Priekšlikumi Latvijas (un citu valstu) izaugsmei
|
Sabiedrībā nemitīgi augošā neapmierinātība var izlauzties jau tuvāko 2–3 mēnešu laikā. Pastāv liels risks, ka tas var notikt destruktīvā veidā. Piedāvājam risinājumu, kā šo milzīgo enerģijas potenciālu novirzīt straujas Latvijas izaugsmes gultnē, nepieļaujot vardarbības uzliesmojumus, kas varētu radīt bēdīgas un neatgriezeniskas sekas latviešu tautai un ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Situācijas kritiskums
Jau 62 tūkstoši palikuši bez ienākumiem (TVNet.lv), kredītņēmēju tūkstošus sasprindzinājumā tur parādu piedzinēji (LAKRA), valsts iestāžu vadības atalgojums nav būtiski samazināts (Delfi.lv), cilvēki, izmisuma dzīti, kā nu vien prot, pieprasa sev pienākošās, mūža laikā nopelnītās tiesības, bet bruņota specvienība viņus „neitralizē” (TautasForums.lv).
Kritiskākie brīži Latviju sagaida, iespējams, jau pēc pāris mēnešiem, kad tiks saņemti pirmie rēķini par apkuri un ar iztikai nepietiekamiem vai vispār bez ienākumiem palikušo iedzīvotāju skaits vēl tikai palielināsies (Diena.lv).
Pie kā vērsties? Vai, uzrunājot valdību un Saeimu, var ietekmēt valstī notiekošo?
Svarīgi ir saprast, ka šobrīd nedz Saeima, nedz valdība, nedz ministrijas, nedz Latvijas Banka, nedz arī citas vietējas institūcijas nenosaka Latvijas attīstības ceļu. To nosaka starptautiskie aizdevēji, Eiropas Savienība un citas starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir dalībvalsts. To publiski gan tieši, gan netieši ir atzinuši dažādi politiķi un amatpersonas. Lūk, daži piemēri, kas šo situāciju ilustrē:
- Lēmums par Parex bankas glābšanu tika pieņemts ārpus Latvijas: „Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu” (I.Godmanis intervijā NRA.lv).
- Latvijas valdība sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu ir apņēmusies turēt „stabilu latu”, „turpināt samazināt izdevumus”, „ieviest jaunus nodokļus” un „celt esošos, ja budžets nepildīsies” (Nekā Personīga, 09.08.30). Daži analītiķi un pat politiķi šo vienošanos ir nodēvējuši par „jauno Molotova-Ribentropa paktu” (J.Kučinskis, A.Lembergs).
- Tikmēr „Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai” tiek sniegts tikai tad, ja vietējais ražojums neaizstāj importa preces (TautasForums.lv un Nodarbinātības valsts aģentūra).
- Valdis Dombrovskis un Ilmārs Rimšēvičs atzīst, ka valdība nekontrolē Latvijas Banku (LNT, 900 sekundes).
Tā varētu turpināt vēl un vēl. Taču, ja jau mūsu valdība nekontrolē ne valsts finanses, ne tās valūtu, ne arī ekonomisko vidi un nodokļu politiku [*1] , tad jautājums ir šāds – kāda jēga ir vērsties ar prasībām pie valdības, ja stratēģiski svarīgāko lēmumu pieņēmēji nedzīvo Latvijā, un valdība pilda tikai parādu piedzinēju un „nemierīgo iedzīvotāju” savaldīšanas funkcijas? Ir skaidri redzams, ka mūsu valdībai nav lēmumu pieņemšanas un rīcības brīvības.
Savukārt par to, vai patiesajiem „situācijas noteicējiem” rūp latviešu un citu tautu likteņi, padomājiet paši. Vai tiešām uzskatāt, ka kāds mūsu vietā rūpēsies par Latvijas iedzīvotāju veselību, izglītību un labklājību?
Vai tauta tiek apzināti un mērķtiecīgi virzīta uz vardarbības uzliesmojumiem?
Ņemot vērā pieaugošo ekonomisko un sociālo spriedzi (skatiet arī dažas dienas pirms 13.janvāra publicēto M.Bērziņa rakstu „Cūku kūts pasakas”, kur, lasot „starp rindām”, var pamanīt, ka autors vērš uzmanību uz iespējamo vardarbības uzliesmojumu) un to, ka Latvijas iekšlietu sistēma ir novājināta (K.Druvaskalns: „Latvija – Drošības situācijas prognoze”), iespējamie secinājumi ir šādi:
- vai nu valsts formālie vadītāji ļoti labi apzinās, kas notiek, tam visam piekrīt un turpina darīt to, ko liek viņu „saimnieki”;
- vai arī šie sabiedrības pārstāvji ir nonākuši neatbilstošā vietā un neapskaužamā situācijā, jo grib, bet nespēj rast risinājumu.
Var jau būt, ka šāda neuzticība mūsu „gudrākajām 100 galvām” ir nepamatota, taču jebkurā gadījumā tagad tām vairāk kā jebkad ir vajadzīga tautas līdzdalība, tās kolektīvais viedums un gudrais padoms.
Pievērsiet uzmanību arī šādam zīmīgam faktam – „Bauskas protesta” laikā vietējie policisti neuzdrošinājās pacelt roku pret saviem ģimenes locekļiem un kaimiņiem. Vai tas būtu tikai Bauskas fenomens, vai varbūt līdzīgas situācijas varētu atkārtoties arī citās Latvijas pilsētās? Alfas, Omegas un Betas, lai arī labi bruņotas un teicami apmācītas, ir mazskaitlīgas. Scenāriji tam, kas notiks, ja, spriedze izlaužas vardarbīgā veidā un vietējie algotņi nespēj tikt galā ar nemieriem, ir dažādi, taču tie visi ir vienlīdz negatīvi.
