Parex banka: Kas notika un kurš atbildēs?
|
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) 16.aprīlī ieguva savā īpašumā 25% plus vienu Parex bankas akciju par 84,66 miljoniem eiro (59,5 miljoniem latu). (www.delfi.lv, 07.04.2009, 16.04.2009)
Vai tas nozīmē, ka kopējā bankas vērtība bija ap 340 miljoniem eiro? Tiešām šī vērtība ir šāda, ņemot vērā, ka valsts Parex bankā bija ieguldījusi jau vairāk kā 1 miljardu eiro? Tad, kur palika ieguldītā nauda? Kur pazudusi bankas vērtība un vai saņemtā nauda no ERAB ir atbilstoša? Saistībā ar Parex bankas nacionalizāciju palikuši daudz neatbildēti jautājumi. Kā zināms, Latvijas valdība sākotnēji pārņēma Parex Bankas kontrolpaketi 51% apmērā, nododot to valstij piederošajai Latvijas Hipotēku bankai, samaksājot īpašniekiem vien divus latus, ar pirmtiesībām izpirkt šīs akcijas. Taču pēc laika tika pārņemti arī atlikušie 33,83% no Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim piederošajām akcijām, pārējie 15,17% akciju palika mazākuma akcionāru īpašumā. Vēlāk tika nolemts valstij piederošās akcijas nodot Privatizācijas aģentūras turējumā (PA). Pēc PA līdzekļu ieguldīšanas Parex bankas pamatkapitālā, mazākuma akcionāru akciju daļa tika samazināta.
Vai valsts ieguldītā nauda Parex bankā ir zaudējumi, kurus radīja bijušo īpašnieku nemākulīgā saimniekošana? Ja reiz bankas vērtība bija ap 300 miljoniem eiro, bet bankā ieguldīti 1 miljards eiro, tad pie elementārākās matemātikas ir skaidrs, ka tika segti ap 700 miljonu eiro lieli zaudējumi vai arī mēs plānojam šo naudu saņemt atpakaļ. Publiskajā telpā es neesmu dzirdējis kad tieši mēs plānojam šo naudu saņemt atpakaļ, jo skaidrs ka ne pie pārdošanas, ja reiz tā vērtība ir daudz zemāka. Cik gan profesionāli tika noslēgts līgums par bankas nacionalizāciju, ja vēl tagad banka turpina maksāt bijušajiem īpašniekiem lielu naudu? Kargina un Krasovicka ģimene bankas subordinētajā kapitālā ieguldījušas 36 miljonus latu ar likmi 12,8%. Par šiem ieguldījumiem baņķieri saņem 200 000 latu mēnesī. Turklāt, jūtot iespējamo scenāriju, ka varētu no bankas aizplūst milzīga nauda un bankai rodas arvien milzīgākas likviditātes problēmas, Kargins un Krasovickis pārraksta savus īpašumus, lai valsts nevarētu viņiem neko atņemt. No iepriekšminētā izriet, ka Ivars Godmanis un viņa „ēna” Atis Slakteris apzināti slēguši valstij neizdevīgu līgumu. Bijušie bankas vadītāji noved banku līdz kraham, taču par to vēl saņem „prēmijas”. Šķiet, ka Kargina veiksmīgākais darījums bijis Parex bankas nacionalizācija, izvairoties no bēdīga likteņa un turpinot vairot savu privāto kapitālu ar valsts palīdzību.
