Kāpēc strādāt uz ielas? (foto un intervijas)

Līdz ar vasaras iestāšanos, atdzīvojas ne tikai māte daba, bet arī urbānā vide- āra kafejnīcas, (seks)tūristi, meitenes īsos svārciņos, suvenīru tirgotāji, velosipēdisti, un ielu muzikanti, kas visam šim balagānam pa vidu spēlē, dzied un taisa performances.
Devos nelielā ekspedīcijā pa Vecrīgas ielām satikt pašus vaininiekus . Gribējās uzzināt, kas slēpjas aiz melodijām, no kurām dažas daudzus teju ikdienu pavada Vecrīgas gaitās un kļuvušas par neatņemamu pilsētas vides sastāvdaļu.

Kas lācītim vēderā?
Lūk, daži no pilsētas skaņu celiņa veidotājiem:

Ilmārs ."Es vienkārši esmu spiests to darīt- spēlēt uz ielas". Šobrīd tie ir vienīgie viņa ienākumi. Ilmārs patiesībā dzīvo Somijā, bet traģisku iemeslu dēļ, par kuriem viņš izsakās nelabprāt, Ilmārs atgriezies Latvijā un ‘iestrēdzis’. Viņam te nav ne darba, ne naudas, ne dzīvesvietas. Ilmārs mitinās lētā hostelī, par kuru katru dienu jāmaksā, tāpēc par uz ielas sapelnīto naudu viņš tērē viesnīcai un ēdienam. Gadās, ka pa dienu nesavācas pietiekami liela summa šiem izdevumiem, tad Ilmārs nakšņo tuvējā interneta kafejnīcā.
Patlaban vienīgie nākotnes plāni ir cerība atgriezties Somijā, kur viņš ‘dzīvojis kā normāls cilvēks’. Ilmārs ir profesionāls muzikants, beidzis konservatoriju, spēlē praktiski visus pūšamos instrumentus, komponē. Pirms devies uz Somiju, rakstījis mūziku amatieru dokumentālajām filmām Amerikas latviešiem, spēlējis teātra ‘Kabata’ izrādēs, darbojies kopā ar savu džeza ansambli, strādājis jebkādus gadījuma darbus, kas saistīti ar mūziku- esot vienalga, spēlēt simfoniskajā orķestrī, krogā vai uz ielas, viņš nešķirojot, mūzika paliek mūzika.

Vadims .Vadimam patīk, ka uz ielas viņš var spēlēt to, kas patīk- džezu un instrumentālo mūziku, jo pa radio skanot nekvalitatīva mūzika, turklāt ir baudījums no tā, ka uz ielas cilvēki ar mūziku saskaras nepastarpināti, kā tas ir caur kaut kādiem medijiem, tāpēc Vadims savā jaunības maksimālismā aizrautīgi paziņo, ka uz ielas spēlēšot vienmēr, lai tur vai kas, nauda galīgi neesot galvenais faktors.

Margarita un Kristīne.Abas meitenes mācās E. Dārziņa vidusskolā un jau vairākas vasaras sezonas iziet ielās. Tā viņas apvieno patīkamo ar lietderīgo- nopelna kaut kādu naudiņu un praktizējas dažādiem konkursiem. Abas ir jautras un čalojošas. Spēlēt ielās ir interesanti. Taujātas, vai kāds tādām jaunām meitenēm nav mēģinājis nozagt sapelnīto, abas atbild apstiprinoši, bet viss vienmēr beidzoties labi, jo palīdz garāmgājēji.

Edgars.Puisis ar rokzvaigznes cienīgu harizmu, sastapts tunelī. Puisis, kas zina, ko grib- ielu muzicēšana viņam ir kā treniņi, lai attīstītu uztāšanās prasmes, jo Edgars ir nopietni noskaņots muzikālās karjeras bīdīšanai, kam tiek pakārtota viņa brīvais laiks un plāni. Edgars daudz iedvesmojies no internetā redzētiem videoklipiem un arvien pilnveido savas prasmes, viņaprāt, internets netiek pienācīgi novērtēts, jo ir labs resurss izziņai un gandrīz neko nemaksā, kā piemēram, skološanās pie profesionāļiem. Izsakoties par ielu mūzikas kultūru Latvijā, Edgars ir kritisks- salīdzinot ar citām valstīm, tā ir zemā līmenī, nav vērojama attīstība. Daudzi ielu muzikanti arī neapzinās šīs kultūras vērtību, atnāk, paspēlē, tad naudu nodzer utt., un īsti nav ieinteresēti kvalitātes paaugstināšanā, situācija ir stagnācijas fāzē. Jautāts, vai kāds no ‘augstākiem plauktiem’ nav viņu pamanījis uz ielas un izteicis vilinošu piedāvājumu, Edgars atbild, ka esot gan, bet visiem esot tendence ‘kaut kur nozust’, vai arī stiept gumiju pārliecībā, ka viņš nekur nepazudīs un vienmēr būs atrodams tunelī, bet viņam nav laika gaidīt zelta kalnus, viņš turpina savu ceļu. Uz ielas kopumā spēlē pusotru gadu.

Lora.Sieviete ar akardeonu- 30 gadus strādājusi par mūzikas pedagoģi. Nu ir pensionāre, bet tā kā pensija ir smieklīgi maza, viņa spēlē ielās. Lai gan ielu muzicēšanu Lora vērtē pozitīvi, fakts, ka viņai tas jādara, jo nespēj nodrošināt sev iztiku, rada skumjas. Kā Lora saka, ka psiholoģiski ir ārkārtīgi grūti saņemties un atnākt uz ielas. Pirms tam tiek izdzertas divas tējas tases, izsmēķētas trīs cigaretes, uz ielu viņa nāk kā uz skatuvi. Brīdī, kad jāizpako mantas, viņu pārņem rūgtums, ka kaut kas dzīvē ir nogājis greizi. Bet, līdzko atskan pirmās akardeona melodijas, Lora aizmirstās, ļaujas mūzikai un kļūst par dievieti. Lora arī vairākus gadus brauc uz Zviedriju muzicēt ielās, kur varot mazliet vairāk nopelnīt. Tā jau nodarbei neesot ne vainas- ir kontakts ar cilvēkiem, reizumis var satikt paziņas, par ko prieks, jo Lora sen jau kā neiet ciemos, un ciemiņus neaicina mājās.

Unguru bembe- zem šī nosaukuma pulcējas brīvi domājošu domubiedru grupa, kas ielās taisa performanci, mūzikas ritmu pavadībā izpildot trikus ar uguni. „Tāpat kā pilsētās ir žurkas un prusaki, ir arī ielu mākslinieki, kas ir neatņemama urbānās kultūras sastāvdaļa,” saka viens no viņiem. Random cilvēki, kas kaut ko prot, savācas uz ielas un improvizē, iepriekš nekas netiek plānots. Viņu darbība ir nekomerciāla, galvenais motīvs ir vairot prieku apkārtējā vidē. Just for fun, izskan vairākkārt bezrūpīgajās sarunās. Jānis ar uguni darboties iemācījies pašmācības ceļā un būtiskas traumas nav guvis, vienīgi mati un pirksti mēdzot apdegt. Viss notiek uz brīvprātības principa, viņiem pret pasauli nav īpašu pretenziju un ir jauki, ka var aizraujoši pavadīt laiku.

Foto: Anete Parkova