Skaudra patiesība par ASV ģeopolitiskajiem izaicinājumiem

"Pastiprinoties globālajai sacensībai par dabas resursu ieguvi, valstis un pat reģionālas separātistu grupas arvien biežāk izmantos vardarbību un militāru iejaukšanos, lai aizsargātu savus dabas resursus vai atņemtu resursus citiem. Tāpēc Amerikas Savienotajām Valstīm turpmākajos gados būs jāpalielina militārie izdevumi un aizsardzība kļūs par jomu, kas nodrošina stabilu investīciju peļņu. Šo atziņu apstiprināja Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gada augustā.

No pirmā acu uzmetiena var likties, ka šis notikums atgādina pagājušā gadsimta aukstā kara atdzimšanu. Divi nelieli reģioni – Dienvidosetija un Abhāzija – jau agrāk bija pasludinājuši neatkarību no pārējās valsts teritorijas. Formāli būdamas Gruzijas sastāvā, abas republikas bija apvienojušās ar Krieviju tiktāl, ka abu reģionu iedzīvotāji ceļojot lietoja Krievijas pases. Turpretī Gruzija bija centusies stiprināt saites ar Rietumiem. Amerikas Savienotās Valstis palīdzēja apmācīt Gruzijas armiju un atbalstīja valsts centienus pievienoties NATO par spīti Krievijas iebildumiem.

Gruzija vēlējās stiprināt politisko stabilitāti, mēģinot panākt pašpasludināto republiku pakļaušanos savai varai. Šāda ievirze būtu veicinājusi tās izredzes pievienoties NATO. Krievija, kas vienmēr ir pretojusies NATO paplašināšanai austrumu virzienā, izmantoja par ieganstu savu pilsoņu aizsardzību Dienvidosetijā, lai īstenotu kontroli pār visu Gruziju.
Tiesa, šiem notikumiem piemīt visas aukstā kara perioda iezīmes. Tomēr šis nav 1960. gads. Krievijas iebrukumam Gruzijā, šķiet, ir krietni mazāk sakara ar cīņu starp komunismu un kapitālismu nekā ar cīņu par enerģētiskajiem resursiem.

Kaut gan Gruzija nav pārbagāta ar resursiem, caur to uzbūvēts naftas vads Baku–Tbilisi–Džeihana (Ceyhan) (BTC), pa kuru Azerbaidžānā, Kaspijas jūrā iegūto naftu piegādā uz Rietumu valstīm. Šis naftas vads tika īpaši izbūvēts, lai apietu Krieviju un ļautu naftu transportēt cauri valstij, kas orientēta uz Rietumiem. Taču Krievija, apzinādamās, ka enerģētiskie resursi šodien ir noteicošais spēks pasaulē, ir apņēmusies tos kontrolēt tik lielā mērā, cik vien iespējams. Jau agrāk norādījām, ka Krievijas dabasgāzes uzņēmumam Gazprom ir ļoti nozīmīga loma visā pasaulē. Gāze, ko tas piegādā Rietumeiropai, ir būtiski svarīga šī reģiona izdzīvošanai. Naftas daudzums, kas pa BTC naftas vadu izplūst cauri Gruzijai, ir līdzvērtīgs pasaules pašreizējai rezerves kapacitātei, kas ap 2008. gadu ir noteikta apmēram 1,5 miljonu barelu apjomā. Faktiski, kontrolējot šo naftas vadu, Krievija pilnībā pārvaldītu enerģijas piegādi Eiropai un beigu beigās arī Amerikas Savienotajām Valstīm. Mums nav šaubu, ka Krievijas patiesais mērķis ir ievest Gruzijā savu armiju. Papildu ieguvums no šāda iebrukuma būtu tas, ka turpmāk valstis nopietni pārdomātu, vai vēlams būvēt naftas vadus, kurus nekontrolētu Krievija. Īsāk sakot, pašlaik mēs esam liecinieki nevis aukstajam karam, bet karam, kura cēlonis ir resursi.