Pietiek šķiest laiku, runājot par nevēlamajiem notikumu attīstības scenārijiem! Aicinām ikvienu pielikt visas pūles sava – pozitīvā Latvijas scenārija izstrādei un īstenošanai.
Kādēļ sabiedrībā šobrīd valda bezcerība?
Latvijas vietvalžu skaits, kas uztur iedzīvotāju izkalpināšanas sistēmu, salīdzinot ar kopējo Latvijas iedzīvotāju skaitu un daudzajiem tautiešiem, kas dažādu iemeslu dēļ mīt citās valstīs, bet kuriem patiesi rūp Latvija, ir niecīgs. Jā, viņi ir bijuši apsviedīgi un gudri, bet kas liedz tautai likt pretī savu gudrību? Viņi darbojas saskaņoti un allaž ar savām nekrietnībām ir soli priekšā pārējiem, bet kas liedz sabiedrības lielākajai daļai saņemties un būt pārākiem?
Ja kāds domā, ka, nodedzinot kādu villu vai nogriežot kādam galvu, kaut kas būs līdzēts, viņš dziļi maldās, jo sistēma ir stabila un nesatricināma, ja pret to vēršas ar pašas sistēmas ieročiem. Varbūt tieši to kāds vēlas? Lēmumu pieņēmēju rokās ir lieli miera uzturētāju garnizoni – daudz labāk bruņoti nekā Bausku apciemojušā specvienība. Ikviena pretsabiedriska režīma (arī ja tas slēpjas vai pat vairs necenšas slēpties aiz demokrātijas aizsega) lielākais bieds ir patstāvīgi domājoša un teicami informēta sabiedrība, nevis pūlis, kurš, pat ja uz brīdi iegūs teikšanu pār sevi, drīz vien to atkal pazaudēs.
Bezcerības sajūtas pārņem tad, ja nav ideju, kā no sarežģītās situācijas izkļūt, kad nav redzama gaisma tuneļa galā – vīzija un skaidri mērķi, lai soli pa solim virzītos pretī drošai, mierpilnai un mīlestības piepildītai nākotnei. Jā, esošā situācija nav vienkārša – pakalpiņi (vai muļķi) ir iedzinuši Latvijas iedzīvotājus verdzības jūgā, naudas griež nost, darba nav. Bet vai tiešām situācija Latvijai un latviešu tautai ir bezcerīga? Nekādā gadījumā!
Neapjukt, meklējot cēloni
Lai problēmu atrisinātu, jāzina tās cēlonis. To meklējot, ir svarīgi saglabāt skaidru apziņu un neapjukt. Tādēļ īpaši jāuzsver šī seku un cēloņu sakarību virkne – mūsu valsts atrodas ārkārtējā un kritiskā situācijā tāpēc, ka tās vadība jau 20 gadus ir viena liela kritiska situācija, taču vadība ir tāda, kādu to ievēl tauta [*2]. Tātad, ja reiz viss tā salaists dēlī, tad arī ar pašu sabiedrību kaut kas nav kārtībā!
Valsts ir sabiedrības pašorganizācijas un savstarpējās sadarbības forma, ko īsteno konkrētā teritorijā dzīvojoša iedzīvotāju kopa. To vieno gadu simtu un tūkstošu gaitā veidojusies pasaules uztvere – arī valoda, tradīcijas, kopīgas saimniekošanas prasmes, vienota izpratne par skaisto un vērtīgo. Valstīm mēdz būt dažādi to veidošanās pamati [*3].
Valsti var salīdzināt ar lielu kooperatīvu, kuram ir kopīgi resursi, koordinatori, priekšrocības un trūkumi attiecībā pret citiem kooperatīviem, ar kuriem nav nekāda pamata nesadarboties. Ar skumjām jāsecina, ka mūsējais ir gaužām novārdzis un ir uz iznīkšanas robežas. Mūsu kopīgie resursi – gan dabas dotie, gan iedzīvotāju radītie – ir iztirgoti, precīzāk sakot – Latvija ir izzagta. Nenoliedzami vainojami ir „kooperatīva” vadītāji, bet piekritīsiet, ka arī lielais iedzīvotāju vairums pēdējos 20 gadus nav licies ne zinis par savu valsti! Cik no jums ir domājuši par to, lai kārtība, kādā izvēlamies savus gaišākos prātus un kādā dzīvojam, būtu pēc iespējas taisnīgāka un vērsta uz izaugsmi? Ar piedalīšanos „vēlēšanās” ir par maz, jo jūs piedalāties spēlē, kuras noteikumus nemaz nevērtējat!
Tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji paši vien visā ir vainojami, un nu tik šaustīsim sevi, ka esam pagalam neizdevušies. Ir būtiski apzināties, ka Latvija un tās iedzīvotāji ir brīnišķīga šīs planētas daļa, un ka gan Latvijas, gan arī citu valstu problēmu sakne ir vispārēja sabiedrības degradācija, kuras rezultātā cilvēks nespēj atšķirt saprātīgo no nesaprātīgā, neprot atbilstoši novērtēt cēloņus un sekas, līdz ar to nespēj veidot labklājībā un draudzībā dzīvojošu, garīgi bagātu un materiāli nodrošinātu sabiedrību, kurā katrs cilvēks visa mūža garumā pilnveido sevi, prot sadarboties, dzīvo, pamatojoties uz tikumiskām vērtībām, vienotībā ar dabu, uzlabojot savu, savu tuvinieku un visas sabiedrības dzīvi.
Kad cilvēki atgūs spēju paši veidot savu dzīvi?
Ļoti vienkārši! Sabiedrība atgūs pārliecību par sevi un redzēs jēgu dzīvei un mūsu kopīgajai valstij, kad būsim:
1) formulējuši skaidru vīziju par sabiedrību un Cilvēkiem, kas to veidos. Kad būs atbildēts uz jautājumu – kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot?
