Ķeguma HES un Ogres upe (Foto + Video)
|
Vakar pa dienu biju aizbraucis ekskursijā sagatavot fotoreportāžu uz Ķeguma HES, Pļaviņu HES un Ogres upi. Pirmais, kas pārsteidza jau braucot caur Ogri bija tas, ka bļitkotāji, jeb zemledus makšķernieki mierīgi sēž Ogres upes grīvā, neskatoties uz to, ka Ogres upē sapieri urbj caurumus un gatavojas spridzināt ledu. Noskaidrojām, ka spridzināšana sāksies ne agrāk kā pēc divām stundām un turpinājām ceļu uz Ķegumu.
Tuvojieties Ķegumam, jau no šosejas bija redzams, ka upe lejpus spēkstacijas trakoti mutuļo. Piebraucām apskatīties gan no lejas gan no tilta. Skats patiešām iespaidīgs! Ūdens mutuļo, liels troksnis, no garām plūstošās upes nāk diezgan liels aukstums. Paliek žēl nesaražotā enerģija, kura citos apstākļos būtu tik vērtīga nīkuļojošajai Latvijas ekonomikai, bet šoreiz viss ir pareizi, Daugavas krastu iedzīvotāji ir jāglābj no plūdiem.
Turpinam ceļu uz Aizkraukli pa Daugavas kreiso krastu, nekā interesanta, tikai Jaunjelgavā ugunsdzēsēji ar pieciem smilšu maisiem mēģina atrast glābjamu vietu.
Esam Aizkrauklē, hesam atvērta viena slūža, no skatu laukuma kreisajā krastā neko labu nofotogrāfēt nevar, kadru bojā spēkstacijas konstrukcijas un gaisvadu līnijas, mēģināsim nobraukt pa upi uz augšu kreisajā krastā. Arī šeit neizdodas piekļūt upei, palienas ir applūdušas un bez garajiem zābakiem iegūt labu kadru cerības nekādas. Lejā, labas bildes meklējumos, brien arī ziņu aģentūras Reuters korespondents, bet arī viņa gumijnieki ir par īsu labai bildei. Pārbraucot upes labajā krastā uzreiz var ievērot, ka kāds no Pļaviņu HES administrācijas ir ļoti pacenties, viss labais krasts ir sapīts ar lentām un apstādīts ar pasargiem, kaut gan nekādu bīstamību pamanīt nevar, spēkstacijas darbinieki savas mašīnas novietojuši kā parasti, tālu lejā darbinieku stāvlaukumā, arī “īpašos” ar bērniem var redzēt pa leju staigājam, bet pārējiem jāskatās pa gabalu. Brīžiem šī pārspīlētā drošība ir nesaprotama, jo šajā situācijā tieši tikpat drošus apstākļus varēja panāk vienkārši nelaižot cilvēkus pie upes, nevis nelaižot viņus tuvāk par 200m upei. Dažus attēlus tomēr uzbildēju.
Braucam atpakaļ uz Ogri, ceram paspēt uz spridzināšanu. Par cik pirms prombraukšanas noskaidrojām, ka visi skatītāji tiks padzīti minimums 200m no spridzināmā upes posma, izlemjam, ka fotogrāfēsim no Ogres sūkņu stacijas jumta. Uzkāpjot uz jumta, kļūst skaidrs, ka šī nav labākā vieta fotogrāfēšanai, jāmeklē cita. Izlemjam braukt pa Ogres upes labo krastu, auto novietot stāvlaukumā pie baznīcas un ar kājām “lavīties” tuvāk bīstamajai teritorijai.
