Patiesība par Robinsonu Kruzo un viņa pazudušo dienasgrāmatu

Zinātnieki - gandrīz pēc 300 gadiem - ir atklājuši patiesību, kas slēpusies aiz piedzīvojumu stāsta par Robinsonu Kruzo, kā arī uzsākuši meklēt dienasgrāmatu, kurā aprakstīta īstā "Robinsona Kruzo" dzīve uz Klusā okeāna salas.

1709. gada 2. februārī angļu kuģa apkalpe, kuģojot Klusajā okeānā, pamanīja ugunskuru uz kādas salas. Uz to tika aizsūtīti izlūki, kuri atgriezās ar milzīgiem krabju krājumiem un kādu cilvēcīgu būtni. Viņš bija noaudzis, kailām kājām, tērpies ādās un nespēja parunāt no satraukuma.

4 gadi un 4 mēneši uz vientuļas salas

Daniels Defo sava romāna galveno varoni nosauca par Robinsonu Kruzo, taču īstenībā vīrieti, kuru atrada uz salas, sauca Aleksandrs Selkirks. Viņš bija no Skotijas, septītais dēls kurpnieka ģimenē, kas dzīvoja netālu no Edinburgas. Kad viņš tika izglābts, atklājās, ka uz vientuļās un attālās Más a Tierra salas Huana Fernandeza arhipelāgā (650 km no Čīles krasta robežas) viņš bija pavadījis 4 gadus un 4 mēnešus. 1966. gadā sala oficiāli tika pārdēvēta par Robinsona Kruzo salu.

Atšķirībā no grāmatas varoņa, Selkirkam uz salas nebija neviena kompanjona. Tāpat Selkirks nebija cietis kuģa avārijā, bet viņu uz vientuļās salas pēc ieilguša konflikta bija izsēdinājis viņa kuģa kapteinis. Vienīgās lietas, kas viņam tika iedotas uz neapdzīvotās salas bija daži drēbju gabali, nazis, cirvis, šautene, navigācijas ierīces, katls, tabaka un Bībele.

Kauslīgs pirāts un alkoholiķis

Izrādās, ka Selkirks pirms nokļūšanas uz salas bijis pirāts, kurš bijis slavens ar savu kauslīgo raksturu un pārmērīgo dzeršanu. Jūrnieka gaitas viņš uzsāka 17 gadu vecumā, pievienojoties nelielu pirātu kuģu komandām, kas kuģoja pa Karību un Vidusjūru, aplaupot spāņus un francūžus. Neskatoties uz to, ka gadu gaitā viņš uzkalpojās līdz stūrmaņa vietai, viņa agresīvais raksturs bieži radīja problēmas attiecībās ar apkārtējiem. Zinātnieki pieļauj, ka šis faktors ietekmējis viņa iespējas izdzīvot uz vientuļās salas, jo Selkirks bija pieradis sevi izolēt no līdzcilvēkiem vēl būdams kopā ar viņiem.

Ekspedīcija uz neapdzīvoto salu

Lai atklātu ko vairāk par Selkirka dzīvi uz salas, zinātnieki devās mēnesi ilgā ekspedīcijā, ko no saviem līdzekļiem sponsorēja National Geographic. Mūsdienās tā ir samērā pamesta vieta, ko apdzīvo apmēram 600 cilvēki, kuru vairākums nodarbojas ar krabju zveju. Salā izbūvēti tikai divi ceļi pa kuriem braukā tikai pārdesmit mašīnu. Uz salas nav neviens bārs vai restorāns un arī tūristu kuģi te piestāj tikai pa retam.

Zinātnieki uzgājuši Selkirka apmetnes vietu, kas atradusies vulkāniska kalna nogāzē, kas bijusi drošāk dzīves vieta, salīdzinot ar piekrasti. Tur atrastas arī vairākas paliekas no viņa iedzīves. Uzieta arī vieta netālu esoša kalna virsotnē, no kuras viņš, iespējams, veicis novērojumus jūrā, mēģinot atpazīt kuģus un to piederību.