2) noskaidrojuši tos tikumus, kuri jāizkopj katram sabiedrības pārstāvim. Kad būsim vienojušies par to, ko uzskatām par vērtīgu, ko par nevērtīgu. Tas būs pamats, uz kā veidojama mūsu sadarbība, lai varētu virzīties tuvāk pašu formulētajai vīzijai.
3) nosprauduši konkrētus mērķus – gan īstermiņa (nedēļa, mēnesis, gads), gan ilgtermiņa (25, 50 gadi – būs izaugušas 2 paaudzes, un uz priekšu). Tiem jābūt savstarpēji saskaņotiem, viegli saprotamiem, reāli sasniedzamiem. Norādāmi kritēriji, pēc kuriem nosakāms, ka mērķis ir sasniegts.
4) uzsākuši kopīgu darbu pie rīcības plāna izstrādes un īstenošanas. Jau šobrīd daudzi cilvēki mostas aktīvai rīcībai, un daudziem no mums sirdī ir „plāns” un skaidrība par to, kas darāms, tādēļ runa nav par plānu tradicionālajā izpratnē, bet gan par saskaņotu un maksimāli efektīvu sadarbību. Tas būs dinamiski un nepārtraukti uzlabojams, atvērts, iedzīvotāju izstrādāts plāns, kurā katram būs iespējams atrast savu vietu, ja vien viņš to vēlēsies. Rīcības plānam piedāvājam šādus virzienus:
- vērtīgas informācijas izplatīšana sabiedrībā (t.sk. izglītības sistēmas jautājumi [*4] un saziņa ar citām tautām), kas rosina izprast līdz šim pieļauto kļūdu cēloņus un meklēt risinājumus, kas uzlabos situāciju visās cilvēka dzīves nozarēs.
- sadarbība un jauni risinājumi. Konkurences domāšana ir balstīta uz līdzcilvēku izmantošanu un agri vai vēlu noved pie līdzīgām sekām, kādas izraisa ļaundabīgie audzēji, proti – bojāejas. Sadarbība ir efektīvākais veids, kā sasniegt rezultātu. Tehnoloģiskie sasniegumi, lai gan līdz šim cilvēkus padarījuši slinkākus un pat atkarīgus no dažādiem izstrādājumiem, turklāt, sakaru un citas tehnoloģijas paver plašas iespējas pūļa kontrolēšanai, ja zinātniskie sasniegumi tiek pielietoti saprātīgi un labu mērķu sasniegšanai, tie uzlabo cilvēku dzīvi.
- priekšlikumi kopīgo jautājumu risināšanai. Ja visus jautājumus vienlīdz efektīvi varētu atrisināt, katram darbojoties pašam par sevi, tad kopīgo jautājumu nebūtu un arī valstu pastāvēšanai nebūtu pamatojuma. Tomēr vēl tuvākajā nākotnē bez valstīm un mūsu Latvijas – neiztiksim. Kopīgo jautājumu risināšana kādam ir jākoordinē, tādēļ vieni no pirmajiem jautājumiem, uz kuriem jārod atbildes – kā nodrošināt pēc iespējas kompetentākas, godprātīgākas un nesavtīgākas valsts pārvaldes izraudzīšanu, kā arī – kā nodrošināt iespējas sabiedrībai līdzdarboties valsts un novadu politikas veidošanā jeb kopīgo jautājumu risināšanā katru dienu – ne tikai vēlēšanu dienā.
5) kad būs skaidri redzams, ka Latvijas uzplaukumu neviens nespēj apdraudēt.
Pats par sevi saprotams, ka garīgi bagāta, domātspējīga un lemtspējīga sabiedrība pratīs atjaunot Satversmes 2. pantā ierakstīto. Ja šobrīd to neprotam, nav pamata krist izmisumā, vienkārši ceļš līdz tam vēl ejams. Vēlreiz jānorāda, ka „varas atgūšana” nedrīkst būt pašmērķis, pretējā gadījumā tautas brīvības zaudēšana ir neizbēgama.
Kurš izstrādās un īstenos šo plānu?
Mēs paši – tu, es, mēs visi kopā! Vai kāds cits to darīs mūsu vietā? Ir jāatrod un jāpulcē garīgi bagātākie un intelektuāli attīstītākie prāti – gan Latvijā dzīvojošie, gan svešatnē mītošie, kuri koordinētu šī plāna izstrādi un īstenošanu. Mums katram jāapzina savā paziņu lokā esošie cilvēki, kuri izprot, ka tā, kā šobrīd attīstās mūsu valsts, ilgi turpināt ir nesaprātīgi, un kuri ir gatavi dot savu ieguldījumu, neko neprasot pretī. Viedi prāti ir starp visu profesiju pārstāvjiem – zinātniekiem, filozofiem, skolotājiem, zemniekiem, valsts pārvaldes institūcijās strādājošajiem..
Lai nodrošinātu iztiku sev un savai ģimenei, esam spiesti veltīt daudz laika darbam, tādēļ visbiežāk mums neatliek laika pārdomām par valsti - par kopīgajiem jautājumiem, kuru risināšanu līdz šim esam uzticējuši labi organizētajiem, pret lielāko iedzīvotāju daļu noziedzīgajiem grupējumiem. Lai darbos iesaistīties varētu patiešām visi, kuriem ir, ko dot, varam apsvērt pasludināt divu nedēļu ilgu ārkārtas situāciju valstī (kāda tā patiesībā ir jau sen), kad tauta sakoncentrē visus spēkus un lemj par savu nākotni. Ar to nav jāsaprot vispārējs streiks, bet gan īpašs „kooperatīva” darbības režīms, kurā vajadzības gadījumā aizvietojam viens otru pienākumu pildīšanā, kurā kopīgas lietas labā esam atsaucīgāki kā jebkad agrāk, un saprotošāki, ja kāds kaut ko nepaveic laikā u.tml. Darba vietās un mācību iestādēs pēc vadību ierosinājuma varētu ieplānot laiku vīzijas formulēšanai un dažādu priekšlikumu izstrādei.