Ogres upe ir pilna ar sastrēgušu ledu, kuram pastarpai var manīt kokus un sadzīves atkritumus lielos daudzumos. Ledus sestrēgums sākas upes līkumā labu gabalu pirms gājēju tilta. Skats liekas bezcerīgs un spridzināšana bezjēdzīga, rodas sajūta, ka kāds ir tik ļoti nocieties un tagad ir gatavs spridzināt jebko. Skatītāju ir daudz, pilns gājēju tilts un abi upes krasti, visi gaida lielo sprādzienu. Uz dzelzceļa tilta un mazā tiltiņa skatītājus nelaiž. Atrodam vietu upes kreisajā krastā, kur pa dzelzceļa tilta apakšu var redzēt spridzināmo teritoriju un kā rosās spilgtās vestēs ģērbtie sapieri. Kamēr gaidījām, tie ņēma un uzspridzinājā bez komandas “uzmanību, gatavību, starts”, es paspēju nofotogrāfēt dažus gaužām švakus kadrus, bet kolēģis neko, jo objektīvam bija vāciņš priekšā, man, prortams, par to liels prieks! Nu nē, ne jau par to, ka vāciņš, bet gan par to ka tomēr dažus kadrus paspēju. ;-)
Tātad otrdienai viss, it kā būšot vēl viens sprādziens, bet izdomājām, ka nav jēgas gaidīt. Kam hokejs jāspēlē, kam bērni no dārziņa jāpaspēj izņemt pirms audzinātājas nav pievākušas sev, un galu galā arī ēst gribas.
Trešdienas rīts sākas ar vilinošu īsziņu mobilajā telefonā, “ap 11:00 Ķegums vērs vaļā lielo slūžu, šiem tur kaut kāds vietēja mēroga čēpē”. Skrienu uz garāžu pēc auto, dienas pirmajā pusē kompāniju atrast neizdodas, visiem jāstrādā un braucu uz Ķegumu skatīties “čēpē”. Jau piestājot Ogrē pie luksofora, ievēroju, ka Daugava plūst straujāk, kā Venta un Gauja abas kopā. Šķērsojot Ogres upi, secinu, ka vakar man bija taisnība, ledus stāv kā stāvējis, bļitkotāji sēž kā sēdējuši, tikai vietās kur bija ievietoti spridzekļi, ledus izskatās nedaudz savādāk. Tuvojoties Ķegumam, var pamanīt ka notiek kaut kas īpašs, hidroelektostacija ir tīta baltā miglā, kura ceļas no strauji plūstošā ūdens. Novietoju mašīnu un steidzu skatīties. Jāāā!!! Vaļā ir vesalas trīs slūžas un skats ir trīsreiz iespaidīgāks, nekā vakar! Pēc laiciņa, kad esmu visu no augšas un apakšas safotogrāfējis, vidējā slūža tiek lēnām aizvērta.
Pirms došanās prom, sazinos ar savu slepeno informācijas avotu, kurš ziņo, ka viss vēl tikai sāksies. Neskatoties uz +17 grādiem, pie upes ir mežonīgi auksts, izlemju doties augšā un gaidīt, kad sāksies. Uz tilta uzreiz var pamanīt, ka ir jāgaida, šurpu turpu skraida cilvēciņi dažnedažādās enerģētiķu formās un daži zolīdāki uzvalciņos, daudziem līdzi kameras un fotoaparāti. Gaidot kamēr sāksies nezin kas, noskaidroju arī, kas ir tas slepenais “čēpē”, proti, ledus ir pārrāvis pontonu aizsprostu, kurš pasargā Daugavas kreisā krasta spēkstacijas turbīnas no ledus, un šis ledus ar pontona tērauda daļām ir iepeldējis vietā, no kuras uz turbīnām aizplūst ūdens. Šo ledu un pontona tērauda trubas ir nepieciešams “izskalot” ārā no šīs krātuves un izmakšķerēt, vai arī aizlaist uz Rīgu.
Pēc pāris stundu gaidīšanas tas sākas, tiek atvērta viena slūža, kura kopā ir apmēram astoņdesmit metrus plata un kura, kā vēlāk teica viens onkulis, nav virināta kopš 1956 gada. Skats ir iespaidīgs, skatieties foto un video, aprakstīt ar vārdiem tik labi nepratīšu, esmu tomēr fotogrāfs.
