Es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti

Viens cilvēks ļoti trāpīgi izteicās: „es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti”. Domāju, ka šiem vārdiem pievienojos ne tikai es, bet arī tie desmiti un varbūt pat simti tūkstoši Latvijas cilvēku (it kā pat 250 tūkstoši), kas tagad jau strādā citās zemēs un lai gan tiem ir nostaļģija pret savu Dzimteni, tie visdrīzāk tomēr neatgriezīsies.

Kas tad ir mūsu Valsts?
Satversmes 1.punktā teikts “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”.

Vispirms mazliet statistikas:
Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem balsstiesīgo vēlētāju skaits 23.08.2008 bija 1516097 http://web.cvk.lv/pub/public/29241.html

Par biedru skaitu partijā internetā gan atradu tikai 12.06.2006 datus http://www.tvnet.lv/zinas/printArticle.php?id=241203, un no tiem izriet, ka lielākajās partijās kopā ir tikai 16865 biedri.

Kopējā vēlētāju pārstāvniecība partijās ir tikai 1.11%. Reāli partijās ir kādi 5-20 cilvēki, kas nosaka toni, bet reāli droši vien ir viens galvenais noteicējs, jo kā rāda vēsture, tiklīdz parādās divi, tad partijā notiek šķelšanās.

Pēc teorijas parlamentāra demokrātija (attiecībā uz vēlēšanām) nozīmē, ka tauta brīvās vēlēšanās ievēl parlamentu, bet tas ieceļ valdību.
Kas notiek pie mums? Mēs ievēlam Saeimu, bet pēc tam 15-20 cilvēki no ievēlētajiem kļūst par ministriem un tie ir tie paši, kas partijās nosaka toni. Rezultātā izpildinstitūcija (Ministru Kabinets) sāk diktēt parlamentam noteikumus, t.i. sagatavo likumus nevis pēc Saeimas norādījumiem, bet iesniedz Saeimā to, kas jāpieņem pēc MK (lasi to cilvēku ieskatiem, kas reāli vada partijas, kas ir koalīcijā).

Manuprāt, tas neatbilst Satversmes 1.punktā deklarētajai „demokrātiskai republikai”.

Un varbūt dievs ar to demokrātiju. Kārlis Ulmanis savā laikā paņēma varu pats un radīja lielāko uzplaukumu Latvijā, kas līdz šim ir pieredzēts. Viņam bija vīzija, viņam bija plāns, viņam bija vēlme strādāt Latvijas labā un viņš to arī darīja un spieda arī citus strādāt.
Ja jau MK pagājušos 18 gadus un pašlaik darbotos Latvijas interesēs, tad man arī nebūtu, ko iebilst, bet problēma ir tajā apstāklī, ka (gluži tāpat kā 30-to gadu vidū pirms Ulmaņa „diktatūras”) MK darbojas savu partiju un savās privātajās interesēs .
Kas par to liecina?
Valdība uztur valsts institūcijas un valsts akciju sabiedrības un SIA un rada jaunas, kur ir valdes un padomes, kur salikt savus radus, draugus un sev lojālos cilvēkus, kas saņem daudz lielākas algas nekā vidēji, kontrolē iepirkumus un bieži vien arī biznesu saistītajās jomās.
Savukārt Saeima nav veikusi valstij vissvarīgāko – noteikusi Latvijas stratēģiskās attīstības virzienu, jo nav jau svarīgi, kā valsts attīstīsies, - kamēr savējie ir pie siles, svarīgi ir to sili sargāt. Bet stratēģijas ir ilgtermiņa pasākums, parasti saistītas ar nepopulāriem lēmumiem un ar to vēlēšanās punktus nenopelnīsi.

Mēs jau esam gan ES, gan NATO un tāds apvērsums, kādu veica Ulmanis, nav iespējams pat teorētiski un nav jau arī neviena Saeimā vai valdībā vai partijās, kas būtu spējīgs veikt to, ko veica K.Ulmanis. Par tautas atbalstu labāk nemaz neizteikšos.