Ar ko sākt?
Jāatbild uz diviem tehniskas dabas jautājumiem:
1) kā pulcēt viedus cilvēkus un kā rīcības plāna izstrādē un īstenošanā iesaistīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu?
Apzinot un informējot cilvēkus. Cilvēku apzināšana un informēšana notiek šādi: piemēram, es zvanu, sūtu e-pasta vēstuli, sazinos pa Skype vai eju ciemos pie saviem draugiem un paziņām, par kuru nodomu tīrību esmu pārliecināts, kā arī zinu, ka viņš vai viņa ir gatavs darboties sabiedrības (reizē arī savā) labā, un izklāstu ideju par pašreizējā „ļaunā murga” nevardarbīgu pārtraukšanu. Piemēram, ja Pēteris šo domu atbalsta, viņš dara to pašu. Vismaz vīzijas izstrādes procesā noteikti jāieklausās arī bērnu viedokļos, jo viņu apziņas dažkārt nav aizslāņotas tik lielā mērā kā pieaugušajiem.
2) kā organizēt saskaņotu darbu?
Tikšanos klātienē nevar aizstāt nekas, tādēļ atsevišķām darba grupām ir jātiekas klātienē, tomēr lielu daļu jautājumu var atrisināt, ņemot talkā mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Internets ir pieejams gan Latvijā, gan Īrijā, kā arī tas ir pieejams katrā novada bibliotēkā – bez maksas. Pietiek, ja vienam cilvēkam no domubiedru grupas ir piekļuve internetam, lai svarīgākās ziņas nodotu pārējiem. Tā kā kavēties nevaram atļauties, sākotnējai lietošanai piedāvājam TautasForums.lv forumu – http://www.tautasforums.lv/forums.
Organizatorisko jautājumu risināšanai, t.sk. foruma darbības nodrošināšanai, tās dalībnieki paši izveido koordinatoru darba grupu, kuras vieni no uzdevumiem būs publiska Foruma kārtības noteikumu izstrādes organizēšana, interneta balsošanu un aptauju organizēšana, darbu pārraudzība saskaņā ar pašu foruma dalībnieku noteikto kārtību utt.
Kādēļ, lai šāds plāns nodrošinātu teicamu rezultātu?
Līdz šim ir izstrādāti lielāki un mazāki attīstības plāni, bet vairumam no tiem neseko pati svarīgākā – īstenošanas fāze. Ja nekas nenotiek pēc plāna, tad kam tāds plāns ir derīgs? Jāizvērtē kļūdas. Kādā no posmiem noteikti tādas ir pieļautas. Kaut kas nav ņemts vērā. Varbūt plāns netika izstrādāts no tīras sirds? Varbūt cilvēki, kas to izstrādāja, darīja to atalgojuma dēļ, nevis aiz nesavtīgas vēlmes uzlabot sabiedrības dzīvi? Varbūt neizdevās iesaistīt pietiekoši lielu sabiedrības daļu un iedzīvotāji līdzšinējos plānus neuzskata par „saviem”? Varbūt darbu varēja koordinēt atklātāk?
Ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti daudzi. Cilvēki netic ne partijām, ne politiķiem. Jauni Jāņi Čakstes, Kārļi Baloži un Kārļi Ulmaņi kā nenāk, tā nenāk. Un nenāks ar. Pašiem vien būs jāķepurojas un jātiek galā ar savām problēmām! Kam tad jūs ticēsiet, ja ne sev un plānam, kuru izstrādājuši nevis partokrātiskās sistēmas ielikteņi, bet mēs paši, to visu koordinējot pašu izraudzītiem cilvēkiem no mūsu vidus?
Ja pirms aptuveni gada vēl šaubījāmies, vai Latvijā kāds maz ir palicis, kurš ir apveltīts ar tādām īpašībām kā godaprāts un nesavtība, tad šobrīd par to nav ne mazāko šaubu. Kopš aktīvi piedalāmies interneta vietnes www.TautasForums.lv veidošanā, skaidri redzam, ka šādi cilvēki ir kuplā skaitā.
Aprakstītā rīcības plāna svarīgākās sadaļas un tuvākajā laikā veicamie uzdevumi ir noformulējami mēneša laikā (līdz 2009.gada oktobra vidum).
„Nevis slinkojot un pūstot” un „pie prāta gaismas kļūstot”, tad arī „Dievs svētīs Latviju!”
Kam nav sliktu nodomu, tam nav ko slēpt, tādēļ arī komentārus pie šī raksta aicinām ievietot ar savu vārdu un uzvārdu.
Ivo Verners, Tatjana Kuzņecova, Aigars Brūvelis
un citi TautasForums.lv lasītāji/veidotāji
(1) Un, kā zināms, tieši nauda ir galvenais instruments, ar kura palīdzību Latvijas kontrolētāji panāk sev vēlamo notikumu attīstību. Naudas ietekmēšanas spēja balstās uz burkāna (aizdevumi, subsīdijas, naudas saņemšanas iespējas nākotnē) un pātagas (soda sankcijas) metodi. Piemēram, ar starptautisko aizdevumu naudu tiek pirkta iespēja izvirzīt Latvijai kaitīgas prasības. Savukārt kā ēsmu izmantojot nemaz ne tik vēlamo eiro ieviešanu, tiek paralizēta Latvijas valūtas politika. Visdažādāko ES prasību nepildīšanas gadījumā tiek draudēts ar soda sankcijām
(2) Iedzīvotāji paši nosaka kārtību, pēc kuras tie izvēlas godprātīgākos un spējīgākos pārstāvjus no sava vidus un saskaņā ar šo kārtību rīko „vēlēšanas”.
(3) Dažas valstis tika veidotas vardarbīgi un/vai ar viltu - tātad, ne dabiskas attīstības ceļā. Piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm ir savs – īpašais ceļš.