Vai tas tiešām bija nepieciešams? Nav noslēpums, ka lielākie noguldītāji bija nerezidenti. Bankas vadītājiem bija pārliecība, ka lētā nauda nebeigsies un aizņēmās lielas naudas summas, lai paplašinātu savu biznesu, aizdevumus nodrošinot, piesaistot lielus noguldījumus no nerezidentiem. Bankas pārņemšana risinājās ļoti lēni, iespējams, lai Karginam un pārņēmējiem pietuvinātie paspētu „izglābt” savu naudu. Neilgi pēc tam finanšu kapitāla un tirgus komisija (FKTK) noteica ierobežojumus bankas debeta operācijām, lai ierobežotu naudas aizplūšanu. Taču šī nauda aizplūda vēl pirms valsts bija ieguldījusi bankā savus līdzekļus. Tad sanāk, ka banka tika glābta, lai atbalstītu nerezidentus? Kas notiktu, ja ļautu bankrotēt Parex bankai? Lielākie zaudētāji būtu tie paši nerezidenti. Protams, Parex bankas sabrukums radītu bažas visos noguldītājos, tam varētu būt „domino” efekts, izraisītu cilvēku paniku, tiktu ņemta ārā nauda arī no citām bankām. Taču, kas liedza izteikt garantijas bankai, tā vietā lai uzreiz dažu mēnešu laikā „zaudētu” miljards eiro. Tika iegūta ekonomiskā stabilitāte, bet vai ne īslaicīga stabilitāte galvās? Veids kā notika Parex bankas nacionalizācija, manuprāt, izraisīja vēl lielāku nestabilitāti, vēl lielāku neuzticību, līdz ar to vēl lielāku emocionālo krīzi. Varbūt valstij vajadzēja atbalstīt lietas, kas palīdzētu Latvijai izkļūt no krīzes? Atbalstīt valsts prioritārās nozares, kuras gan vēl arvien nav nodefinētas? Varbūt iegādāties kādu citu banku? Swedbank grupas akciju vērtība uz 23.janvāra vakaru bija aptuveni 1,4 miljardi eiro jeb 1 miljards latu. Swedbank grupai kopā ir 915 filiāles – Zviedrijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Ukrainā. Teorētiski valsts būtu varējusi par gandrīz tiem pašiem līdzekļiem, kas ieguldīti Parex Bankā iegādāties visu Swedbank grupu. Varbūt vajadzēja nopirkt dzīvokļus Rīgā visiem rindās stāvošajiem? Nebūtu vairs dzīvokļu rindas, turklāt tiktu iekustināts nekustamo īpašumu tirgus, noturētas tirgus cenas. Šobrīd Rīgā rindā pēc dzīvokļiem pēc Rīgas Domes amatpersonas vārdiem ir 11 000 ģimeņu. Rīgas pašvaldības dzīvojamā fonda attīstības programmas 2007.-2010. gadam kopējās izmaksas (ņemot vērā celtniecības cenu pieaugumu) ir apmēram 406 miljoni lati – programma paredz nodrošināt ar dzīvokļiem vismaz 10 000 ģimenes.
Ņemot vērā augstākminēto rodas pamatots jautājums par Latvijas bijušā finanšu ministra Ata Slaktera un bijušā ministru prezidenta Ivara Godmaņa kompetenci! Vietā būtu atvainošanās par pazudušajiem 700 miljoniem eiro. Pie šīs situācijas neviens neatkāpās no amata, pat pēc Ata Slaktera apkaunojošās intervijas Bloomberg TV, kur pat neņemot vērā ministra angļu valodas nepārvaldīšanu pietiekošā līmenī, ko no viņa prasītu ieņemamais amats, bet stipri nekompetentās atbildes uz jautājumiem par krīzi valstī. Un vai tieši Ivars Godmanis nav viens no tiem kas šo krīzes domino efektu pastiprināja, jo krīzes gaidīšana rada vēl lielāku krīzi. Ar vienmēr saraukto sejas izteiksmi – punkts viens, punkts divi, punkts trīs – valstī ir krīze.
Un visbeidzot vai Latvijas Bankas loma bija adekvāta notiekošajā? Laikā, kad Latvijas lats ir piesaistīts eiro, tātad stabils, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics neko nedara lai „mīkstinātu” Parex krīzi, jo profesionālās aprindās sen bija zināms par Parex problēmām. Un tā vietā nāk klajā ar neadekvātiem paziņojumiem – pēc tam kad Parex bankas tagadējais valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis vienojās ar sindicēto kredītu devējiem par 30% jeb 232,5 miljonu eiro no kopējās aizdevumu summas atmaksu šogad, Rimšēvics piedāvā atmaksāt 40% no kopējās summas jeb 310 miljonus eiro, kas ir par 77,5 miljoniem eiro vairāk. Kāpēc lai Latvijas valsts maksātu vairāk nekā Nils Melngailis bija vienojies?
Un galvenais jautājums ir palicis neatbildēts – vai tas bija adekvāts solis maksāt 1 miljardu eiro par Kargina un Krasovicka nemākulīgo darbību, kā baņķieriem?
Ģirts Lapiņš
TB/LNNK, Rīga, Nr.36
http://www.girtslapins.lv/
http://twitter.com/GirtsLapins
Vai tas nozīmē, ka kopējā bankas vērtība bija ap 340 miljoniem eiro? Tiešām šī vērtība ir šāda, ņemot vērā, ka valsts Parex bankā bija ieguldījusi jau vairāk kā 1 miljardu eiro? Tad, kur palika ieguldītā nauda? Kur pazudusi bankas vērtība un vai saņemtā nauda no ERAB ir atbilstoša? Saistībā ar Parex bankas nacionalizāciju palikuši daudz neatbildēti jautājumi. Kā zināms, Latvijas valdība sākotnēji pārņēma Parex Bankas kontrolpaketi 51% apmērā, nododot to valstij piederošajai Latvijas Hipotēku bankai, samaksājot īpašniekiem vien divus latus, ar pirmtiesībām izpirkt šīs akcijas. Taču pēc laika tika pārņemti arī atlikušie 33,83% no Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim piederošajām akcijām, pārējie 15,17% akciju palika mazākuma akcionāru īpašumā. Vēlāk tika nolemts valstij piederošās akcijas nodot Privatizācijas aģentūras turējumā (PA). Pēc PA līdzekļu ieguldīšanas Parex bankas pamatkapitālā, mazākuma akcionāru akciju daļa tika samazināta.
