Divu avantūristu ceļojums Grieķijā(gals)

Naktī sarunāta tikšanās ar to pašu aizdomu pilno Santorini puisi, lai dotos uz kādu klubu padejot. Izrādās, arī Santorini smalkajos klubos, uz kuriem iet grieķu zelta jaunatne, deju NAV. Nesaprotu, kā gan viņi saostās, ja visa socializācija nozīmē ar dzēriena glāzi stāvēt un blenzt uz pretējo dzimumu pa gabalu: tādā skaļumā arī sarunāties nav iespējams, tātad ne par intelektu, ne temperamentu, ne improvizācijas spējām neko uzzināt nevar. Taču nu nav arī nekāds brīnums par Grieķijā sastaptajiem daudzajiem vecpuišiem. Ja Santorini gribat no sirds padejot, jāiet uz plebejiskajiem krodziņiem, kuros nav ieejas maksas un uz kuriem pēc darba iet vietējie oficianti, istabenes, iekšārāvēji.

No rīta mani pamodina skaļas zvanu skaņas, un, neko ļaunu nedomādama, pēc brīža jau dziedādama dušojos. Pēkšņi paveros pa vannas istabas logu, un palieku bez valodas - man pretim raugās divu zvaniķu acu pāri... Skaidrs tik tas, lai „nenorautu” dievkalpojuma iezvanīšanu, jāatļauj mierīgi viņiem pastrādāt, un lienu atpakaļ zem segas, te pēkšņi tieši aiz muguras, uzņēmis kārtīgu basu, sāk dziedāt pops. Lai arī neesmu ticīgā, tomēr kaut kā neomulīgi dievkalpojuma laikā gulēt... Ja reiz tā ir mans rīts sācies, tad eju pie
saimnieka, lai palūgtu tasi kafijas. Saimnieks priecīgs piedāvā brokastīs arī baznīcas vīnu un stāsta, ka uz salas atrodas tik daudz baznīcu, ka katrai gada dienai sanāk pa vienai.

Laiks mūs te lutina, un priecīgām sejām vērojam salas, uz kurām var aizbraukt ar kuģīti. Lai nokļūtu līdz vecajai ostai, jākāpj apmēram 700 pakāpienu lejup. Piedāvā sēsties nodzītiem ēzeļiem mugurā, bet mana sirds ir vāja uz tādu lopiņu mocīšanu, tāpēc sparīgi sviedriem vaigā soļoju lejup savām kājām. Vecajā ostā gaida pirātu kuģītis, ar kuru var izbraukt un apskatīt Nea Kameni salu, kas izveidojies no vulkāna lavas un ir pasaules lielākais jūras vulkāna krāteris. Pašreiz var redzēt nelielu krātera atveri, kas izelpo dzeltenu, smirdīgu smaku. Takas tur ir putekļainas, pat zāle neaug.
Tas man šķiet aizdomīgi, jo no ceļojuma pa Meksiku atceros, ka zeme, kuru pārklājusi lava, ir visleknākā un burkāni tur aug trīsreiz lielāki nekā citur. Bet nav jau ko skumt, kuģītis mūs ieved līcī, kur varam ielēkt siltajos, zaļganajos Egejas jūras sēravotu ūdeņos un no sirds izpeldēties.

Sarkano, melno un balto smilšu pludmales, baltās baznīcas ar ziliem, apaļiem kupoliem, veikaliņi, deju klubi, vīriešu piedāvājumi izklaidēties - īsta tūristu paradīze! Kad man šķiet - ir pienācis laiks mainīt vietu, Anita saka, ka vēl gribot ieraudzīt skaisto pilsētu Iju, un šajā vietā mūsu ceļi uz laiku šķiras. Bez valodas zināšanām ar Anitas doto vārdnīcu azotē dodos pirkt biļeti uz Mikonas salu. Zinu, ka jāsazinās ar kādu personu, kas mani tur arī izmitinās.

