No ekonomikas viedokļa par inflāciju

Ekonomikas teorija nosaka, ka valstij ir 3 makroekonomiskie mērķi: zema inflācija, zems bezdarbs un konstanta izaugsme (IKP). Šie trīs rādītāji nosaka valsts izaugsmi un palīdz plānot turpmākās aktivitātes. Makroekonomikas teorija paredz, ka IKP izaugsmi iespaido fiskālā politika, piemēram valsts samazina nodokļus, tādā veidā cilvēki tērē vairāk un līdz ar to IKP aug. Savukārt monetārā politika iespaido naudas daudzumu, kas pieejams valstī, ši, naudas daudzumam jābūt vienādam ar to, cik iedzīvotāji to tērē (tas tā ir vienmēr, to sauc par līdzsvaru).
Kad valstī ir situācija, kad paplašinošas monetārās politikas rezultātā, ir daudz naudas, arī iedzīvotāji to vairāk tērē. Nedaudz atkāpei par to, kas ir paplašinoša monetārā politika - tā ir Latvijas bankas politika, kad tiek samazinātas obligātās rezervju likmes, banka aizdod naudu bankām ar zemāku likmi un brīvā tirgus operācijas tiek veiktas ar mērķi, lai bankām būtu vairāk naudas. Tā rezultātā bankas aizdod iedzīvotājiem naudu ar zemākiem procentiem, bet ņemot vērā, ka pieejamais naudas daudzums strauji pieaug, pieaug arī inflācijas draudi. Loģiski var secināt, ka tad, kad pieaug inflācijas draudi, ir jāsamazina naudas daudzums.
Un šinī brīdī būtu jāpajautā mūsu Latvijas Bankas vadītājam, kādēļ viņš neko nedarīja? Kādēļ netika izmantota sašaurinoša monetārā politika brīdī, kad šie draudi parādījās. Pie tam, monetārā politika iedarbojas daudz ātrāk kā fiskālā, un ja tā būtu izmantota, mēs nebūtu tur, kur tagad esam.