un īpaši t. s. minoritāšu tiesības uzraugošās institūcijas, īstenojot spiedienu uz ES valstu valdībām, kuras reizēm izrāda zināmu pretestību, atspoguļojot konkrētās valsts sabiedrības lielākās daļas noraidošo attieksmi šī jautājuma sakarā. Liela ietekme seksuālo minoritāšu jeb homoseksuālistu tiesību propagandēšanā un ietekmē uz sabiedrības pamatmasu ir sabiedriskajām cilvēktiesību organizācijām, kas pārsvarā gadījumu ir kādu sabiedrībai anonīmu naudas devēju intereses pārstāvoši speciālisti un birokrāti, kas darbojas saskaņā ar noteiktām naudas devēju ideoloģiskām nostādnēm.

Vēl lielāka ietekme ir masu medijiem, kas bieži tiek dēvēti par “ceturto varu”. Jāatzīst, ka šī ceturtā vara nebūt nav pati demokrātiskākā, jo visbiežāk nodarbojas ar sabiedrības pāraudzināšanu saskaņā ar savu īpašnieku interesēm. Tā arī diskusijā par homoseksuālisma legalizāciju un geju un lesbiešu gājienu vārds medijos tiek dots gandrīz vienīgi tiem, kas to atbalsta (kaut gan saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem homoseksuālismu par normālu uzskata tikai apm. 4% Latvijas iedzīvotāju); pretējo uzskatu paudējiem (saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem homoseksuālismu par nosodāmu uzskata apm. 51% Latvijas iedzīvotāju) vārds vienkārši netiek dots (gandrīz vienīgais izņēmums ir kristīgie plašsaziņas līdzekļi un kristīgie raidījumi valsts televīzijā un radio).

Lasīt tālāk