Māksla izglābs pasauli. Vai arī Latviju?

Nelielā villa jau ir izpelnījusies starptautisku atzinību - šis mākslasdarbs nav vienkārši elitārs „augstās arhitektūras” paraugs priežu mežā, bet arī vienkārši estētiski skaidrs un cilvēkam draudzīgs vides risinājums. Lielo objektu arhitektam Gerkānam nav daudz privātmāju, un pārsvarā viņš tās veidojis vai nu pats sev, vai arī sev labi pazīstamiem cilvēkiem. Baltās villas projekts faktiski izstrādāts ideālajam klientam – dizainerei, ar ko arhitektu vieno jau vairāku gadu veiksmīga sadarbība.

Villa Guna Jūrmalas mežainajā nomalē ir tapusi kā kubisks skulpturāls objekts, kas savā lakoniskajā detalizācijā reizē ir gan vienkāršs, gan daudzveidīgs, pateicoties atšķirīgi veidotajam plakņu uzirdinājumam, kurš konsekventi ieturēts vienotā stilistiskajā un proporciju sistēmā. Tajā jūtama radniecība ar funkcionālismu un Bauhausa tradīcijām, bet vienlaikus tā ir arī ļoti mūsdienīga ēka, kurā apvienots ērts plānojums, skaidra ģeometriskā kompozīcija pēc principa „forma seko funkcijai”, mūsdienīgas konstruktīvās un tehnoloģiskās iespējas, dabiski materiāli un laba tiesa mākslinieciskās izjūtas.
Anita Antenišķe, Mg. arch.

Kapitālisma sākotnējā fāze - skārds un riģipsis
Deviņdesmito gadu pirmajā pusē ar draugiem aizbraucām izstaigāties pa Buļļusalas molu. Pozitīvās izjūtas - skaistais saulriets un svaigais gaiss - spēcīgi kontrastēja ar apkārt valdošo haosu. Pirmās Republikas laikā celtā pamatīgo granīta bluķu siena, kas sargā bāku no viļņiem, bija sākusi ļodzīties, mols jau pa pusei iziris. Tolaik Latvijā kā sēnes pēc auga vien skārda lielveikali un tirdzniecības kioski. Mierināju bērnus - šobrīd Latvija iziet tikai kapitālisma pirmo fāzi, kad uzsvars tiek likts uz īstermiņa vērtībām. Gan tā paies, un kādam liksies svarīgi piemēram salabot šo molu. Pamazām atdzims arī normāla arhitektūra, un Latvija kļūs pieaugusi.
Lai arī jaunais lielveikals RĪGA PLAZA tomēr ir pārsteidzoši kroplīgs, šī kroplība pieder pagātnei.

Patīkami redzēt, ka Latvija kļūst pieaugusi
Patīkami redzēt, ka šeit tiek radīti augstas klases mākslasdarbi. Tas ļauj cerēt, ka sabiedrība pamazām mentāli nobriest, kļūst pieaugušāka. Arī Nacionālā bibiotēka ir svarīga tieši no šī paša viedokļa. Tradicionālais jautājums - kāds gan būs labums no Bibliotēkas, grāmatas varot glabāt arī skārda angāros - uzskatāmi demonstrē tirgusbūdas pārdevējas pasaules ainu. Tajā neietilpst nekas, ko nevar apēst, uzvilkt mugurā vai iekārt ausīs. Tomēr nobriedusi personība necels īslaicīga labuma gūšanu augstāk par ilgtermiņa vērtībām, šis process ir identisks arī tautas mērogā. Pirmie divdesmit gadi Latvijas jaunlaiku vēsturtē ir tikai pirmais solis ceļā uz to. Sāpīgākā atskārsme - galvenais mūsu vājums ir Kangari mūsu pašu tautā. Līdz pirmajam bankrotam Latvijas valsts vēsturē mūs nenoveda ne Krievija, ne Rietumi, ne vietējie krievi, ne okupantu pēcteči - bet Kampēji no mūsu pašu vidus.

Vispārējā ekonomiskā krīze vēl nav beigas
Garāka laikaposma kontekstā raugoties, iepriekšējie kari ir bijuši daudz postošāki, tomēr šī zeme tos ir pārdzīvojusi. Krīze var sarūgtināt, atņemt kādu daļu komforta vai iespējām - bet tā mūs iznīcināt nevar. Kādam uzdos nervi, kāds aizbrauks, bet kopumā tādi sīkumi nevar iznīcināt Latviju. Arī pēc 10 un 50 gadiem šeit spīdēs Saule un kāpās šalks priedes. Nu jums, jaunajiem, būs atkarīgs vai izvēlēsities dzīvošanai šo zemi vai kādu citu - vai pēc 50 gadiem šeit skanēs krievu, ķīniešu vai arī latviešu valoda.