Vai tiešām prāta spēles ir nomainījušas azartspēles?
|
Visos laikos esmu uzskatījis, ka prāts un zināšanas ir lietas, ar kurām var lepoties. Ļoti patika dažādās prāta spēles, ko varēja skatīties dažādos televīzijas kanālos. Vienmēr mēģināju atminēt jautājumu, pirms to paguvis spēles viesis, bieži vien nodomāju – ja es tur sēdētu, tad gan zinātu atbildes. Pats divas reizes esmu piedalījies spēlē Gribi būt miljonārs, vienu reizi tālāk par atlasi netiku, bet otro reizi sēdēju pie galda kopā ar Mārtiņu Ķibildu.
Taču pēdējā laikā vairs nevienas šādas spēles televīzijā nav. Dažreiz vēl rāda Prāta bankas atkārtojumus, bet Miljonārs vispār izņemts no repertuāra, un kaut kādi pakaļdarinājumi, ko mēģināja ieviest tā vietā, arī vairs netiek demonstrēti.
Draugu kompānijā uzzināju, ka dienas vidū tomēr tiekot rādīta kaut kāda spēle, kur jāmin vārdi. Es no sākuma nevarēju saprast, kas tas par vārdu, kas jāmin, jo nekas gandrīz netiek paskaidrots, tikai pēdējais vārda burts zināms un tas parasti ir s vai a, un jāmin kaut kas ļoti vispārīgs. Tikai vēlāk sapratu, ka par tiem zvaniem tiek iekasēta barga nauda un tad skaidri un gaiši televizorā bija uzrakstīts, ka tā ir azartspēle un nevis prāta spēle. Raidījuma beigās to vārdu pasaka gandrīz priekšā un tad jau nākamais zvanītājs to nosauc. Un summas visu laiku aug – jo vieglāk vārdu uzminēt, jo lielāka naudas summa.
Tas ir neloģiski. Būtu jābūt otrādi – jo sarežģītāks jautājums, jo lielāka balva. Un jāuzvar ir tam, kurš ir gudrākais, nevis tam, kuru izvēlējies dators.
Ja mēs gribam būt gudra nācija, televīzijai būtu jādomā par tādām spēlēm, kurās var spodrināt savas zināšanas, nevis vienkārši laimēt naudu.
Taču pēdējā laikā vairs nevienas šādas spēles televīzijā nav. Dažreiz vēl rāda Prāta bankas atkārtojumus, bet Miljonārs vispār izņemts no repertuāra, un kaut kādi pakaļdarinājumi, ko mēģināja ieviest tā vietā, arī vairs netiek demonstrēti.
Draugu kompānijā uzzināju, ka dienas vidū tomēr tiekot rādīta kaut kāda spēle, kur jāmin vārdi. Es no sākuma nevarēju saprast, kas tas par vārdu, kas jāmin, jo nekas gandrīz netiek paskaidrots, tikai pēdējais vārda burts zināms un tas parasti ir s vai a, un jāmin kaut kas ļoti vispārīgs. Tikai vēlāk sapratu, ka par tiem zvaniem tiek iekasēta barga nauda un tad skaidri un gaiši televizorā bija uzrakstīts, ka tā ir azartspēle un nevis prāta spēle. Raidījuma beigās to vārdu pasaka gandrīz priekšā un tad jau nākamais zvanītājs to nosauc. Un summas visu laiku aug – jo vieglāk vārdu uzminēt, jo lielāka naudas summa.
Tas ir neloģiski. Būtu jābūt otrādi – jo sarežģītāks jautājums, jo lielāka balva. Un jāuzvar ir tam, kurš ir gudrākais, nevis tam, kuru izvēlējies dators.
Ja mēs gribam būt gudra nācija, televīzijai būtu jādomā par tādām spēlēm, kurās var spodrināt savas zināšanas, nevis vienkārši laimēt naudu.
Saistītie raksti:
» Azartspēles televīzijā ir jāaizliedz!
» Dubultā morāle
» Aicinājums deputātiem par TV „drudžiem”
» Spēļu kauliņas vēsture
» Dāvja ēna pār Finanšu ministrijas reformu plāniem
» Azartspēles televīzijā ir jāaizliedz!
» Dubultā morāle
» Aicinājums deputātiem par TV „drudžiem”
» Spēļu kauliņas vēsture
» Dāvja ēna pār Finanšu ministrijas reformu plāniem
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Anonīms
komentārs
driizaak jau ir taa, jo lielaaka summa un vieglaak atminaams vaards, jo vairaak
zvanaas lohi un teeree savu naudinju :)))
atbildēt
Labi, labi, tas, protams, ir bizness, kuram var būt arī tik negatīva sētas puse, kā nesen Oskarotajā filmā ;)
Bet kopumā šāds bizness ir daudz pozitīvāks, nekā azartspēles, bērnus motivē vairāk uzzināt. Tas ir labi.
Bet ja runā par labumu dzīvē, tad par faktu iemācīšanu lielāks labums ir domāšanas iemācīšana un par to vēl lielāks labums ir emocionālās inteliģences trenēšana. Diemžēl liela daļa skolu nodarbojas ar pirmo, nedaudz ar otro un gandrīz nemaz - ar trešo.
atbildēt