Tā kā uz salas viņš bijis vienīgais cilvēks, viņam nav bijis jāuztraucas par kanibālu uzbrukumiem, kā tas notiek ar varoni grāmatā. Salas izpēte atklājusi, ka salā viesojušies spāņu kuģotāji, par ko liecinot spāņu izmantotās munīcijas palieku atradumi uz salas, kas datējami ar to pašu laiku, kad uz tās atradās Selkirks. Iespējams, ka Selkirks apzināti vairījies no saskarsmes ar spāņiem, kuri viņu droši vien pēc notveršanas būtu nogalinājuši vai padarījuši par vergu viņa izcelsmes dēļ.

Pēc atrastām liecībām un laikabiedru veidotām piezīmēm, atklāts, ka Selkirks pirmos 8 mēnešus uz salas cīnījies par izdzīvošanu, bet vēlāk jau iekārtojies uz dzīvi un viņam tā iespējams bijusi daudz labāka nekā bija iepriekš vai pēc izglābšanās. Lai gan viņš bija "cietumnieks" uz salas, viņš baudījis tam laikam lielu privilēģiju - būt brīvam cilvēkam.

Klimats uz salas bijis mēreni silts, tur nav dzīvojuši indīgi vai bīstami dzīvnieki, turklāt salā bijuši saldūdens avoti. Viņš pārticis no roņiem, krabjiem un zivīm, ēdamiem augiem un ogām. Glābējiem viņš atzinies, ka vienīgā lieta, kas pietrūkusi - sāls. Salā viņš pieradinājis gan savvaļas kazas, gan kaķus, tāpat arī medījis nepieradinātos dzīvniekus. Viņš atzinies, ka daudz lasījis Bībeli un meditējis. Pēc viņa izglābšanas, atklājies, ka neskatoties uz salā nodzīvoto laiku, viņa veselības stāvoklis ir ievērojami labāks nekā citiem jūrniekiem, turklāt viņš bija arī fiziski spēcīgāks.

Dzīve pēc izglābšanas

Pēc izglābšanas viņš aptuveni 3 gadus turpināja kuģot kopā ar saviem glābējiem, aplaupot angļu ienaidnieku kuģus, bet 1711. gadā viņš atgriezās Anglijā, kur kļuva par vietēja mēroga slavenību, stāstot savu dzīvesstāstu apmaiņā pret ēdienu vietējos krogos. Zinātnieki pieļauj iespēju, ka šādā veidā par viņu un viņa piedzīvojumiem uzzinājis Daniels Defo.

Civilizētajā pasaulē Selkirks juties slikti un ilgojies pēc savas salas, atzīstot, ka ar visu tagad viņam piederošo naudu viņš nekad nav juties laimīgāks, kā tad, kad bija pavisam viens uz salas. Anglijā viņš turpināja agrāko dzīvesveidu - dzēra, iesaistījās kautiņos, paguva vienlaicīgi apprecēt divas sievietes, bet pēc tam atkal devās jūrā.

Selkirks gāja bojā netālu no Rietumāfrikas krastiem 1721. gadā, kad viņu pieveica dzeltenā kaite. Ap to laiku Daniela Defo romāns par Robinsonu Kruzo jau bija iekarojis cilvēku sirdis un ieguvis lielu popularitāti.

Kur palikusi dienasgrāmata?

Palikusi tikai viena mīkla - atsaucoties uz avotiem un liecībām, ir skaidrs, ka Selkirks uz salas rakstījis dienasgrāmatu. Par to kādā vēstulē minējusi arī viena no viņa atraitnēm, taču tā arī nav skaidrs, kur šī dienasgrāmata atrodas mūsdienās. Zinātnieki pieļauj, ka neilgi pēc Selkirka nāves dienasgrāmata nonāca Skotijas bagātākā augstmaņa - Hamiltonas hercoga īpašumā. Kad hercoga pēctečiem 19.gs. savajadzējies naudu, viņi Christie`s izsoļu namā Londonā pārdevuši vairākas ģimenei piederošās mākslas darbu un retumu kolekcijas, no kurām lielāko daļu iegādājušies bagātnieki no Vācu impērijas, tāpēc tiek pieļauts, ka dienasgrāmata varētu būt meklējama Vācijā.

Info & foto: Spiegel