Sazvērestības un teorijas. Pēdējie mohikāņi.

Lasot ārkārtīgi interesantos rakstus par un pret sazvērestības teorijām, nevaru tomēr noturēties un nenorādīt uz dažām lietām, kurām ceru, ka varētu piekrist. Bet arī ja nē - varbūt vismaz būs argumentēti iebildumi, kas arī būtu ļoti interesanti.

Tātad, pirmkārt. Vai sazvērestības eksistē un kādas tās ir?

Sazvērestības kā kaut kādas cilvēku grupas mēģinājums slepeni panākt kaut kādus noteiktus mērķus, kuriem nepiekristu citi, pilnīgi viennozīmīgi eksistē. Vēsturē ir papilnam arī dokumentētu piemēru, bet īstenībā, ja neesam piekasīgi, pietiek kaut vai ar Lato Lapsas "Latvijas vēstures" grāmatā doto sapulces ierakstu starp 90.gadu ietekmīgiem Latvijas cilvēkiem.

Proti, tur, kur ir cilvēki, kuri ir gatavi savu mērķu vārdā nerēķināties ar citu leģitīmām interesēm, tur ir laba augsne sazvērestībām. Tiesa gan, tipiski jau nu tās būtu tādas kādas var nojaust no tās pašas Lapsas grāmatas: uzņēmēji, juristi, baņķieri un, iespējams, bandīti apvienojas savu personisko interesīšu vadīti, lai arī turpmāk nodrošinātu sev treknu dzīvi vai arī varu, kas ļauj šo trekno dzīvi paturēt. Mēs to varam diezgan droši iedomāties un tīri labi prognozēt: likumdošana ar caurumiem, kas noder to rakstītājiem, korupcija un koncesijas, blats un sarunāšana. Padomju + Latīņamerikas modeļu apvienojums, ar vienu vārdu sakot. Ziemeļu banānu republikas prototips.

Cits jautājums ir par globālām sazvērestībām, vienotu pārnacionālu plānu un centralizētu vadību. Te nu, jāsaka, ir bagātīgi piemēri muldēšanai pa ķešu. Jūs esat kādreiz mēģinājuši vadīt cilvēkus, sazvērestības teoriju adepti? Jūs stādāties priekšā, ko tas nozīmē - slepena organizācija ar dalībniekiem 195 pasaules valstīs, vienots plāns un nekļūdīga tā sasniegšana (jo tipiski, kad raksta par sazvērestības teorijām, tiek uzsvērts tas, ka jebkāda rīcība, kas notiek patlaban, ir sazvērestības daļas īstenošana)?

Ir, starp citu, piemērs reālai, lai arī ne gluži sazvērestībai, bet toties praksē redzamai. Lūdzu - terorisms. Skatieties, teroristiem ir ideoloģija, ir vadība, ir apmācības centri, ir slepeni atbalstītāji valstīs, ir viss kaut kas. Un ko viņi ir sasnieguši? Godīgi sakot, s*** uz kociņa, atvainojos par rupjību.

Iedomāties, ka paralēli visam jau esošajam haosam kādiem ir laiks un spēks vadīt vispasaules (vai pat tikai puspasaules) organizāciju, pats par sevi ir sazvērestības cienīgs apgalvojums. Kāpēc? Jo tas novērš domu no galvenā un liek visam atmest ar roku. Politiķi dara muļķības? Viņi ir nevis vienkārši muļķi, bet sazvērnieki! Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs no viņiem noņemam vainu un atbildību par viņu sadarīto un meklējam to kur citur - žīdmasonos, pasaules banku plānos, utt.

Starp citu, ja pieņemam, ka jebkura no sazvērestības teorijām ir patiesa (kaut vai tie paši Cionas gudro protokoli), rodas pamatots jautājums, kāda velna pēc tie, kas mūs te cenšās pārliecināt par to patiesumu, tērē savu laiku te, tā vietā, lai organizētu slepenu cīņu pret šādu briesmīgu sazvērestību.

Dāmas un kungi. Kā cilvēks, kas ir savulaik pavadījis nedaudz laika valsts pārvaldē, apgalvoju - diemžēl sazvērestības teorijas nav nepieciešamas, jo muļķības un negausības izskaidrojums ir gana patiess. Vienkārši šī muļķība un negausība ir izkaisīta mazākos un lielākos pudurīšos, līdz ar to acis ņirb, tai sekojot līdzi.

Cilvēka smadzenes, ja pareizi atceros, spēj fiksēt tikai līdz 5-7 objektiem vienlaicīgi. Sazvērestības teorija ir mēģinājums radīt struktūru haosā, kas ir mūsu dzīve. Jo vairāk mums ir informācijas, jo vairāk apzināmies, ka tai pašā politikā pasaulē (un arī tikai Latvijā) notiek simtiem dažādu lietu vienlaicīgi, jo grūtāk mums ir tam sekot līdzi. Un jo lielāks kārdinājums izskaidrot "to visu" ar kaut ko vienu vienojošou. Diemžēl tas ir neauglīgs ceļš.