Ar ļoti ātru kuģi pietuvojos salai... un neviens mani nesagaida. Sameklēju vienīgo informācijas biroju un jautāju pēc ielas, kas man jāatrod, jo jāsatiekas ar Aleksi viņa juvelieru salonā - viņš ir uzņēmies man dot naktsmājas. Man atsaka, ka taksometri uz turieni nebrauc, lai rullējot kājām. Laika diezgan, un pavisam nejauši, gar jūras malu ejot, atrodu arī ielu, kurā sarunāta tikšanās. Namatēvs piesakās aizvest līdz savai mājai, lai varētu novietot somu. Sapriecājusies par skaistajiem salas skatiem, saprotu, ka
tieku vesta augstu un tālu kalnos. Uz jautājumu, vai te iespējams atbraukt ar sabiedrisko transportu, puisis tik pasmaida un saka: „Ar manu auto vai motociklu!” - un tieku ievesta mājā bez mēbelēm, kurā vēl rosās celtnieki un aizkaru stilisti. Šodien visi darbi būšot pabeigti, tā ka, iespējams, varēšot arī palikt. Citu dzīvošanas variantu man nav, un, atbrīvojusies no bagāžas, dodos līdzi Aleksim uz pilsētu. Visu manu uzturēšanās laiku šis skaistais, baltais kalna nams ne reizi netika aizslēgts. Pa ceļam, kā jau pienākas vecpuisim, izbraukājam visas iespējamās ar saimniecību saistītās pakalpojumu iestādes. Pie veļas mazgātavas sēžot auto, pēkšņi ieraugu, ka no kapota apakšas gāžas balti dūmu mākoņi. Iešaujas prātā, ka es te kopā ar mašīnu uzžvidzināšu gaisā, un skrienu kliegdama pēc palīdzības. Puisis saka, lai turpinu ceļu kājām, un vakarā pēc darba nolemjam satikties viņa salonā, jo dzīvesvietas adresi viņš arī nevarot nosaukt, vienkārši tādas nav! Padomāju - ja būtu jāatrod vieta, kur palikusi mana bagāža, tad to es nevarētu izdarīt, jo esmu apmetusies vienā no septiņiem līdzīgiem kalniem, kura nosaukumu saimnieks arī nevarēja pateikt, un ceļu varētu nosaukt par kalna taku. Vienīgais orientieris - tuvumā esošs senās pilsētas fundaments - labirints. Vakars pienāk negaidīti, un saprotu, ka esmu aizmaldījusies pārāk tālu un nepaspēšu atpakaļ uz norunāto randiņa laiku, tālab ostā satiktam kādam vācu valodā runājošam oriģinālajam grieķim (oriģinālajiem visiem esot zilas acis), kurš jau paspējis puskaraļvalsti man piesolīt, lūdzu palīdzēt un aizvest līdz centram. Aleksis zvana, lai pajautātu, kur es atrodos, bet salā bez kartes un neprazdama izlasīt grieķu valodā uzrakstītos ielas nosaukumus, apjūku un iedodu klausuli vecajam zvejas vīram, domādama, ka viņš vismaz norādīs vietu, kur es atrodos. Histērija sākas brīdī, kad grieķi savā starpā sāk runāt pa telefonu. Es to varētu nodēvēt par kliegšanu, bet izrādās, ka pie tā ir jāpierod. Saprotu, ka satiktais zvejas vīrs par GPS nestrādās, un ņemu kājas pār pleciem. Īsi pēc pusnakts esmu sasniegusi Alekša salonu un apstulbusi skatos uz viesu apkalpotāju, kas tur rokās tortes gabalu un kafiju un saka: „You are welcome!” Viesmīlība neizsakāma. Pēc ieturētās nakts maltītes un salas lepnuma - vējdzirnavu apskates uzlieku galvā ķiveri un līdz mājām braucam ar motociklu.
Šis braucamrīks nav mans favorīts, atliek iekrampēties puiša sānos un paļauties liktenim.


Mikonas salu dēvē par izsmalcinātāko salu - ļoti laba vieta tiem, kuri savu atpūtu organizē, lai gozētos pludmales saulītē. Noskaidroju, ka tuvumā atrodas „Super paradise” pludmale, paziņoju, ka es turp došos, un nesaprotu, kāpēc Aleksis iepleš platas acis un jautā: „Really?” Atbildi ieraugu tikai tad, kad esmu nonākusi pludmalē. To par atpūtas vietu ir izvēlējušies geji un nūdisti. Ieejas kartes jau neprasa, tālab nometu savus apģērba gabalus un dodos peldēties. Jau no Krētas ceļojuma laikiem zinu, ka bez slēgtām gumijas kurpēm šajos ūdeņos nav ko darīt un vietējie ļaudis neriskē peldēt. Jūrā dzīvo apaļās bumbas ar izvalbītām acīm - jūras eži, kas var nopietni savainot ķermeni. Par prieku atpūtniekiem, ja nepatīk viena pludmale, uz citu aizvizinās laivas- taksometri.
Šeit mani uzņem ļoti sirsnīgi un tiešām jūtos kā paradīzē. Agri rītos veros starp kalniem ieskautajā Egejas jūras saules spozmē, bet vakaros to apspīd pilnmēness zaiga.


Anita: Tikmēr man ir pilns fotoaparāts ar Ijas bildēm. Pilsētiņa ir kā telpiska glezna, saulrieta gaismas krāso ainavu ar baltajām mājiņām visdažādākajos toņos. Kam nav slinkums aiziet līdz autoostai, var apbraukāt arī salas maliņas, attālākajās pludmalēs atrodot veikaliņus, kuros rotaslietas patiesi ir māksla, nevis štancēta vienveidība par milzu cenu kā Firā (un vispār daudz īpatnējākas lavas rotaslietas nekā Santorini par normālu naudu var nopirkt Atēnu tirdziņā). Kamari pludmale ir ar melnām vulkāniskām smiltīm, kāda cita, kurp var nokļūt vien ar motociklu, - siltiem pumeka akmeņiem un caurumainām smilšu kūkām līdzīgu piekrasti. Paejot nostāk no šosejas, var trāpīties kādos baznīcas svētkos, kuru noslēgumā baznīcas dārzā visi dievlūdzēji tiek baroti ar pupiņu sautējumu un baltmaizi un notiek īsts tusiņš ar kaimiņu sapļāpāšanos. Un ja vēl atrodi aiz pakalna tālu prom no ciemiem paslēpušos nomaļu krodziņu, kas gan cits vēl vajadzīgs pilnai laimei! Visas sienas nokārtas ar svētbildēm, krodzinieks nepārprotami ir gejs, tualetē izkarinātas puķu vītnes un deg sveces, produkti tiek ņemti laukā nevis no ledusskapja virtuvē, bet no ledus kastes turpat blakus galdiņiem, uz terases sasēdušie vakariņotāji dzied, porcijas ar sautētiem astoņkājīšiem un salātiem ir milzīgas, un grieķu puisis man čukst: “Liec nost to fotoaparātu! Tu neredzēji, kā uz tevi skatījās? Tu esi vienīgā, kura šeit nav vietējā!”

Bet tādas tūristes, kas tekalē pakaļ gidam un skatās tikai tur, kur viņš ar pirkstu rāda, mēs arī neesam.
Paldies tev, Grieķija.