Atpakaļ ceļā vēl iegriežos Ogrē pārliecināties par spridzināšanas bezjēdzību, bet, kā izrādās esmu kļūdijies, ledus, kurš vēl vakar likās neizkustināms ir pavirzījies lielu gabalu uz priekšu un turpina lēnām plūst uz Daugavu. Pārsteidz tikai nesatricināmie bļitkotāji, kuri turpina sēdēt uz ledus, kamēr uz ielas mazas meitenītes šortos un T kreklos braukā ar velosipēdiem un termometrs ir pakāpies līdz +17.
Tuvojieties Ķegumam, jau no šosejas bija redzams, ka upe lejpus spēkstacijas trakoti mutuļo. Piebraucām apskatīties gan no lejas gan no tilta. Skats patiešām iespaidīgs! Ūdens mutuļo, liels troksnis, no garām plūstošās upes nāk diezgan liels aukstums. Paliek žēl nesaražotā enerģija, kura citos apstākļos būtu tik vērtīga nīkuļojošajai Latvijas ekonomikai, bet šoreiz viss ir pareizi, Daugavas krastu iedzīvotāji ir jāglābj no plūdiem.
Turpinam ceļu uz Aizkraukli pa Daugavas kreiso krastu, nekā interesanta, tikai Jaunjelgavā ugunsdzēsēji ar pieciem smilšu maisiem mēģina atrast glābjamu vietu.
Esam Aizkrauklē, hesam atvērta viena slūža, no skatu laukuma kreisajā krastā neko labu nofotogrāfēt nevar, kadru bojā spēkstacijas konstrukcijas un gaisvadu līnijas, mēģināsim nobraukt pa upi uz augšu kreisajā krastā. Arī šeit neizdodas piekļūt upei, palienas ir applūdušas un bez garajiem zābakiem iegūt labu kadru cerības nekādas. Lejā, labas bildes meklējumos, brien arī ziņu aģentūras Reuters korespondents, bet arī viņa gumijnieki ir par īsu labai bildei. Pārbraucot upes labajā krastā uzreiz var ievērot, ka kāds no Pļaviņu HES administrācijas ir ļoti pacenties, viss labais krasts ir sapīts ar lentām un apstādīts ar pasargiem, kaut gan nekādu bīstamību pamanīt nevar, spēkstacijas darbinieki savas mašīnas novietojuši kā parasti, tālu lejā darbinieku stāvlaukumā, arī “īpašos” ar bērniem var redzēt pa leju staigājam, bet pārējiem jāskatās pa gabalu. Brīžiem šī pārspīlētā drošība ir nesaprotama, jo šajā situācijā tieši tikpat drošus apstākļus varēja panāk vienkārši nelaižot cilvēkus pie upes, nevis nelaižot viņus tuvāk par 200m upei. Dažus attēlus tomēr uzbildēju.
Braucam atpakaļ uz Ogri, ceram paspēt uz spridzināšanu. Par cik pirms prombraukšanas noskaidrojām, ka visi skatītāji tiks padzīti minimums 200m no spridzināmā upes posma, izlemjam, ka fotogrāfēsim no Ogres sūkņu stacijas jumta. Uzkāpjot uz jumta, kļūst skaidrs, ka šī nav labākā vieta fotogrāfēšanai, jāmeklē cita. Izlemjam braukt pa Ogres upes labo krastu, auto novietot stāvlaukumā pie baznīcas un ar kājām “lavīties” tuvāk bīstamajai teritorijai.
Ogres upe ir pilna ar sastrēgušu ledu, kuram pastarpai var manīt kokus un sadzīves atkritumus lielos daudzumos. Ledus sestrēgums sākas upes līkumā labu gabalu pirms gājēju tilta. Skats liekas bezcerīgs un spridzināšana bezjēdzīga, rodas sajūta, ka kāds ir tik ļoti nocieties un tagad ir gatavs spridzināt jebko. Skatītāju ir daudz, pilns gājēju tilts un abi upes krasti, visi gaida lielo sprādzienu. Uz dzelzceļa tilta un mazā tiltiņa skatītājus nelaiž. Atrodam vietu upes kreisajā krastā, kur pa dzelzceļa tilta apakšu var redzēt spridzināmo teritoriju un kā rosās spilgtās vestēs ģērbtie sapieri. Kamēr gaidījām, tie ņēma un uzspridzinājā bez komandas “uzmanību, gatavību, starts”, es paspēju nofotogrāfēt dažus gaužām švakus kadrus, bet kolēģis neko, jo objektīvam bija vāciņš priekšā, man, prortams, par to liels prieks! Nu nē, ne jau par to, ka vāciņš, bet gan par to ka tomēr dažus kadrus paspēju. ;-)
Tātad otrdienai viss, it kā būšot vēl viens sprādziens, bet izdomājām, ka nav jēgas gaidīt. Kam hokejs jāspēlē, kam bērni no dārziņa jāpaspēj izņemt pirms audzinātājas nav pievākušas sev, un galu galā arī ēst gribas.
