Iesist bērnam - kas var būt saldāk?
Mani sita, es situ un mani bērni sitīs savus bērnus. Pareizi saka, mīliet savus mazbērnus, viņi atriebsies taviem bērniem. Bet vai fiziskas audzināšanas metodes ir vajadzīgas? Nē! Galvenais mierīgi izrunāties ar bērnu, jo, ja viņš patiešām savārīs lielas ziepes, tu visus savus argumentus būsi jau iztērējis (kliegšana, lamāšanās) Tāpēc audzināsim mierīgi.
Viena no mūžīgajām diskusijām bija, ir un būs par to, kā audzināt bērnus un vai audzināšanas nolūkos drīkst bērnam uzšaut pa dupsi, nopērt ar siksnu vai jebkā citādi fiziski iespaidot. Man arī aug bērniņš un aug radziņi, tāpēc šķiet, ka arvien vairāk jāizglītojas, lai man pietiktu izdomas, ko darīt, kad parādās jauni niķi un stiķi un vēlme pārbaudīt, cik tālu var iet.
Es personīgi neatbalstu fiziska pārsvara izmantošanu kā audzināšanas metodi. Man nav saprotams, kāpēc, kad vīrs iesit sievietei, to sauc par vardarbību un vīru var sūdzēt tiesā, bet kad pieaugušais iesit bērnam, to uzskata par normālu uzvedību, lai gan vecāki mums ir mācījuši: lielākais nedrīkst sist mazākajam... Neesmu satikusi nevienu māmiņu, kura atbalsta, ka var bērnu iepērt, uzsist ar žagaru vai pa pirkstiem, un teiktu, ka viņai būtu pieņemami, ja viņas vīrs vai draugs tā darītu, kad nevarētu viņai ko ieskaidrot.
Bieži vien tiek pausts pamatojums, ka reizēm tomēr uzšaut pa dupsi ir nepieciešams, jo citādāk izaugot nevaldāmi bērni. Bet es piekrītu vienas māmiņas teiktajam - plika runāšana nav audzināšanas metode, tāpat kā pēršana, un var novest pie bērna uzvedības traucējumiem. Jo ir māmiņas, kas nav noteiktas savā nostājā, vienreiz ļauj, citreiz neļauj, kādreiz aizrāda, kādreiz it kā neliekas ne zinis. Un, kad pēkšņi grib panākt savu, brīnās - bērns neklausa. Tā nav audzināšana.
Jā, žagariņš un tamlīdzīgas lietas ir aša un efektīva metode. Turklāt darbojas, kad ir aizkaitinātība, satraukums, kad nav spēka pašai savaldīties, kad liekas, ka citādāk bērns nesaprot un neklausa. Nav jāpiedomā, ko vēl varētu darīt citādāk, kā likt bērnam saprast citādāk. Jo, ja iztiek bez žagara, tad ir daudz, daudz jādomā un jākustas - ar vienu darbību vien rezultātam nepietiek. Tā noder vienmēr un visur, bet, izmantojot citas metodes, vienmēr nākas izdomāt un saprast, kurš paņēmiens būs vislabākais un efektīvākais.
Bet visbiežāk mammām pietrūkst pacietības, izdomas, variantu. Un, kad nav variantu, sākumā, kad bērns neklausa, vecāks paceļ balsi, ja tas nelīdz vai vecāks jau jūtas aizkaitināts, viņš iedod pa dupsi, bet nākamā reizē jau paņem siksnu, jo citādi vairs nemāk tikt galā. Pieaugušais no bērna atšķiras ar to, ka dusmās nevis sit, jo nemāk pateikt ar vārdiem savas emocijas, bet gan spēj runāt, skaidrot, darīt gudrāk.
Ir tā atšķirība, ka pēc iepēršanas bērns klausa nevis tāpēc, ka ir sapratis, bet tāpēc, ka baidās, līdz ar to viņš tāpat nav izpratis, kas ir labs un slikts un pie izdevības to var atkārtot - jau citā vecumā, citā vietā, kur vecāki nebūs klāt.
Ja bērns neklausa, ir jāizprot bērns un viņa rīcības cēloņi un jāmāk vai nu tos novērst, vai mainīt bērna rīcību, un katrā reizē ir jāatrod atbilstoša metode:
Viena no mūžīgajām diskusijām bija, ir un būs par to, kā audzināt bērnus un vai audzināšanas nolūkos drīkst bērnam uzšaut pa dupsi, nopērt ar siksnu vai jebkā citādi fiziski iespaidot. Man arī aug bērniņš un aug radziņi, tāpēc šķiet, ka arvien vairāk jāizglītojas, lai man pietiktu izdomas, ko darīt, kad parādās jauni niķi un stiķi un vēlme pārbaudīt, cik tālu var iet.