Vai valsts ieguldītā nauda Parex bankā ir zaudējumi, kurus radīja bijušo īpašnieku nemākulīgā saimniekošana? Ja reiz bankas vērtība bija ap 300 miljoniem eiro, bet bankā ieguldīti 1 miljards eiro, tad pie elementārākās matemātikas ir skaidrs, ka tika segti ap 700 miljonu eiro lieli zaudējumi vai arī mēs plānojam šo naudu saņemt atpakaļ. Publiskajā telpā es neesmu dzirdējis kad tieši mēs plānojam šo naudu saņemt atpakaļ, jo skaidrs ka ne pie pārdošanas, ja reiz tā vērtība ir daudz zemāka. Cik gan profesionāli tika noslēgts līgums par bankas nacionalizāciju, ja vēl tagad banka turpina maksāt bijušajiem īpašniekiem lielu naudu? Kargina un Krasovicka ģimene bankas subordinētajā kapitālā ieguldījušas 36 miljonus latu ar likmi 12,8%. Par šiem ieguldījumiem baņķieri saņem 200 000 latu mēnesī. Turklāt, jūtot iespējamo scenāriju, ka varētu no bankas aizplūst milzīga nauda un bankai rodas arvien milzīgākas likviditātes problēmas, Kargins un Krasovickis pārraksta savus īpašumus, lai valsts nevarētu viņiem neko atņemt. No iepriekšminētā izriet, ka Ivars Godmanis un viņa „ēna” Atis Slakteris apzināti slēguši valstij neizdevīgu līgumu. Bijušie bankas vadītāji noved banku līdz kraham, taču par to vēl saņem „prēmijas”. Šķiet, ka Kargina veiksmīgākais darījums bijis Parex bankas nacionalizācija, izvairoties no bēdīga likteņa un turpinot vairot savu privāto kapitālu ar valsts palīdzību.
Vai tas tiešām bija nepieciešams? Nav noslēpums, ka lielākie noguldītāji bija nerezidenti. Bankas vadītājiem bija pārliecība, ka lētā nauda nebeigsies un aizņēmās lielas naudas summas, lai paplašinātu savu biznesu, aizdevumus nodrošinot, piesaistot lielus noguldījumus no nerezidentiem. Bankas pārņemšana risinājās ļoti lēni, iespējams, lai Karginam un pārņēmējiem pietuvinātie paspētu „izglābt” savu naudu. Neilgi pēc tam finanšu kapitāla un tirgus komisija (FKTK) noteica ierobežojumus bankas debeta operācijām, lai ierobežotu naudas aizplūšanu. Taču šī nauda aizplūda vēl pirms valsts bija ieguldījusi bankā savus līdzekļus. Tad sanāk, ka banka tika glābta, lai atbalstītu nerezidentus? Kas notiktu, ja ļautu bankrotēt Parex bankai? Lielākie zaudētāji būtu tie paši nerezidenti. Protams, Parex bankas sabrukums radītu bažas visos noguldītājos, tam varētu būt „domino” efekts, izraisītu cilvēku paniku, tiktu ņemta ārā nauda arī no citām bankām. Taču, kas liedza izteikt garantijas bankai, tā vietā lai uzreiz dažu mēnešu laikā „zaudētu” miljards eiro. Tika iegūta ekonomiskā stabilitāte, bet vai ne īslaicīga stabilitāte galvās? Veids kā notika Parex bankas nacionalizācija, manuprāt, izraisīja vēl lielāku nestabilitāti, vēl lielāku neuzticību, līdz ar to vēl lielāku emocionālo krīzi. Varbūt valstij vajadzēja atbalstīt lietas, kas palīdzētu Latvijai izkļūt no krīzes? Atbalstīt valsts prioritārās nozares, kuras gan vēl arvien nav nodefinētas? Varbūt iegādāties kādu citu banku? Swedbank grupas akciju vērtība uz 23.janvāra vakaru bija aptuveni 1,4 miljardi eiro jeb 1 miljards latu. Swedbank grupai kopā ir 915 filiāles – Zviedrijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Ukrainā. Teorētiski valsts būtu varējusi par gandrīz tiem pašiem līdzekļiem, kas ieguldīti Parex Bankā iegādāties visu Swedbank grupu. Varbūt vajadzēja nopirkt dzīvokļus Rīgā visiem rindās stāvošajiem? Nebūtu vairs dzīvokļu rindas, turklāt tiktu iekustināts nekustamo īpašumu tirgus, noturētas tirgus cenas. Šobrīd Rīgā rindā pēc dzīvokļiem pēc Rīgas Domes amatpersonas vārdiem ir 11 000 ģimeņu. Rīgas pašvaldības dzīvojamā fonda attīstības programmas 2007.-2010. gadam kopējās izmaksas (ņemot vērā celtniecības cenu pieaugumu) ir apmēram 406 miljoni lati – programma paredz nodrošināt ar dzīvokļiem vismaz 10 000 ģimenes.