(4) Izglītības sistēma ir vienota daudzpakāpju zināšanu ieguves un izplatīšanas sistēma, tādēļ vistiešākā mērā saistīta ar informācijas izplatīšanu.
Situācijas kritiskums
Jau 62 tūkstoši palikuši bez ienākumiem (TVNet.lv), kredītņēmēju tūkstošus sasprindzinājumā tur parādu piedzinēji (LAKRA), valsts iestāžu vadības atalgojums nav būtiski samazināts (Delfi.lv), cilvēki, izmisuma dzīti, kā nu vien prot, pieprasa sev pienākošās, mūža laikā nopelnītās tiesības, bet bruņota specvienība viņus „neitralizē” (TautasForums.lv).
Kritiskākie brīži Latviju sagaida, iespējams, jau pēc pāris mēnešiem, kad tiks saņemti pirmie rēķini par apkuri un ar iztikai nepietiekamiem vai vispār bez ienākumiem palikušo iedzīvotāju skaits vēl tikai palielināsies (Diena.lv).
Pie kā vērsties? Vai, uzrunājot valdību un Saeimu, var ietekmēt valstī notiekošo?
Svarīgi ir saprast, ka šobrīd nedz Saeima, nedz valdība, nedz ministrijas, nedz Latvijas Banka, nedz arī citas vietējas institūcijas nenosaka Latvijas attīstības ceļu. To nosaka starptautiskie aizdevēji, Eiropas Savienība un citas starptautiskās organizācijas, kurās Latvija ir dalībvalsts. To publiski gan tieši, gan netieši ir atzinuši dažādi politiķi un amatpersonas. Lūk, daži piemēri, kas šo situāciju ilustrē:
- Lēmums par Parex bankas glābšanu tika pieņemts ārpus Latvijas: „Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu” (I.Godmanis intervijā NRA.lv).
- Latvijas valdība sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu ir apņēmusies turēt „stabilu latu”, „turpināt samazināt izdevumus”, „ieviest jaunus nodokļus” un „celt esošos, ja budžets nepildīsies” (Nekā Personīga, 09.08.30). Daži analītiķi un pat politiķi šo vienošanos ir nodēvējuši par „jauno Molotova-Ribentropa paktu” (J.Kučinskis, A.Lembergs).
- Tikmēr „Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai” tiek sniegts tikai tad, ja vietējais ražojums neaizstāj importa preces (TautasForums.lv un Nodarbinātības valsts aģentūra).
- Valdis Dombrovskis un Ilmārs Rimšēvičs atzīst, ka valdība nekontrolē Latvijas Banku (LNT, 900 sekundes).
Tā varētu turpināt vēl un vēl. Taču, ja jau mūsu valdība nekontrolē ne valsts finanses, ne tās valūtu, ne arī ekonomisko vidi un nodokļu politiku [*1] , tad jautājums ir šāds – kāda jēga ir vērsties ar prasībām pie valdības, ja stratēģiski svarīgāko lēmumu pieņēmēji nedzīvo Latvijā, un valdība pilda tikai parādu piedzinēju un „nemierīgo iedzīvotāju” savaldīšanas funkcijas? Ir skaidri redzams, ka mūsu valdībai nav lēmumu pieņemšanas un rīcības brīvības.
Savukārt par to, vai patiesajiem „situācijas noteicējiem” rūp latviešu un citu tautu likteņi, padomājiet paši. Vai tiešām uzskatāt, ka kāds mūsu vietā rūpēsies par Latvijas iedzīvotāju veselību, izglītību un labklājību?
Vai tauta tiek apzināti un mērķtiecīgi virzīta uz vardarbības uzliesmojumiem?
Ņemot vērā pieaugošo ekonomisko un sociālo spriedzi (skatiet arī dažas dienas pirms 13.janvāra publicēto M.Bērziņa rakstu „Cūku kūts pasakas”, kur, lasot „starp rindām”, var pamanīt, ka autors vērš uzmanību uz iespējamo vardarbības uzliesmojumu) un to, ka Latvijas iekšlietu sistēma ir novājināta (K.Druvaskalns: „Latvija – Drošības situācijas prognoze”), iespējamie secinājumi ir šādi:
- vai nu valsts formālie vadītāji ļoti labi apzinās, kas notiek, tam visam piekrīt un turpina darīt to, ko liek viņu „saimnieki”;
- vai arī šie sabiedrības pārstāvji ir nonākuši neatbilstošā vietā un neapskaužamā situācijā, jo grib, bet nespēj rast risinājumu.
Var jau būt, ka šāda neuzticība mūsu „gudrākajām 100 galvām” ir nepamatota, taču jebkurā gadījumā tagad tām vairāk kā jebkad ir vajadzīga tautas līdzdalība, tās kolektīvais viedums un gudrais padoms.
Pievērsiet uzmanību arī šādam zīmīgam faktam – „Bauskas protesta” laikā vietējie policisti neuzdrošinājās pacelt roku pret saviem ģimenes locekļiem un kaimiņiem. Vai tas būtu tikai Bauskas fenomens, vai varbūt līdzīgas situācijas varētu atkārtoties arī citās Latvijas pilsētās? Alfas, Omegas un Betas, lai arī labi bruņotas un teicami apmācītas, ir mazskaitlīgas. Scenāriji tam, kas notiks, ja, spriedze izlaužas vardarbīgā veidā un vietējie algotņi nespēj tikt galā ar nemieriem, ir dažādi, taču tie visi ir vienlīdz negatīvi.
Pietiek šķiest laiku, runājot par nevēlamajiem notikumu attīstības scenārijiem! Aicinām ikvienu pielikt visas pūles sava – pozitīvā Latvijas scenārija izstrādei un īstenošanai.
Kādēļ sabiedrībā šobrīd valda bezcerība?
