Bērni – visdrošākais pensiju fonds

Jaunība ir skaista. Jauns cilvēks ir spēka, apņēmības, nākotnes sapņu, cerību un mērķu pilns. Visa dzīve vēl ir priekšā un vecumdienas šķiet tik tālas un maznozīmīgas. Tas varbūt pat ir labi.

Katrai cilvēka darbībai un bezdarbībai ir sekas, ko tas izjūt uzreiz vai pēc ilgāka laika un kuru ietekme ir īslaicīga vai ilgstoša. Ko sēsi, to pļausi. Cilvēki ar savu rīcību paši veido sevi, savu likteni un nākotni. Katrs pats savas laimes kalējs.

Izplatīts ir uzskats, ka nodrošinātām vecumdienām atliek strādāt labi atalgotu darbu un sakrāt naudiņu pensiju līmeņos vai arī iegūt pietiekamu turību no kā dzīvot vakarpusē. Tātad, strādājot šodien, sakrājam naudiņu mirklim, kad darboties uz pilnu slodzi vairs nespējam. Ko spēka gados sasējam, to veci esot nopļaujam. Tā tas ir, bet tikai daļēji, jo nauda nav visu lietu mērs, lai gan par tādu tā bieži tiek taisīta.

Kaut arī esošā pensiju sistēma tiek pasniegta kā uzkrājums vecumdienām, pēc būtības tā ir iemaksa kopējā naudas lādē, kas tiek izlietota šodienas vajadzībām, tai skaitā esošo veco ļaužu nodrošināšanai. Sasniedzot pensijas vecumu, cilvēkam tiks maksāts no nākamības darbspējīgo iemaksām, proporcionāli viņa paša pagātnes devumam. Ja nākotnē strādājošie saražos (nopelnīs) mazāk, tad mazāk būs ko sadalīt starp pensionāriem.

Strauji „uzkrātās” naudiņas zaudē vērtību dažādu globālu un lokālu satricinājumu rezultātā - dzimstot, pazūdot vai bankrotējot valstīm, notiekot kariem, dabas katastrofām un finanšu krīzēm, mainoties valstiskām iekārtām un pensiju sistēmām utt. Tāpēc paļauties vecumdienās tikai uz it kā garantēto un šķietami pašreiz stabilo pensiju un finansu sistēmu ir tuvredzīgi. Ir nepieciešams kāds cits uzkrājumu veids.

Pilnvērtīgai un laimīgai dzīvei vispār, tai skaitā vecumdienās, ir jākrāj nevis nauda, bet gan labie darbi, kas papildus dod arī materiālu labumu. Spēka gados ir jādod tiem, kas būs spējīgi atdarīt pēc nopelniem dzīves nogalē. Visdabiskākais šāds uzkrājuma veids ir paša bērni.

Radīt un audzināt bērnus, vadoties tikai pēc auksta aprēķina šodienas un nākotnes vajadzību apmierināšanai, neatmaksājas. Bērni vecākiem dod daudz vairāk. Rūpes par savām atvasēm spiež cilvēkus mācīties atbildīgumu, sapratni, mīlestību, dzīves gudrību, iegūt rūdījumu, un kā balva par labi paveiktu darbu ir pēcākas bērna rūpes par vecākiem. Ja šis darbs netiek pienācīgi veikts, tad vēlāka samaksa ir nepatīkama – bērnu nepateicība, cietsirdība, nespēja, muļķība. Ko sēsi, to pļausi.

Bērni mācās no visa, visvairāk no vecākiem. Viņi mazāk izzina pēc sacītā, vairāk pēc izjūtām un apkārtējo darbībām. Tāpēc, lai iemācītu bērnu cienīt un mīlēt, viņam ir jāatrodas cieņas un mīlestības pilnā vidē. Lai iemācītu bērnam kaut ko darīt, tas ir jādara pašiem. Lai ieradinātu bērnu strādāt, ir jāstrādā pašiem. Bērni ir jāmāca pirmkārt ar priekšzīmi un tikai pēc tam ar paskaidrojumiem un pamācībām. Ja vecāki nevelta pietiekami daudz uzmanības bērniem un ģimenē ir nelāga atmosfēra, tad pat pasaulīgo labumu pārpilnība maz ko līdz veselīgai bērna attīstībai.

Paskatoties uz šodienas sabiedrības vērtībām, cilvēku savstarpējām attiecībām, attieksmi pret ģimeni, uzticību, mīlestību kā tādu, demogrāfisko situāciju, noslēgto un šķirto laulību skaitu, var pamatoti izteikt bažas par to, ka liels daudzums šodienas darba spējīgo būs spiesti savas vecumdienas pavadīt visai nožēlojamos apstākļos.

Bērni esot dārgs prieks. Attiecībās, skraidot no viena pie otra, nenogurstoši jāmeklējot īstais un vienīgais ideāls. Pirms ģimenes dibināšanas esot jāizbauda brīvība, jāiztrakojas. Bērnus var radīt, kad ir iegūta izglītība, dzīvoklis, mašīna, izveidota karjera utt. Komforts pāri visam, nekas nedrīkst traucēt civilizēta cilvēka labsajūtai. Laiki grūti, pašiem laika un ērtību nepietiek, kādi vēl tur bērni. Senčiem bija vieglāk, tādēļ arī varēja mazuļus atļauties.

Ja iepriekšējā un šī paaudze nespēja nosargāt to, ko bija radījuši un uzkrājuši priekšgājēji, tad nākamā paaudze izskatās būs ieslīgusi grūti atmaksājamos parādos. Šodienas bērniem nāksies ne tikai atmaksāt senču parādus, nopelnīt iztiku sev un savām ģimenēm, bet arī uzturēt lielāku skaitu pensionāru kā šodien, liela daļa no kuriem savus spēka gadus pašreiz aizvada alkatīgi dzenoties pēc īslaicīgiem labumiem un baudām, dzīvojot tikai sev un zemojoties zelta teļa priekšā. Ņem no dzīves visu, dzīvojam tikai vienu reizi, pēc manis kaut vai ūdens plūdi utt., lūk to cilvēku devīze, kurus nāksies uzturēt nākamām paaudzēm. Vai varbūt nenāksies?! Ragaviņās un uz mežu, un lai nodrošinājuma mājās paliek tie par kuriem ir kāds kurš iestājas. Ko sēsi, to pļausi.