Ņemot vērā augstākminēto rodas pamatots jautājums par Latvijas bijušā finanšu ministra Ata Slaktera un bijušā ministru prezidenta Ivara Godmaņa kompetenci! Vietā būtu atvainošanās par pazudušajiem 700 miljoniem eiro. Pie šīs situācijas neviens neatkāpās no amata, pat pēc Ata Slaktera apkaunojošās intervijas Bloomberg TV, kur pat neņemot vērā ministra angļu valodas nepārvaldīšanu pietiekošā līmenī, ko no viņa prasītu ieņemamais amats, bet stipri nekompetentās atbildes uz jautājumiem par krīzi valstī. Un vai tieši Ivars Godmanis nav viens no tiem kas šo krīzes domino efektu pastiprināja, jo krīzes gaidīšana rada vēl lielāku krīzi. Ar vienmēr saraukto sejas izteiksmi – punkts viens, punkts divi, punkts trīs – valstī ir krīze.
Un visbeidzot vai Latvijas Bankas loma bija adekvāta notiekošajā? Laikā, kad Latvijas lats ir piesaistīts eiro, tātad stabils, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics neko nedara lai „mīkstinātu” Parex krīzi, jo profesionālās aprindās sen bija zināms par Parex problēmām. Un tā vietā nāk klajā ar neadekvātiem paziņojumiem – pēc tam kad Parex bankas tagadējais valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis vienojās ar sindicēto kredītu devējiem par 30% jeb 232,5 miljonu eiro no kopējās aizdevumu summas atmaksu šogad, Rimšēvics piedāvā atmaksāt 40% no kopējās summas jeb 310 miljonus eiro, kas ir par 77,5 miljoniem eiro vairāk. Kāpēc lai Latvijas valsts maksātu vairāk nekā Nils Melngailis bija vienojies?
Un galvenais jautājums ir palicis neatbildēts – vai tas bija adekvāts solis maksāt 1 miljardu eiro par Kargina un Krasovicka nemākulīgo darbību, kā baņķieriem?
Ģirts Lapiņš
TB/LNNK, Rīga, Nr.36
http://www.girtslapins.lv/
http://twitter.com/GirtsLapins
Saistītie raksti:
» Kur aizņemties - bankā vai internetā?
» Bankas laupītājs dodas laupīt ar taksi
» Vai vajadzēja glābt Parex banku?
» Briest jauni s*** Parex, jeb kur paliek noguldījumi? (UPD)
» Būs jāmaksā par bilances apskatīšanos bankomātos
» Kur aizņemties - bankā vai internetā?
» Bankas laupītājs dodas laupīt ar taksi
» Vai vajadzēja glābt Parex banku?
» Briest jauni s*** Parex, jeb kur paliek noguldījumi? (UPD)
» Būs jāmaksā par bilances apskatīšanos bankomātos
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
gudirs
komentārs
kā vienmēr gribētu piebilst, ka valsts pagaidām lielāko daļu naudas
pareksā ir noguldījusi, pie tam ar ķīlu apakšā. Par ķīlas vērtību,
utml. protams var strīdēties, bet potenciāli valstij vajadzētu no šī
darījuma iziet pa 0 vai plusos.
atbildēt
Anonīms
komentārs
Teorētiski viss šajā valstī ir kārtībā, teorētiski problēmu nav.. :D
Pat praktiski - kamēr neesam miruši, mēs dzīvojam..
atbildēt
Anonīms
komentārs
Latvija tak nopirka par 2 latiem, un tas miljards(?) ir noguldīts depozītā,
kuru teorētiski kādā brīdī varēs izņemt ārā - t.i. saņemt atpakaļ
atbildēt
pat lasīt tādus rakstus negribas...
neticu.
atbildēt