Es personīgi neatbalstu fiziska pārsvara izmantošanu kā audzināšanas metodi. Man nav saprotams, kāpēc, kad vīrs iesit sievietei, to sauc par vardarbību un vīru var sūdzēt tiesā, bet kad pieaugušais iesit bērnam, to uzskata par normālu uzvedību, lai gan vecāki mums ir mācījuši: lielākais nedrīkst sist mazākajam... Neesmu satikusi nevienu māmiņu, kura atbalsta, ka var bērnu iepērt, uzsist ar žagaru vai pa pirkstiem, un teiktu, ka viņai būtu pieņemami, ja viņas vīrs vai draugs tā darītu, kad nevarētu viņai ko ieskaidrot.
Bieži vien tiek pausts pamatojums, ka reizēm tomēr uzšaut pa dupsi ir nepieciešams, jo citādāk izaugot nevaldāmi bērni. Bet es piekrītu vienas māmiņas teiktajam - plika runāšana nav audzināšanas metode, tāpat kā pēršana, un var novest pie bērna uzvedības traucējumiem. Jo ir māmiņas, kas nav noteiktas savā nostājā, vienreiz ļauj, citreiz neļauj, kādreiz aizrāda, kādreiz it kā neliekas ne zinis. Un, kad pēkšņi grib panākt savu, brīnās - bērns neklausa. Tā nav audzināšana.
Jā, žagariņš un tamlīdzīgas lietas ir aša un efektīva metode. Turklāt darbojas, kad ir aizkaitinātība, satraukums, kad nav spēka pašai savaldīties, kad liekas, ka citādāk bērns nesaprot un neklausa. Nav jāpiedomā, ko vēl varētu darīt citādāk, kā likt bērnam saprast citādāk. Jo, ja iztiek bez žagara, tad ir daudz, daudz jādomā un jākustas - ar vienu darbību vien rezultātam nepietiek. Tā noder vienmēr un visur, bet, izmantojot citas metodes, vienmēr nākas izdomāt un saprast, kurš paņēmiens būs vislabākais un efektīvākais.
Bet visbiežāk mammām pietrūkst pacietības, izdomas, variantu. Un, kad nav variantu, sākumā, kad bērns neklausa, vecāks paceļ balsi, ja tas nelīdz vai vecāks jau jūtas aizkaitināts, viņš iedod pa dupsi, bet nākamā reizē jau paņem siksnu, jo citādi vairs nemāk tikt galā. Pieaugušais no bērna atšķiras ar to, ka dusmās nevis sit, jo nemāk pateikt ar vārdiem savas emocijas, bet gan spēj runāt, skaidrot, darīt gudrāk.
Ir tā atšķirība, ka pēc iepēršanas bērns klausa nevis tāpēc, ka ir sapratis, bet tāpēc, ka baidās, līdz ar to viņš tāpat nav izpratis, kas ir labs un slikts un pie izdevības to var atkārtot - jau citā vecumā, citā vietā, kur vecāki nebūs klāt.
Ja bērns neklausa, ir jāizprot bērns un viņa rīcības cēloņi un jāmāk vai nu tos novērst, vai mainīt bērna rīcību, un katrā reizē ir jāatrod atbilstoša metode:
Saistītie raksti:
» Ludzu palidziet
» Mirstošas meitenes pēdējā vēlēšanās redzēt filmu UP
» Par mirušu pasludinātais bērns pamostas zārkā pirms bērēm
» 6-gadīgā ģēnija radītās gleznas pārsteidz mākslas pasauli
» Zēns aizdzen tēva auto
» Ludzu palidziet
» Mirstošas meitenes pēdējā vēlēšanās redzēt filmu UP
» Par mirušu pasludinātais bērns pamostas zārkā pirms bērēm
» 6-gadīgā ģēnija radītās gleznas pārsteidz mākslas pasauli
» Zēns aizdzen tēva auto
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Anonīms
komentārs
Ak šausmas laikam jau dēļ šitādiem humānisma iemiesojumiem arī rodas visi
šie debīlie bērni kam nav pat aptuvenas nojausmas ko drīkst un ko
nevajadzētu darīt! Skaidra runa ka nevar pērt profilakses pēc!!! Ja šādi
audzināt bērnu manliekas lielākoties ir divi iznākumi, vai nu viss tas
nedarbojas un bērns izaug par žūpu ar makanu visatļautības piešprici, vai
nu viņš paliek godīgs un kārtīgs, bet ar izskalotām smadzenēm un salauztu
identitāti un patstāvību! Protams nesaku jau to par visiem, bet nu ir viena
liela daļa!
