Nost ar aizbildinājumiem vīriešiem...mēs gribam būt mīlētas.

Ikvienam ir zināms, ka sievietes nāk no Venēras, vīrieši – no Marsa. Bet cik patiess, pamatots un nopietns ir šis teiciens? Jā, loģiski secināt, ka sievietes un vīrieši patiešām ir atšķirīgi. Gan anatomiski, gan domāšanas (sievietes vairāk izmanto vienu smadzeņu puslodi, vīrieši - otru) veida, gan daudzējādā citā ziņā. Bet cik atšķirīgi mēs esam emocijās?
Sievietes iemīlas ātri, pieķeras un kļūst emocionāli atkarīgas no vīrieša. Mēs skatāmies uz vīrieti pielūgsmes pilnām acīm un kļūstam aklas pret visām nepilnībām un sliktajām īpašībām. Mēs ticam, ka vīrietis mūs mīl, ir uzticīgs un patiess pret mums. Un tomēr, katrā sievietē ir mazliet šaubu. Šaubu, kuras mēs barojam ar aizbildinājumiem un izdomātām atrunām vīrietim. Reizēm šīs atrunas izdomā viņš pats, reizēm mēs, lai pārliecinātu sevi, ka viņš mūs mīl. Jo mēs taču to tik ļoti vēlamies. Bez tam, ja vīrietis pievērš mums mazliet uzmanības, tad taču viņš ir iemīlējies. Tas nekas, ka viņš zvana reti, nekas, ka nekad nedāvina ziedus vai neved vakariņās. Nekas, ka gandrīz vienmēr ir aizņemts darbā un vienmēr viņam kaut kur jāskrien. Jo mūsu vīrietis ir pats labākais. Viņš vienkārši ir strādīgs, grib nopelnīt vairāk labākai dzīvei, viņam ir problēmas, ar kurām viņam jātiek galā, un gan jau pēc tam viņš atradīs laiku arī mums. Neatradīs. Ja vīrietis vēlas, viņš kāps pāri līķiem (gan pārnestā nozīmē) lai būtu ar savu mīļoto sievieti. Jo, citēju „vīrietis drīzāk ļaus sevi sabradāt satrakojušam ziloņu baram, nekā pateiks, ka nemīl Tevi.”
Tad kādēļ mēs izšķiežam savu laiku ar tiem, kas mūs nemīl, bet tikai baidās to pateikt. Mēs esam pelnījušas lai mūs mīl, nevis ilglaicīgi aizbildināt vīriešus pēc tam atklājot, ka viņiem nemaz neesam svarīgas. Īstais, kurš sievieti mīlēs pa īstam nebūs jāaizbildina. Viņam vienmēr atradīsies kāds aizbildinājums citiem, lai varētu būt kopā ar TEVI.