Cits viedoklis par 13. janvāra grautiņiem

"Pamanījāt kā politiķi un žurnālisti spēlē teātri, lai tikai nevienam liidz galam nepielektu, ka moš patiešām šiem nemieriem nav nekāda sakara ar politiku. Moš tā patiešām ir parasta jaunatne (un vecatne), kurai vienkārši šī nedzīvā un liekulīgā “normālā” pasaule ir pieriebusies. Niknuma uzliesmojums. Nevis politiskā. Un pat ne īsti sociālā. Da neviens, pat tie, kas saka, ka jānomaina vieni politiķi ar citiem, īsti netic, ka tas jel ko mainīs. Moš tie ir anti sociālā niknuma uzliesmojumi. Izpausme pašas dzīves neiespējamībai. Un ne jau tādēļ, ka tagad būtu kāda cerība visu kaut kā izmainīt. Bet tādēļ, ka beidzot no tās tiek vaļā un riskē. Moš tie nav nemieri pret ekonomisko vai politisko situāciju. Uztaisīt pašnāvību var arī tad, ja krēdītu nav, toties ir i darbs, i platekrāna TV, i interneta pieslēgums. Moš pat, ja dažiem nemieriniekiem prātā stāvēja kāds politisks sauklis, vai kādam patieshaam bija kāds plāns, tas drīzāk bija vien “atmazka”. Lai beidzot izrautos. No paralizējošā “viss-ir-normāli” miega. Dumpis pret neiespējamību turpināt kā parasti. Pret šo kā parasti. Un pa ko gan mest akmeņus, ja ne pret tiem, kas sargā? Sargā tkā cietumā. Kā psihiatriskajā slimnīcā. Un ko gan vislabāk nīcināt un laupīt, ja ne to, kas tev svēts tad, kad viss ir normāli. Tas padara bīstamāku. Kā nedresētu zvēru. Jāizlaužās no šīs normalizētās pasaules, lai mēs kaut atgūtu spēju un spēku sajust kas ir dzīvs un kas nav. Šajā cietumā nav jēgas jautāt 'kā vēl var dzīvot', ja galvā ir doma, ka bez cietumiem kā tādiem nevar iztikt. Sākumā ir jāizbēg no šī cietuma savā galvā.. Tādēļ arī šis dzeloņdrāšu žogs no politiķu, ardobiedrību, mentu un apzinīgo pilsoņu teātra zilganās spozmes, kurš vēstī vien to, ka viss ir normāli. Viss būs tā kā parasti. Guli cieši. Nē, nē tu neesi cietumā...guli..kuššš"