atbildēt
Anonīms
komentārs
Bērns "runāšanu" saprot līdz noteiktam brīdim. Pēc tam tiek
klaji spļauts vecākiem sejā. Viss ko tad tādi "runājošie"
vecāki var izdarīt ir sadusmoties, saraukt pieri un raudāt!
Piekrītu pirmajam komentāram, ka tādi bērni izaug par stulbeņiem un kretīniem. Mūsdienās tādu jau ir ļoti daudz. Nepēršana īstenībā rezultējas tāpat kā nepietiekama uzmanības nepievēršana.
Šķiet, ka raksta autors ir dabūjis pārāk dudz pa galvu no senčiem - tas ar nav labi un noved pie šādām brismīgām atziņām. Visam ir jābūt ar mēru!!! Man pašam rados aug pāris frukti, kas pērienu nav redzējuši - vienk. katastrofa- dara, ko grib un memmītes tik plāta rokas...
Jautājums - cik ilgi jūs nevarat izturēt, ka naktī aiz loga regulāri aizbrauc vilciens? Gadu! pēc tam jūs pierodat! Tāpat bērns savus "runājošos" vecākus - gadu klausās un tad pierod - laiž gar ausīm. Bet ja tas pats vilciens jūs reizi pus-gadā fiziski ietekmēs, tad jūs to ņemsiet vērā vienmēr...
Piekrītu pirmajam komentāram, ka tādi bērni izaug par stulbeņiem un kretīniem. Mūsdienās tādu jau ir ļoti daudz. Nepēršana īstenībā rezultējas tāpat kā nepietiekama uzmanības nepievēršana.
Šķiet, ka raksta autors ir dabūjis pārāk dudz pa galvu no senčiem - tas ar nav labi un noved pie šādām brismīgām atziņām. Visam ir jābūt ar mēru!!! Man pašam rados aug pāris frukti, kas pērienu nav redzējuši - vienk. katastrofa- dara, ko grib un memmītes tik plāta rokas...
Jautājums - cik ilgi jūs nevarat izturēt, ka naktī aiz loga regulāri aizbrauc vilciens? Gadu! pēc tam jūs pierodat! Tāpat bērns savus "runājošos" vecākus - gadu klausās un tad pierod - laiž gar ausīm. Bet ja tas pats vilciens jūs reizi pus-gadā fiziski ietekmēs, tad jūs to ņemsiet vērā vienmēr...
atbildēt
Anonīms
komentārs
Hah, lielās sievas skaidrotājas. Pēc brīža bērns jau tev dancos uz galvas,
viņam stabili piekāst pieaugušo morāli un likumus. Es savā laikā arī tiku
pērts, un pats apzinos, ka biju pelnījis. Nopērs bērnu, ne jau tā tu viņu
nositīsi, bet gan izdzīsi visus niķus. Protams, ne jau pa katru sīko
pārkākumu bikses nost un per, bet pēc atkārtota brīdinājuma un pārkāpuma
pakāpes to var noteikt, kad un kā. Mūsdienās jau audzina sabiedrību uz tā
paša principa -> nepakļaujies likumiem, ej sēdi cietumā, maksā sodus
utt. Atkarīgs tik ir pa kuru vietu sit. Un tagad iedomājies, māmiņ, vai bez
visa tā tiešām valdītu superiga harmonija un visi būtu apmierināti?
atbildēt
Anonīms
(par Anonīms komentāru)
Anonīms
komentārs
nevajag meegginaat izprast, kaapeec peeriens ir nepieciessams un kaapeec beerns
nikkojas. peeriens ir labas zaales pret visu... ar paaris siksnas peerieniem
(suurstossiem) var ieaudzinaat visu, gan labo, gan slikto. bez tam, ieperot,
beernam rodas izpratne par autoritaati, un autoritaate ir nepieciessama dziives
vadiissanai un izprassanai. esmu gan iepeerts, gan sakniebts utt, esmu izaudzis
par normaalu sabiedriibai deriigu pilsonu, saprotu, izprotu labo, llauno un
autoratiivo. ja man buus beerni (faktiski, man taadi nav nepieciessami un
domaaju, ka nepiellaussu taadu eksistenci), tad es arii vinnus iepeerssu par
blleennam, nikkiem, lai rodas miilestiiba pret teevu, maati, valsti.