Latvijas vietvalžu skaits, kas uztur iedzīvotāju izkalpināšanas sistēmu, salīdzinot ar kopējo Latvijas iedzīvotāju skaitu un daudzajiem tautiešiem, kas dažādu iemeslu dēļ mīt citās valstīs, bet kuriem patiesi rūp Latvija, ir niecīgs. Jā, viņi ir bijuši apsviedīgi un gudri, bet kas liedz tautai likt pretī savu gudrību? Viņi darbojas saskaņoti un allaž ar savām nekrietnībām ir soli priekšā pārējiem, bet kas liedz sabiedrības lielākajai daļai saņemties un būt pārākiem?
Ja kāds domā, ka, nodedzinot kādu villu vai nogriežot kādam galvu, kaut kas būs līdzēts, viņš dziļi maldās, jo sistēma ir stabila un nesatricināma, ja pret to vēršas ar pašas sistēmas ieročiem. Varbūt tieši to kāds vēlas? Lēmumu pieņēmēju rokās ir lieli miera uzturētāju garnizoni – daudz labāk bruņoti nekā Bausku apciemojušā specvienība. Ikviena pretsabiedriska režīma (arī ja tas slēpjas vai pat vairs necenšas slēpties aiz demokrātijas aizsega) lielākais bieds ir patstāvīgi domājoša un teicami informēta sabiedrība, nevis pūlis, kurš, pat ja uz brīdi iegūs teikšanu pār sevi, drīz vien to atkal pazaudēs.
Bezcerības sajūtas pārņem tad, ja nav ideju, kā no sarežģītās situācijas izkļūt, kad nav redzama gaisma tuneļa galā – vīzija un skaidri mērķi, lai soli pa solim virzītos pretī drošai, mierpilnai un mīlestības piepildītai nākotnei. Jā, esošā situācija nav vienkārša – pakalpiņi (vai muļķi) ir iedzinuši Latvijas iedzīvotājus verdzības jūgā, naudas griež nost, darba nav. Bet vai tiešām situācija Latvijai un latviešu tautai ir bezcerīga? Nekādā gadījumā!
Neapjukt, meklējot cēloni
Lai problēmu atrisinātu, jāzina tās cēlonis. To meklējot, ir svarīgi saglabāt skaidru apziņu un neapjukt. Tādēļ īpaši jāuzsver šī seku un cēloņu sakarību virkne – mūsu valsts atrodas ārkārtējā un kritiskā situācijā tāpēc, ka tās vadība jau 20 gadus ir viena liela kritiska situācija, taču vadība ir tāda, kādu to ievēl tauta [*2]. Tātad, ja reiz viss tā salaists dēlī, tad arī ar pašu sabiedrību kaut kas nav kārtībā!
Valsts ir sabiedrības pašorganizācijas un savstarpējās sadarbības forma, ko īsteno konkrētā teritorijā dzīvojoša iedzīvotāju kopa. To vieno gadu simtu un tūkstošu gaitā veidojusies pasaules uztvere – arī valoda, tradīcijas, kopīgas saimniekošanas prasmes, vienota izpratne par skaisto un vērtīgo. Valstīm mēdz būt dažādi to veidošanās pamati [*3].
Valsti var salīdzināt ar lielu kooperatīvu, kuram ir kopīgi resursi, koordinatori, priekšrocības un trūkumi attiecībā pret citiem kooperatīviem, ar kuriem nav nekāda pamata nesadarboties. Ar skumjām jāsecina, ka mūsējais ir gaužām novārdzis un ir uz iznīkšanas robežas. Mūsu kopīgie resursi – gan dabas dotie, gan iedzīvotāju radītie – ir iztirgoti, precīzāk sakot – Latvija ir izzagta. Nenoliedzami vainojami ir „kooperatīva” vadītāji, bet piekritīsiet, ka arī lielais iedzīvotāju vairums pēdējos 20 gadus nav licies ne zinis par savu valsti! Cik no jums ir domājuši par to, lai kārtība, kādā izvēlamies savus gaišākos prātus un kādā dzīvojam, būtu pēc iespējas taisnīgāka un vērsta uz izaugsmi? Ar piedalīšanos „vēlēšanās” ir par maz, jo jūs piedalāties spēlē, kuras noteikumus nemaz nevērtējat!
Tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji paši vien visā ir vainojami, un nu tik šaustīsim sevi, ka esam pagalam neizdevušies. Ir būtiski apzināties, ka Latvija un tās iedzīvotāji ir brīnišķīga šīs planētas daļa, un ka gan Latvijas, gan arī citu valstu problēmu sakne ir vispārēja sabiedrības degradācija, kuras rezultātā cilvēks nespēj atšķirt saprātīgo no nesaprātīgā, neprot atbilstoši novērtēt cēloņus un sekas, līdz ar to nespēj veidot labklājībā un draudzībā dzīvojošu, garīgi bagātu un materiāli nodrošinātu sabiedrību, kurā katrs cilvēks visa mūža garumā pilnveido sevi, prot sadarboties, dzīvo, pamatojoties uz tikumiskām vērtībām, vienotībā ar dabu, uzlabojot savu, savu tuvinieku un visas sabiedrības dzīvi.
Kad cilvēki atgūs spēju paši veidot savu dzīvi?
Ļoti vienkārši! Sabiedrība atgūs pārliecību par sevi un redzēs jēgu dzīvei un mūsu kopīgajai valstij, kad būsim:
1) formulējuši skaidru vīziju par sabiedrību un Cilvēkiem, kas to veidos. Kad būs atbildēts uz jautājumu – kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot?
2) noskaidrojuši tos tikumus, kuri jāizkopj katram sabiedrības pārstāvim. Kad būsim vienojušies par to, ko uzskatām par vērtīgu, ko par nevērtīgu. Tas būs pamats, uz kā veidojama mūsu sadarbība, lai varētu virzīties tuvāk pašu formulētajai vīzijai.