Trešdienas rīts sākas ar vilinošu īsziņu mobilajā telefonā, “ap 11:00 Ķegums vērs vaļā lielo slūžu, šiem tur kaut kāds vietēja mēroga čēpē”. Skrienu uz garāžu pēc auto, dienas pirmajā pusē kompāniju atrast neizdodas, visiem jāstrādā un braucu uz Ķegumu skatīties “čēpē”. Jau piestājot Ogrē pie luksofora, ievēroju, ka Daugava plūst straujāk, kā Venta un Gauja abas kopā. Šķērsojot Ogres upi, secinu, ka vakar man bija taisnība, ledus stāv kā stāvējis, bļitkotāji sēž kā sēdējuši, tikai vietās kur bija ievietoti spridzekļi, ledus izskatās nedaudz savādāk. Tuvojoties Ķegumam, var pamanīt ka notiek kaut kas īpašs, hidroelektostacija ir tīta baltā miglā, kura ceļas no strauji plūstošā ūdens. Novietoju mašīnu un steidzu skatīties. Jāāā!!! Vaļā ir vesalas trīs slūžas un skats ir trīsreiz iespaidīgāks, nekā vakar! Pēc laiciņa, kad esmu visu no augšas un apakšas safotogrāfējis, vidējā slūža tiek lēnām aizvērta.
Pirms došanās prom, sazinos ar savu slepeno informācijas avotu, kurš ziņo, ka viss vēl tikai sāksies. Neskatoties uz +17 grādiem, pie upes ir mežonīgi auksts, izlemju doties augšā un gaidīt, kad sāksies. Uz tilta uzreiz var pamanīt, ka ir jāgaida, šurpu turpu skraida cilvēciņi dažnedažādās enerģētiķu formās un daži zolīdāki uzvalciņos, daudziem līdzi kameras un fotoaparāti. Gaidot kamēr sāksies nezin kas, noskaidroju arī, kas ir tas slepenais “čēpē”, proti, ledus ir pārrāvis pontonu aizsprostu, kurš pasargā Daugavas kreisā krasta spēkstacijas turbīnas no ledus, un šis ledus ar pontona tērauda daļām ir iepeldējis vietā, no kuras uz turbīnām aizplūst ūdens. Šo ledu un pontona tērauda trubas ir nepieciešams “izskalot” ārā no šīs krātuves un izmakšķerēt, vai arī aizlaist uz Rīgu.
Pēc pāris stundu gaidīšanas tas sākas, tiek atvērta viena slūža, kura kopā ir apmēram astoņdesmit metrus plata un kura, kā vēlāk teica viens onkulis, nav virināta kopš 1956 gada. Skats ir iespaidīgs, skatieties foto un video, aprakstīt ar vārdiem tik labi nepratīšu, esmu tomēr fotogrāfs.
Atpakaļ ceļā vēl iegriežos Ogrē pārliecināties par spridzināšanas bezjēdzību, bet, kā izrādās esmu kļūdijies, ledus, kurš vēl vakar likās neizkustināms ir pavirzījies lielu gabalu uz priekšu un turpina lēnām plūst uz Daugavu. Pārsteidz tikai nesatricināmie bļitkotāji, kuri turpina sēdēt uz ledus, kamēr uz ielas mazas meitenītes šortos un T kreklos braukā ar velosipēdiem un termometrs ir pakāpies līdz +17.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
kasparsf
(par Anonīms komentāru)
Anonīms
komentārs
atbildēt