Lai nebūtu tikai kritika un ķengāšanās (kā tas ir komentāros delfi un tvnet) mēģināšu arī likt priekšā savu viedokli par konkrētu problēmu risinājumiem.
- vēlēšanās mums ir par zemu partijas ievēlēšanas robeža,– katrās nākamajās vēlēšanās vajag pacelt šo robežu par 3-4%, kamēr tā sasniedz 15-20%, lai partijas vienojas vēl pirms vēlēšanām nevis pēc
- aizliegt neatkarīgos deputātus – ievēlēti tie tika no partijām un ja jau vairs nepiekrīt partijas programmai, tad lai noliek mandātu un kaut vai dibina jaunu partiju
- jāparedz iespēja atsaukt deputātus, kas nepilda pirmsvēlēšanu solījumus un savas partijas programmu. Piemēram, opozīcija reāli balso pret pat tajos jautājumos, kuros viņiem jābūt par pēc pašu partijas programmas un tie paši neatkarīgie deputāti
- jāaizliedz ievēlēto deputātu pāriešana uz izpildvaru un neievēlēto iekļūšana Saeimā ar sekojošu izpildītāju diktātu pār lēmējiem (likumdevējiem)
- valdības ministriem jābūt respektētiem nozares speciālistiem vai vismaz vadītājiem, nevis politiķiem; varētu pat algot speciālistus no ārvalstīm, kas reāli ir izdarījuši to, ko valstij vajag. Tiem var noteikt lielu algu, bet tad arī prasīt rezultātu nevis „politisku atbildību”. Starp citu neviens tā arī nav definējis, ko nozīmē politiskā atbildība!?
- valsts pilda funkcijas, kas tai nemaz nebūtu jāpilda. Vajadzētu uztaisīt visu valsts institūciju sarakstu ar visām funkcijām un cik cilvēki kādu funkciju pilda. Noteikti būtu gan funkciju pārklāšanās, gan nesamērīgi liels skaits cilvēku, kas šo funkciju pilda
- Valsts akciju sabiedrību un SIA pastāvēšana (latvenergo, lattelecom, ostas, pasts, dzelzceļš, lidosta utt.) nav pamatojama ar stratēģiskām interesēm – nav taču karš. Visas funkcijas, kas tiešām nav valsts funkcijas, jānodod privātajam sektoram nekavējoties. Cenu regulators arī ir stipri apšaubāma lieta kapitālisma ekonomikā, ir jau monopoldarbības uzraudzības padome.
- Daļa funkciju citur pasaulē tiek veiktas sabiedriskā kārtā (piem. ciemu un mazpilsētu padomes), bet mums par to maksā. Vajag noteikt minimālo iedzīvotāju skaitu, kur vispār kādam maksā par ciema padomes vadīšanu. Tas ir goda pienākums, ko var uzņemties, kāds vietējais un iedzīvotāju cienīts uzņēmējs un varbūt pat pats arī finansēt
- lai valsts varētu reāli nodot privātajam sektoram ne tikai tās funkcijas, ko tai nevajag veikt, bet daļu no funkcijām, ko nespēj veikt ir nepieciešams valsts un privātās partnerības (vai koncesiju) likums
- sen jau vajadzēja nulles deklarāciju
- sen jau vajadzēja nodokli par kapitāla pieaugumu, tad arī nekustamā īpašuma burbulis būtu lēnāk pūties un valstij būtu uzkrājums, ko tagad piesegties, bet paši deputāti no valsts pirka dzīvokļus par 10 tūkst. un pārdeva par 170 tūkst. un nemaksāja nekādus nodokļus
- katram likumam, ko vispār gatavo novērtēt tā ietekmi uz sabiedrību un izvirzīt prioritātes

Bet vispirms jādefinē valsts STRATĒĢIJA – kas mēs kā valsts būsim (gribam būt) pēc 5, 10, 15 gadiem un kā to sasniegt. Stratēģijas mums (it kā) ir noteikta Nacionālās Attīstības Programmā, taču pēc būtības tā nav labāka par Komunistu Partiju Programmām PSRS.
Domāju, ka tieši stratēģijai ir visaugstākā prioritāte, jo nesaprotot stratēģiju un pie atvērta Eiropas darba tirgus var gadīties, ka pēc 15-20 gadiem šeit būs palikuši tikai invalīdi un pensionāri. Bet mēs pa to laiku (līdz pensijai) būsim maksājuši, lai apmaksātu dzimstību un izglītību tiem, kas izmācījušies aizbrauks citur, kur dzīves apstākļi ir normāli.

Lai iedzīvinātu dažus no šiem priekšlikumiem, būtu nepieciešams grozīt Satversmi, bet skaidrs, ka šie deputāti neko tādu nedarīs. Stratēģiju arī viņi nav spējīgi definēt, jo prātā lielākai daļai ir īstermiņa un/vai savtīgi mērķi.

Manuprāt ir vajadzīga tāda ideja, kas varētu iedvesmot pietiekami lielu cilvēku grupu aktīvi darboties politikā un valsts pārvaldē.
Kāpēc cilvēki nestājas partijās? –
- Nav laika, lai ietu uz sapulcēm un darbotos partijā,
- nav naudas kaut vai tām pašām biedru naudām, vai braukāšanai uz sapulcēm
- nav ticības sev,
- nav ticības, ka lielie politiķi tevi neizmantos, lai paši tiktu amatos
- paši paturpiniet šo sarakstu ar saviem iemesliem

Un kāds ir rezultāts? Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!
Bet demokrātiskā valstī arī katrs pilsonis arī ir valsts. Iznāk, ka mēs nemīlam paši sevi un savus bērnus, kas vēl paši nevar piedalīties valstiskos procesos, jo tam vēl ir par jaunu.
Kaut kur esmu dzirdējis, ka ļaunumu vairo tūkstoš labu cilvēku, kas nekā nedara.

Ne jau viss, ko dara Saeima un valdība ir slikts vai savtīgs. Mērķis sasniegt Eiropas dzīves līmeni nemaz nav slikts, bet mēs šobrīd ejam to pašu ceļu, ko Eiropa pirms daudziem gadiem un tāpēc, lai sasniegtu Eiropas šī brīža līmeni mums vajadzēs tikpat daudz gadus, un daudzi to nemaz nepiedzīvos.
Tiek darītas daudz labas un pareizas lietas, bet ja mēs gribam sasniegt kaut ko nebijušu un nepieredzētā ātrumā, tad mums arī nepieciešami pilnīgi netradicionāli risinājumi.

Esmu pārliecināts, ka 21.gadsimtā, ar interneta iespējām var izveidot vietni, kur var (personīgi vai anonīmi)
- ģenerēt idejas par LV stratēģiju
- izvirzīt problēmas
- analizēt cēloņus
- piedāvāt risinājumus (oriģinālus vai piemērus no citām valstīm)
- teorētiski varētu pat veikt e-referendumus

Nebūtu vajadzīgs vairāk par vienu stundu dienā (vai pat tikai vienu stundu nedēļā), lai turētos lietas kursā un kaut ko darītu Latvijas labā. Ne jau to politiķu un ministru dēļ, bet sevis, savu bērnu un vecāku dēļ.

Ja Jūs piekrītat kaut daļai no augstāk rakstītā un būtu gatavs ar savām idejām un darbiem piedalīties šajā pasākumā, tad pievienojiet komentāru šim rakstam ar vienu vārdu „Piekrītu”.

Daudz laimes Dzimšanas dienā Latvija!