3) nosprauduši konkrētus mērķus – gan īstermiņa (nedēļa, mēnesis, gads), gan ilgtermiņa (25, 50 gadi – būs izaugušas 2 paaudzes, un uz priekšu). Tiem jābūt savstarpēji saskaņotiem, viegli saprotamiem, reāli sasniedzamiem. Norādāmi kritēriji, pēc kuriem nosakāms, ka mērķis ir sasniegts.
4) uzsākuši kopīgu darbu pie rīcības plāna izstrādes un īstenošanas. Jau šobrīd daudzi cilvēki mostas aktīvai rīcībai, un daudziem no mums sirdī ir „plāns” un skaidrība par to, kas darāms, tādēļ runa nav par plānu tradicionālajā izpratnē, bet gan par saskaņotu un maksimāli efektīvu sadarbību. Tas būs dinamiski un nepārtraukti uzlabojams, atvērts, iedzīvotāju izstrādāts plāns, kurā katram būs iespējams atrast savu vietu, ja vien viņš to vēlēsies. Rīcības plānam piedāvājam šādus virzienus:
- vērtīgas informācijas izplatīšana sabiedrībā (t.sk. izglītības sistēmas jautājumi [*4] un saziņa ar citām tautām), kas rosina izprast līdz šim pieļauto kļūdu cēloņus un meklēt risinājumus, kas uzlabos situāciju visās cilvēka dzīves nozarēs.
- sadarbība un jauni risinājumi. Konkurences domāšana ir balstīta uz līdzcilvēku izmantošanu un agri vai vēlu noved pie līdzīgām sekām, kādas izraisa ļaundabīgie audzēji, proti – bojāejas. Sadarbība ir efektīvākais veids, kā sasniegt rezultātu. Tehnoloģiskie sasniegumi, lai gan līdz šim cilvēkus padarījuši slinkākus un pat atkarīgus no dažādiem izstrādājumiem, turklāt, sakaru un citas tehnoloģijas paver plašas iespējas pūļa kontrolēšanai, ja zinātniskie sasniegumi tiek pielietoti saprātīgi un labu mērķu sasniegšanai, tie uzlabo cilvēku dzīvi.
- priekšlikumi kopīgo jautājumu risināšanai. Ja visus jautājumus vienlīdz efektīvi varētu atrisināt, katram darbojoties pašam par sevi, tad kopīgo jautājumu nebūtu un arī valstu pastāvēšanai nebūtu pamatojuma. Tomēr vēl tuvākajā nākotnē bez valstīm un mūsu Latvijas – neiztiksim. Kopīgo jautājumu risināšana kādam ir jākoordinē, tādēļ vieni no pirmajiem jautājumiem, uz kuriem jārod atbildes – kā nodrošināt pēc iespējas kompetentākas, godprātīgākas un nesavtīgākas valsts pārvaldes izraudzīšanu, kā arī – kā nodrošināt iespējas sabiedrībai līdzdarboties valsts un novadu politikas veidošanā jeb kopīgo jautājumu risināšanā katru dienu – ne tikai vēlēšanu dienā.
5) kad būs skaidri redzams, ka Latvijas uzplaukumu neviens nespēj apdraudēt.
Pats par sevi saprotams, ka garīgi bagāta, domātspējīga un lemtspējīga sabiedrība pratīs atjaunot Satversmes 2. pantā ierakstīto. Ja šobrīd to neprotam, nav pamata krist izmisumā, vienkārši ceļš līdz tam vēl ejams. Vēlreiz jānorāda, ka „varas atgūšana” nedrīkst būt pašmērķis, pretējā gadījumā tautas brīvības zaudēšana ir neizbēgama.
Kurš izstrādās un īstenos šo plānu?
Mēs paši – tu, es, mēs visi kopā! Vai kāds cits to darīs mūsu vietā? Ir jāatrod un jāpulcē garīgi bagātākie un intelektuāli attīstītākie prāti – gan Latvijā dzīvojošie, gan svešatnē mītošie, kuri koordinētu šī plāna izstrādi un īstenošanu. Mums katram jāapzina savā paziņu lokā esošie cilvēki, kuri izprot, ka tā, kā šobrīd attīstās mūsu valsts, ilgi turpināt ir nesaprātīgi, un kuri ir gatavi dot savu ieguldījumu, neko neprasot pretī. Viedi prāti ir starp visu profesiju pārstāvjiem – zinātniekiem, filozofiem, skolotājiem, zemniekiem, valsts pārvaldes institūcijās strādājošajiem..
Lai nodrošinātu iztiku sev un savai ģimenei, esam spiesti veltīt daudz laika darbam, tādēļ visbiežāk mums neatliek laika pārdomām par valsti - par kopīgajiem jautājumiem, kuru risināšanu līdz šim esam uzticējuši labi organizētajiem, pret lielāko iedzīvotāju daļu noziedzīgajiem grupējumiem. Lai darbos iesaistīties varētu patiešām visi, kuriem ir, ko dot, varam apsvērt pasludināt divu nedēļu ilgu ārkārtas situāciju valstī (kāda tā patiesībā ir jau sen), kad tauta sakoncentrē visus spēkus un lemj par savu nākotni. Ar to nav jāsaprot vispārējs streiks, bet gan īpašs „kooperatīva” darbības režīms, kurā vajadzības gadījumā aizvietojam viens otru pienākumu pildīšanā, kurā kopīgas lietas labā esam atsaucīgāki kā jebkad agrāk, un saprotošāki, ja kāds kaut ko nepaveic laikā u.tml. Darba vietās un mācību iestādēs pēc vadību ierosinājuma varētu ieplānot laiku vīzijas formulēšanai un dažādu priekšlikumu izstrādei.
Ar ko sākt?
Jāatbild uz diviem tehniskas dabas jautājumiem:
1) kā pulcēt viedus cilvēkus un kā rīcības plāna izstrādē un īstenošanā iesaistīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu?