atbildēt
Anonīms
komentārs
nu redzi ir tā, ka bērns sākumā neko citu kā sāpes nopietni neuztver, tā
ka mans viedoklis ir, ka ja bērns tiešām niķojas un pretīgi uzvedas, tad
jau pa dupsi jāuzšauj, taču ir jābūt arī kādai atalgošanas sistēmai par
labiem darbiem...
atbildēt
Anonīms
komentārs
Anonīms
komentārs
Tagad ir Humānās audzināšanas laiks - iestāsti nu tikai ar vārdiem
"uzvedies, proties!" :D :D :D
atbildēt
eindhoven
komentārs
Kad mani tētis aiz auss parāva- es centos vairs nekad nedarīt to, kas viņu
varētu aizkaitināt... :-)
Bet nezinu... Man nepatīk bērni, tieši tāpēc, ka liekas, ka viņiem atļauts ir stipri vairāk, nekā man. Ja es kliegtu uz ielas sarkana palikdama- cilvēki vai nu izsauktu policiju vai arī ātros. Ja es iespertu blakussēdošajam transporta līdzeklī vai apsiekalotu svešinieka piedurkni- man aizrādītu. Bērnam neaizrāda. Var jau būt ka tā ir tagadējo vecāku pieklājības trūkums, bet pa gabalu izskatās, ka bērns ir tas neaudzinātais...
Bet nezinu... Man nepatīk bērni, tieši tāpēc, ka liekas, ka viņiem atļauts ir stipri vairāk, nekā man. Ja es kliegtu uz ielas sarkana palikdama- cilvēki vai nu izsauktu policiju vai arī ātros. Ja es iespertu blakussēdošajam transporta līdzeklī vai apsiekalotu svešinieka piedurkni- man aizrādītu. Bērnam neaizrāda. Var jau būt ka tā ir tagadējo vecāku pieklājības trūkums, bet pa gabalu izskatās, ka bērns ir tas neaudzinātais...
atbildēt
Anonīms
komentārs
Pēriens ir risinājums, kad pārējie risinājumi ir izbeigušies, citādi
bērns nesaprot, ka izaugs par stulbeni, kura radītās problēmas tiks
risinātas ar cietuma palīdzību.
atbildēt
|

Tas, cik atceros, bijis vienīgais gadījums, un kopumā - esmu izaugusi par normālu, sabiedrībai pieņememu un neiebaidītu cilvēku, kas pat raksta ar garumzīmēm. :D Vienīgi nepatika audzināšanā, ka mamma, ja mantas nekārtībā, mēdza pukstot ņemties visu kārtot un tīrīt - pēc pusgada taču apnika man, un nelikos ne zinis par šādu audzināšanas metodi - sak, vai tev nav neērti, ka vecākiem tavas mantas jākārto. Vajadzēja vienkārši atstāt tās mantas, un vēlāk man tas būtu atspēlējies pietiekami, lai turētu visu kārtībā.
Bet vairāk par tēmu -
Manai draudzenei gan tēvs vienu laiku mēdza palaist rokas dzērumā, un tas izraisīja vairāk gan bailes un nepatiku, nevis cieņu pret autoritāti. Pēc tam kādu laiku arī man bija dīvaini redzēt cilvēku, kas palaidis rokas pret saviem mīļajiem. Jo paskatoties uz cilvēku, taču atceras, ja sāpinājis.
bet jāaudzina laikam jau dažādi, tad beigās paskatīsies, kas no, piemēram, hiperaktīvajiem vai lēnajiem sanāk... varbūt sanāks tīri labi. bet no kļūdām mācās.
bet es saku, labāk neperiet bērnus vienkārši audzināšanas nolūkos, ja viņš pats nav, nezinu, speciāli saplēsis visus traukus, vai aizgājis uz pusdienu neko nepasakot - vai esat redzējuši bērnu, kurš vakarā atskrien "ciemos" izmisis un teju drebošs, jo tēvs atkal sadzēries, sastresojies par kko, un, khm, palaiž rokas un siksnu... Sodi, gluži kā likumos, ir vajadzīgi, bet samērīgi!
atbildēt