Ģēniji

Latvijas Lielie Zēni nav muļķi. Mums ir radīta ilūzija jeb realitāte, ka politiķi ir nejēgas, bet, ja tu par to nedaudz aizdomājies, tad saproti, ka tie ir meli - viņi visi ir ĢENIĀLI. Tas darbojas aptuveni tā:

1. Kameru priekšā tiek izbīdīti politiķi, kas ir vislabāk trenētie aktieri Latvijā - viņi izliekas par muļķiem un „nezinīšiem”, radot melīgu iespaidu, ka viņi nemāk vadīt un darīt lietas.
2. Šie "neprašas" aizņemas miljardus, kas jāatmaksā tautai (nevis Lielajiem Zēniem).
3. Naudu triec "projektos" - "glābjam Pareks", "būvējam bezjēdzīgas un dārgas celtnes"...
4. Aiz projektiem naudu savāc SAVĒJIE.
5. Aizņēmumu atmaksā Latvijas iedzīvotāji, maksājot ar vien lielākus nodokļus... bet tautu pozicionē domāt šādi:

"...nu, Lielie Zēni ar savām lielajām algām neredz, ka mums (tautai) iet grūti..."

vai

"...mums ir visnekompetentākā valdība pasaulē..."

vai arī

"... valdība nemāk vadīt valsti..."

vai

"...valdība rada haosi valstī..."

Tomēr, tiklīdz, tu saproti, kāds ir Lielo Zēnu Ilgtermiņa Plāns, tev ir skaidrs, ka to vada ĢĒNIJI. Naudas apjoms, kas tiek izkrāpts mūsu acu priekšā no mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu kabatām ir prātam neaptverams... vistiešākajā nozīmē.

Lai saprastu, kādēļ tas ir prātam neaptverams, ir jārunā līdzībās.
Ja tu uzzini, ka kāds laupītājs uz ielas kādu nogalinājis - tu sajūties šausmīgi - tu to vari iedomāties notiekam ar sevi, ar saviem tuvajiem. Ja, tu par to aizdomājies, tad kļūst baisi, jo tas taču varēja būt jebkurš no mums.

Tagad iedomāsimies masu genocīdu, kas šobrīd notiek Āfrikā (katru minūti viens bērns mirst bada nāvē), vai arī kādu pagātnes notikumu, piemēram, daudzus miljonus Ukraiņu, kas mira bada nāvē pirms Otrā Pasaules gala (es atvainojos, kara).

Varētu domāt, ka šausmu un baisuma sajūta mūsos palielināsies pieaugot mirušo skaitam, bet patiesībā šī sajūtu intensitāte iztrūkst - mūsu prāts ir konstruēts, tā, ka tas atsakās aptvert vai apjēgt šo šausmu, ciešanu, baiļu un izmisuma sajūtu summu, ko šobrīd cieš un izcieta šie cilvēki. Mēs to attiecināt uz mūsu pašu dzīvi un pilnībā sajust nespējam - tā būtu emocionāla vardarbība.

Līdzīgi ir ar MILJARDIEM, kurus man, tev un mums visiem būs jāatmaksā. Ja mēs izlasām ziņu par korumpētu Domes deputātu, kas ņēmis 3000LVL kukuli, mēs spējam to aptvert, un mēs to nosodām, paturam prātā, un droši vien par viņu nekad vairāk nebalsosim. Toties, kad mēs dzirdam, ka no mūsu kabatām ir tikko izņemti 5 000 000 000 Latu, mūsu prāts atsakās to aptvert.

Te ir vēl viens politiķu triks. Ilgstošā laika periodā tiek radīta krīzes sajūta (iespējams, ka kaut kāda krīze tuvojas). Politiķi, "eksperti", "speciālisti" un mēdiji vairāku gadu garumā gatavo publiku krīzei caur brīdinājumiem par krīzes tuvošanos. Tas tiek nemitīgi atkārtots, atkārtots, atkārtots..., un, kad auglis ir nogatavināts, nāk vieglākā TEĀTRA daļa:

1. Problēma - kādu Svētdienas rītu mūs nostāda fakta priekšā - krīze ir iestājusies - Viena Banka ir bankrotējusi, Valsts kasē nav naudas (it kā tas viss notiek pēkšņi un negaidīti)
2. Reakcija - visi iedzīvotāji ir šokā - kā tas var būt... rīkojieties, dariet kaut ko, tā nevar turpināties!
3. Risinājums - sagaidījuši publikas reakciju politiķi atrod risinājumu - mūsu BRĀĻI Eiropā mums palīdzēs!

Lielie Zēni tiek pie 5 000 000 000 LVL, mēs par to maksājam. Kurš te ir muļķis, kurš ģēnijs?