Apzinot un informējot cilvēkus. Cilvēku apzināšana un informēšana notiek šādi: piemēram, es zvanu, sūtu e-pasta vēstuli, sazinos pa Skype vai eju ciemos pie saviem draugiem un paziņām, par kuru nodomu tīrību esmu pārliecināts, kā arī zinu, ka viņš vai viņa ir gatavs darboties sabiedrības (reizē arī savā) labā, un izklāstu ideju par pašreizējā „ļaunā murga” nevardarbīgu pārtraukšanu. Piemēram, ja Pēteris šo domu atbalsta, viņš dara to pašu. Vismaz vīzijas izstrādes procesā noteikti jāieklausās arī bērnu viedokļos, jo viņu apziņas dažkārt nav aizslāņotas tik lielā mērā kā pieaugušajiem.
2) kā organizēt saskaņotu darbu?
Tikšanos klātienē nevar aizstāt nekas, tādēļ atsevišķām darba grupām ir jātiekas klātienē, tomēr lielu daļu jautājumu var atrisināt, ņemot talkā mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Internets ir pieejams gan Latvijā, gan Īrijā, kā arī tas ir pieejams katrā novada bibliotēkā – bez maksas. Pietiek, ja vienam cilvēkam no domubiedru grupas ir piekļuve internetam, lai svarīgākās ziņas nodotu pārējiem. Tā kā kavēties nevaram atļauties, sākotnējai lietošanai piedāvājam TautasForums.lv forumu – http://www.tautasforums.lv/forums.
Organizatorisko jautājumu risināšanai, t.sk. foruma darbības nodrošināšanai, tās dalībnieki paši izveido koordinatoru darba grupu, kuras vieni no uzdevumiem būs publiska Foruma kārtības noteikumu izstrādes organizēšana, interneta balsošanu un aptauju organizēšana, darbu pārraudzība saskaņā ar pašu foruma dalībnieku noteikto kārtību utt.
Kādēļ, lai šāds plāns nodrošinātu teicamu rezultātu?
Līdz šim ir izstrādāti lielāki un mazāki attīstības plāni, bet vairumam no tiem neseko pati svarīgākā – īstenošanas fāze. Ja nekas nenotiek pēc plāna, tad kam tāds plāns ir derīgs? Jāizvērtē kļūdas. Kādā no posmiem noteikti tādas ir pieļautas. Kaut kas nav ņemts vērā. Varbūt plāns netika izstrādāts no tīras sirds? Varbūt cilvēki, kas to izstrādāja, darīja to atalgojuma dēļ, nevis aiz nesavtīgas vēlmes uzlabot sabiedrības dzīvi? Varbūt neizdevās iesaistīt pietiekoši lielu sabiedrības daļu un iedzīvotāji līdzšinējos plānus neuzskata par „saviem”? Varbūt darbu varēja koordinēt atklātāk?
Ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti daudzi. Cilvēki netic ne partijām, ne politiķiem. Jauni Jāņi Čakstes, Kārļi Baloži un Kārļi Ulmaņi kā nenāk, tā nenāk. Un nenāks ar. Pašiem vien būs jāķepurojas un jātiek galā ar savām problēmām! Kam tad jūs ticēsiet, ja ne sev un plānam, kuru izstrādājuši nevis partokrātiskās sistēmas ielikteņi, bet mēs paši, to visu koordinējot pašu izraudzītiem cilvēkiem no mūsu vidus?
Ja pirms aptuveni gada vēl šaubījāmies, vai Latvijā kāds maz ir palicis, kurš ir apveltīts ar tādām īpašībām kā godaprāts un nesavtība, tad šobrīd par to nav ne mazāko šaubu. Kopš aktīvi piedalāmies interneta vietnes www.TautasForums.lv veidošanā, skaidri redzam, ka šādi cilvēki ir kuplā skaitā.
Aprakstītā rīcības plāna svarīgākās sadaļas un tuvākajā laikā veicamie uzdevumi ir noformulējami mēneša laikā (līdz 2009.gada oktobra vidum).
„Nevis slinkojot un pūstot” un „pie prāta gaismas kļūstot”, tad arī „Dievs svētīs Latviju!”
Kam nav sliktu nodomu, tam nav ko slēpt, tādēļ arī komentārus pie šī raksta aicinām ievietot ar savu vārdu un uzvārdu.
Ivo Verners, Tatjana Kuzņecova, Aigars Brūvelis
un citi TautasForums.lv lasītāji/veidotāji
(1) Un, kā zināms, tieši nauda ir galvenais instruments, ar kura palīdzību Latvijas kontrolētāji panāk sev vēlamo notikumu attīstību. Naudas ietekmēšanas spēja balstās uz burkāna (aizdevumi, subsīdijas, naudas saņemšanas iespējas nākotnē) un pātagas (soda sankcijas) metodi. Piemēram, ar starptautisko aizdevumu naudu tiek pirkta iespēja izvirzīt Latvijai kaitīgas prasības. Savukārt kā ēsmu izmantojot nemaz ne tik vēlamo eiro ieviešanu, tiek paralizēta Latvijas valūtas politika. Visdažādāko ES prasību nepildīšanas gadījumā tiek draudēts ar soda sankcijām
(2) Iedzīvotāji paši nosaka kārtību, pēc kuras tie izvēlas godprātīgākos un spējīgākos pārstāvjus no sava vidus un saskaņā ar šo kārtību rīko „vēlēšanas”.
(3) Dažas valstis tika veidotas vardarbīgi un/vai ar viltu - tātad, ne dabiskas attīstības ceļā. Piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm ir savs – īpašais ceļš.
(4) Izglītības sistēma ir vienota daudzpakāpju zināšanu ieguves un izplatīšanas sistēma, tādēļ vistiešākā mērā saistīta ar informācijas izplatīšanu.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt