Cilvēks tic, lai sasniegtu augstāku apziņas līmeni

Neviena sistēma nevar funkcionēt bez uzticēšanās. Ne vērtību, ne ekonomiskā, ne ticības sistēma. Uzticēšanās realitātei ir viena no cilvēka pamatiezīmēm, apgalvo smadzeņu pētnieks Ernsts Pepels. Raugoties no evolūcijas psiholoģijas viedokļa, reliģija ir vienīgā funkcionējošā sabiedrības forma, kuras spēkos ir mazināt egoismu.

Cilvēkam jau kopš sava sākuma ir jāpaļaujas uz apstākļu labvēlību, viņam jārēķinās ar apkārtējās vides stabilitāti - jo tikai uzticēšanās rada dzīvībai nepieciešamo drošības sajūtu. Ticība ir pirmatnēja uzticēšanās, kas atspoguļojas visās pasaules reliģijās.

Cilvēks tic, jo vēlas mazināt nejaušības iespēju, just sevi, sasniegt augstāku apziņas līmeni, pārkāpt sava ES robežas un savienoties ar Visumu, uzticēties - ja tā, tad
ticība ir eksistenciālas gribas izpausme, līdz ar to nepieciešama pašapziņai.

Cilvēks tic, lai zinātu, ka eksistē.

/teksts un attēli no apcerējuma "Kāpēc cilvēks tic?" - Kristians Šīle, Džordžia Fiorio, GEO 2008.XII/

____________________________________________


Šādu viedokli atbalsta arī modernā psihoterapija

Vienkāršiem vārdiem sakot, ja cilvēks sava pirmā gada laikā (zīdaiņa vecumā) nav saņēmis nepieciešamo drošību, beznosacījumu mīlestību un atbalstu, pastāv ļoti liels risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu. Turpmākajā dzīvē viņš nespēs uzticēties pats, kā arī izsmies tos, kuri uzticas (tic). Līdz ar to ar retiem izņēmumiem ir apdraudēta viņa spēja veidot stabilas, ilgstošas un veselīgas attiecības - kā privātajā dzīvē, tā sabiedrībā, tā arī darbā.