Jāņuzāļu maģija

Jāņi nebūtu Jāņi bez īstām Jāņu zālēm, turklāt ticējumi un zāļu tantes saka, ka Zāļu dienā plūktas zāles un ziedi ir ar maģisku spēku, kas rotāšot ne tikai pašus līgotājus un māju, bet sakaltēti kalpošot arī kā medicīnas līdzekļi.

Izrādās, ka cik Jāņuzāles, tik arī dažādi ticējumi par to maģisko spēku un plūkšanu - citas jāplūc Zāļu dienā, citas Jāņu dienas rītā vai vakarā. Interesanti, ka katrā Latvijas pusē par "īstajām" Jāņuzālēm sauc atšķirīgus ziedus un augus, un ar tiem tad tiek rotātas gan mājas, gan tie tiek pīti vainagos. Tiek uzskatīts, ka vainags, kas pīts no deviņām puķēm un zālēm, veido maģisku apli, kas, galvā uzlikts, pasargā nēsātāju no nelaimēm un slimībām, bet sakaltētu to var izmantot dziedējošām tējām. Svarīgi atcerēties, ka pinot Jāņu zāles vainagā, pinējam esot jādomā labas domas.

Pie Jāņu zālēm tiek skaitīti arī koku zari un lapas, kuras izmanto māju rotāšanai un tāpat pin vainagos. Māju pušķošanai visbiežāk tiek izmantotas bērzu, ozolu un pīlādžu meijas, retāk liepu meijas un šo koku lapas bieži tiek pītas arī vainagos. Pīlādža zariņu, kura auglim galā ir krustiņš, iesaka likt pie visām durvīm, lai slikti cilvēki un ļauni gari nenāktu iekšā. Kādā ticējumā minēts, ka māju nevajadzētu pušķot ar apses vai alkšņa zariem, jo tie esot ļauno spēku koki.

Populārākās Jāņu zāles, kas minētas dažādos latviešu ticējumos - tās šogad vari mēģināt atrast un iepīt vainagā vai sažāvēt ārstnieciskai zāļu tējai:

- Buldurenes jeb baldriāns - ārstniecībā tam piemīt nomierinoša iedarbība, palīdz pret galvassāpēm, miega traucējumiem, pazemina asinsspiedienu, mazina krampjus, veicina gremošanas sistēmas darbību.

- Deviņvīru spēks - augu lieto, lai ārstētu klepu un citas elpošanas ceļu slimības, izmanto arī kā sviedrējošu līdzekli.

- Āboliņš - senāk augs tika lietots brūču un apdegumu dziedēšanai, klepus, kakla sāpju un caurejas apstākļos. Senatnē cilvēki izmantoja kā vielmaiņas produktu izvadīšanas un organisma izturības paaugstinošu līdzekli.

- Margrietas jeb pīpenes - tika izmantotas, lai izskalotu ķermeni no kaitīgām vielām un stiprinātu organismu.

- Madaras - kā dziedniecības augs tika lietotas jau Senajā Romā un Grieķijā. Tās izmantotas audzēju un pietūkumu ārstēšanā, turklāt tai ir relaksējoša iedarbība, kas atbrīvo no depresijas un bezmiega.

- Papardes - tām senatnē piedēvētas sargājošas īpašības. Papardes atrašanās pie mājas vai dārzā, pasargājot no zibens, bet papardes zariņa nēsāšana sev līdzi, atvairot visu slikto, kas tuvojas cilvēkam. Papardes palīdz muguras un kaulu slimību gadījumos.

- Rasas krēsliņš jeb raspodiņš - savu nosaukumu ieguvis dēļ rasas pilieniem, kas sakrājas uz auga lapām. Senatnē rasaskrēsliņiem piedēvēja asiņošanu apturošu, savelkošu, pretiekaisuma iedarbību.

- Rudzupuķes - senatnē rudzupuķes izmantoja pret klepu un ēstgribas rosināšanai, un tām tiek piedēvēta pretiekaisuma, pretdrudža un sviedrējošu iedarbību.

- Pelašķi - Senajā Romā un Grieķijā pelašķus sauca par „Herba Militaris” – militāro augu, jo tā pretiekaisuma īpašības jau sen izmantoja brūču dziedināšanā. Senie cilvēki pelašķu tējai piedēvēja pretiekaisuma iedarbību. Uzskatīja, ka pelašķu tēja rosina ēstgribu, palīdz pret saaukstēšanos, drudzi, pazemina temperatūru, aptur asiņošanu un veicina brūču dzīšanu.

- Asinszāle - augs dziedināšanas mērķiem tiek izmantots jau vairāk kā 2400 gadu. To lietoja, lai uzlabotu visu gremošanas orgānu darbību, novērstu žultsakmeņu veidošanos un uzlabotu asinsriti. Senatnē augam piedēvēja savelkošas, sāpes remdinošas īpašības.

- Magones – var tikt izmantotas klepus ārstēšanai un sāpju mazināšanai, tāpat tās var tikt lietotas, lai cīnītos ar pārpūli un uztraukumu.

- Nārbulis – tiek uzskatīts, ka šis augs palīdz pret visām kaitēm, iedarbojas nomierinoši un dziedējoši.