Filma "Kailums" - jauns pagrieziens latviešu kino industrijā

"Diploms...un KO tagad?" - tā vēstī viens no filmas "Kailums" režisora Jāņa Rutmaņa (draugos meklējams zem Margonis Taure) albumu virsrakstiem draugiem.lv profilā.

"Nu neko - jāuzņem tad tā filma!" - izskatās, ka tieši tā nodomāja Jānis, lieki nestiepa laiku garumā, nemocījās radošās krīzēs, neuzdeva sev estētiskas un eksistenciālas dabas jautājumus par kino un vienkārši ķērās pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas veidošanas. To jūs varat vērot uz lielā ekrāna kopš piektdienas - kino "Parex Plaza" (es gan biju gaidījusi, ka to tagad pārsauks par "Hipotēku un zemes bankas Plaza", žēl...)

Filma ir uzņemta pēc Z.Skujiņa romāna "Kailums" motīviem, taču Rutmanis sižetu pielāgojis "mūsdienu jauniešu aktuālajām problēmām un vērtībām" (tam taču vienmēr vajadzētu nostrādāt!) - galdā tiek celta problēma ar anonimitāti internetā, iepazīšanos internetā, kā īpaša vērtība mūsdienu jauniešu starpā tiek attēlota publicēšanās žurnālā "Rīgas laiks", darbība norisinās Rīgā, Vecrīgā, uz jahtas un īrētos dzīvokļos, kuros mitinās jaunieši pa trim, pa četriem, neliela saraušanās ar likumu, dejas bāros, Rīgas svētki, karsta vasaras nakts utt utjp.

Tagad vēl dažus vārdus par filmas režisoru - cik nu sagrābstīju internetā, Jānis Rutmanis aizbraucis dzīvot uz Losandželosu 1991.gadā, ieguvis profesionālo ASV kino izglītības diplomu (Kolumbijas Filmu skola), LA uzsācis savu kino karjeru (ar tās kāpnēm var iepazīties viņa IMDB profilā). Man likās, ka viņš ir sev izcīnījis lielāku ideju un to realizācijas platformu kā vidējais kino režisors Latvijā (nu tur šovbizness, ASV, īsta kino skola, iespēja iepazīties ar cilvēkiem utt) un neraugoties uz drausmīgi slikto filmas treileri, devos uz kino.

Izrādās, Jānis Rutmanis tik tiešām ir paveicis neiespējamo-

1. Novācis absolūti neiedomājamu aktieru pleijādi - Agnese Zeltiņa, Juris Žagars, Artuss Kaimiņš, Kristīne Belicka, Rūdolfs Plēpis, Santa Didžus, Andris Bulis, Regnārs Vaivars, bet tiem pievienojis pilnīgi un absolūti neprofesionālus cilvēki (tas kaut kāds eksperiments, vai?). Izskatās, ka otrajiem šī ir debija ne tikai kino, bet it visā, kas saistīts ar filmēšanos, tēlošanu, runāšanu publikas priekšā, iejušanos lomā utt.

...Es teicu - pievienojas? Muļķības! Viens (Pauls Dombrovskis) pat spēlē glavenā varoņa lomu, kamēr, piemēram, Regnārs spēlē vien viņa brālēnu, bet Andris Bulis parādās filmā pilnīgi nenozīmīgā ainiņā uz pāris minūtēm. Patiesībā, man liekas, šie cilvēki neko nespēlē - viņi dzīvē ir tieši tādi paši kā viņu varoņi. Nu labi, ir slitkāk kā dzīvē, jo jārunā iestudēti teksti, jātaisa iestudētas kustības. Īpaši kaitinoša un nodevīga ir Paula Dombrovska nenostādītā balss intonācija (piemēram, tieksme teikuma beigas pateikt pustoni augstākā toņkārtā par sākumu).

No vienas puses - žēl, ka tādi labi aktieri tiek iejaukti vienā katlā ar absolūti sliktiem aktieriem (šādos gadījumos laikam jāsaka - sadirsts darbs un materiāls), bet aplūkojot režisora profilu draugos, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir foršs tusētājs, smuks, smieklīgs, fikss un viegli iepazīstas ar cilvēkiem. Te tad, iespējams, arī rodama atbilde, kā tādam džekam, kas dzīvojis prom ASV, izdevies novākt tik daudz labu un sliktu aktieru, pierunātt viņus visus filmēties šajā filmā, uzcept filmu mēneša laikā (bez montāžas gan) un vēl dabūt uz lielajiem ekrāniem Latvijā.

2. Uzrakstījis pilnīgi samudrītu sižetu ar neaktuālām un nesaprotamām problēmām, iespējams, tāpēc visu centies paskaidrot trīsreiz un pēc iespējas vienkāršākiem vārdiem - ar attēlu uz ekrāna un ļoti neveikliem dialogiem (tieši tādēļ zem "Iesaku" viņa draugiem.lv profilā atrodamais "Cieni savu valodu, tad arī tevi cienīs"(J.Alunāns) liekas teju kā ņirgāšanās), ar galvenā varoņa "iekšējo teicēju" un ar filmas teicēju, tādu kā morāles un dzīves paskaidrotāju (Rūdolfs Plēpis).

3. Romatiska, Detektīvfilma un Komēdija - tāds ir filmas žanrs internetā lasāmajos publicitātes rakstos. Jānim ir izdevies nenoķert nevienu no šiem žanriem. Nu labi, ja nu vienīgi komēdiju, ja viņam patīk, ka publika zālē smejas pašā filmas traģiskākajā vietā, tā teikt - kulminācijā, kur Agnese Zeltiņa, pieķērusi džeku gultā ar savu draudzeni, izkrīt pa logu un guļ it kā beigta.

Savukārt visu romantisko sabojā tieši aktieru neveiklie dialogi un kameras darbs.

4. Galu galā - viņam ir izdevies uzfilmēt kaut ko tik briesmīgi sliktu (bet izskatās, ka ar labām kamerām, tāds "importa filmas" iespaids bija), ka publika negarlaikojās nevienu brīdi! Neviens pat nepameta zāli un mani pohainie blakussēdētāji lielām acīm un pavērtām mutēm neticībā nosēdēja visu filmas laiku.

Lūdzu, aizejiet un apskatieties! Es pat neizgrūdīšu tradicionālo vidējā latvieša lāstu - un viņi šito uzņēma par maniem nodokļiem?! (par filmas finansējumu gan neko nevarēju sameklēt)

Plusi:
- aktieru potenciāls (netika gan izmantots)
- vietām forša mūzika (Kuchenbeat utml)
- laikam krutas kameras
- režisoram noteikti ir milzīgas menedžēšanas spējas. Es pat ieteiktu viņam mest pie malas režisēšanu un ķerties pie tīrās producēšanas



Šodien ienāca prātā, ka, ja filmas koncepts "par mūsdienu jauniešu aktuālajām problēmām" būtu realizēts, mums būtu vēl viena "Monotonija" (http://www.orb.lv/video/watch.php?id=998), viennozīmīgi mana mīļākā "jauno laiku" latviešu filma. Bet nebija.


Publicitātes foto un video.