Diemžēl Amerikas Savienotās Valstis neko lielu nespēj darīt, lai aizsargātu savas intereses valstī, kas atrodas tuvu Krievijai. Protams, mēs varam piedraudēt sākt karu, lai aizstāvētu Gruzijas intereses. Taču Krievija nav nenozīmīga Vidējo Austrumu valstiņa. Valstij ir ievērojams militārais potenciāls un lieli ieroču krājumi, to skaitā kodolieroči un citi masu iznīcināšanas ieroči. Aukstā kara laikā mieru starp Rietumiem un Austrumiem uzturēja savstarpēji nodrošinātas iznīcināšanas princips (MAD – Mutual Assured Destruction). Atbilstoši MAD principam jebkuram vienas puses kodoluzbrukumam pretī stātos līdzvērtīgs vai lielāks otras puses atbildes uzbrukums. Rezultāts būtu pilnīga abpusēja iznīcināšana un, ļoti iespējams, dzīvības iznīcināšana uz visas planētas. Ja sāksies jebkāds atklāts konflikts starp ASV un Krieviju, MAD joprojām ir spēkā. Atklāts karš nav iedomājams.

Ja notiktu mazāka mēroga militārs konflikts Austrumeiropā ar tradicionālajiem ieročiem, Krievijai būtu ievērojams pārsvars Gruzijas un citu bijušo Padomju Savienības daļu tuvās atrašanās dēļ. Mēs pieminam valstis, kuras kādreiz bija Padomju Savienības sastāvā tāpēc, ka nevaram izslēgt iespēju, ka Krievija varētu meklēt ieganstu vēlreiz varmācīgi pievienot sev jebkuru bijušo PSRS republiku, kam pašlaik ir pieeja Kaspijas jūras naftas resursiem.
Turklāt mēs nevaram uzvarēt Krieviju resursu karā, kā uzvarējām to aukstajā karā. Pagājušā gadsimta 80. gados Amerikas Savienotajām Valstīm bija neapšaubāms pārsvars pār toreizējo Padomju Savienību. Mūsu ekonomika bija stiprāka, un mēs varējām atļauties lielākus izdevumus aizsardzībai nekā mūsu pretinieki. Krievija laika gaitā nespēja sacensties ar ASV militāro budžetu, un tās ekonomika sabruka, cenšoties tikt tam līdzi. Gandrīz visus 20. gadsimta 90. gadus Krievija pavadīja pussabrukuma stāvoklī. Dzīves apstākļi valstī katastrofāli pasliktinājās, un valstij veicās, ka tā nepiedzīvoja jaunu revolūciju. Lai nu kā, Padomju Savienība sabruka un bijušajās republikās strauji pazeminājās dzīves līmenis. Ekonomiskā attīstība palēninājās vai pat apstājās.

Taču pēdējā laikā, kopš resursi ir kļuvuši globāli nozīmīgi, Krievijas zvaigzne atkal ir iemirdzējusies. Ķīnas un Indijas, kā arī pārējo attīstības valstu augšupeja līdz ar kapitālisma izplatīšanos ir stiprinājusi pasaules ekonomisko izaugsmi. Un straujākas ekonomiskās izaugsmes rezultātā milzīgu nozīmi ir ieguvuši dabas resursi. Iepriekš jau runājām par to, kāpēc ekonomiskā izaugsme attīstības valstīs ievērojami turpināsies un radīs arvien lielāku slodzi pasaules izejvielu krājumiem.

Pasaulē, kurā valda resursi, Amerikas Savienotās Valstis vairs nespēj ekonomiski konkurēt ar Krieviju. Vienkāršā patiesība ir tāda, ka Savienotajām Valstīm ir krietni mazāks dabas resursu pārpalikums nekā Krievijai un tās ir spiestas arvien vairāk izejvielu iepirkt no citām valstīm. Tāpēc Krievijai, kas ir bagāta ar dabas resursiem, stāvoklis ir krietni stabilāks. Tā ir realitāte, ko nav patīkami atzīt, taču tāda ir nenovēršamā patiesība."