Iesist bērnam - kas var būt saldāk?

Mani sita, es situ un mani bērni sitīs savus bērnus. Pareizi saka, mīliet savus mazbērnus, viņi atriebsies taviem bērniem. Bet vai fiziskas audzināšanas metodes ir vajadzīgas? Nē! Galvenais mierīgi izrunāties ar bērnu, jo, ja viņš patiešām savārīs lielas ziepes, tu visus savus argumentus būsi jau iztērējis (kliegšana, lamāšanās) Tāpēc audzināsim mierīgi.

Viena no mūžīgajām diskusijām bija, ir un būs par to, kā audzināt bērnus un vai audzināšanas nolūkos drīkst bērnam uzšaut pa dupsi, nopērt ar siksnu vai jebkā citādi fiziski iespaidot. Man arī aug bērniņš un aug radziņi, tāpēc šķiet, ka arvien vairāk jāizglītojas, lai man pietiktu izdomas, ko darīt, kad parādās jauni niķi un stiķi un vēlme pārbaudīt, cik tālu var iet.


Es personīgi neatbalstu fiziska pārsvara izmantošanu kā audzināšanas metodi. Man nav saprotams, kāpēc, kad vīrs iesit sievietei, to sauc par vardarbību un vīru var sūdzēt tiesā, bet kad pieaugušais iesit bērnam, to uzskata par normālu uzvedību, lai gan vecāki mums ir mācījuši: lielākais nedrīkst sist mazākajam... Neesmu satikusi nevienu māmiņu, kura atbalsta, ka var bērnu iepērt, uzsist ar žagaru vai pa pirkstiem, un teiktu, ka viņai būtu pieņemami, ja viņas vīrs vai draugs tā darītu, kad nevarētu viņai ko ieskaidrot.

Bieži vien tiek pausts pamatojums, ka reizēm tomēr uzšaut pa dupsi ir nepieciešams, jo citādāk izaugot nevaldāmi bērni. Bet es piekrītu vienas māmiņas teiktajam - plika runāšana nav audzināšanas metode, tāpat kā pēršana, un var novest pie bērna uzvedības traucējumiem. Jo ir māmiņas, kas nav noteiktas savā nostājā, vienreiz ļauj, citreiz neļauj, kādreiz aizrāda, kādreiz it kā neliekas ne zinis. Un, kad pēkšņi grib panākt savu, brīnās - bērns neklausa. Tā nav audzināšana.

Jā, žagariņš un tamlīdzīgas lietas ir aša un efektīva metode. Turklāt darbojas, kad ir aizkaitinātība, satraukums, kad nav spēka pašai savaldīties, kad liekas, ka citādāk bērns nesaprot un neklausa. Nav jāpiedomā, ko vēl varētu darīt citādāk, kā likt bērnam saprast citādāk. Jo, ja iztiek bez žagara, tad ir daudz, daudz jādomā un jākustas - ar vienu darbību vien rezultātam nepietiek. Tā noder vienmēr un visur, bet, izmantojot citas metodes, vienmēr nākas izdomāt un saprast, kurš paņēmiens būs vislabākais un efektīvākais.

Bet visbiežāk mammām pietrūkst pacietības, izdomas, variantu. Un, kad nav variantu, sākumā, kad bērns neklausa, vecāks paceļ balsi, ja tas nelīdz vai vecāks jau jūtas aizkaitināts, viņš iedod pa dupsi, bet nākamā reizē jau paņem siksnu, jo citādi vairs nemāk tikt galā. Pieaugušais no bērna atšķiras ar to, ka dusmās nevis sit, jo nemāk pateikt ar vārdiem savas emocijas, bet gan spēj runāt, skaidrot, darīt gudrāk.

Ir tā atšķirība, ka pēc iepēršanas bērns klausa nevis tāpēc, ka ir sapratis, bet tāpēc, ka baidās, līdz ar to viņš tāpat nav izpratis, kas ir labs un slikts un pie izdevības to var atkārtot - jau citā vecumā, citā vietā, kur vecāki nebūs klāt.

Ja bērns neklausa, ir jāizprot bērns un viņa rīcības cēloņi un jāmāk vai nu tos novērst, vai mainīt bērna rīcību, un katrā reizē ir jāatrod atbilstoša metode: