Latvija kā komunisma politiskās sistēmas mantiniece

Nepavisam nebija jābūt gaišreģim, lai jau pirms gadiem diviem saprastu, ka šādi turpinot Latvija nonāks, neteiksim kur, katrs var iztēloties pats. Un nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka nākošais gads, un ne tikai nākošais, šajā valstī būs dikti drūms, vismaz ekonomiskajā ziņā jau nu noteikti. Vainas novelšana par vispārējo valsts katastrofu uz globālajām krīzēm, naftas cenām vai ko nu tur vēl ir, maigi izsakoties, tāda muļķīšu taisnošanās, ka ko mēs, mēs jau neko, pie visa vainīgi viņi tur.



Tikai kaut kā dīvaini sanāk, ka viņi tur (šajā gadījumā Amerikas Savienotajās Valstīs vai tā dēvētās vecās Eiropas valstīs) spēj rīkoties, lai maksimāli mazinātu globālās ekonomiskās krīzes sekas, un “viņiem tur” tas nez kādēļ izdodas, kamēr mums šeit ir vismaz visi statistikas rādītāji ar fundamentālu neatlaidību deg sarkanā krāsā.

Pēc būtības Latvija ar saviem “politiski atbildīgajiem” ministriem priekšgalā vienkārši peld pa straumi, cerot ka gan jau būs labi, gan jau reiz tā krīze beigsies, un tad atkal varēs maukt sev galvās lauru vainagus un apgalvot, ka izkļūšana no krīzes ir tikai un vienīgi viņu vieduma rezultāts. Pie mums jau ir kļuvis par tradīciju, visās neveiksmēs vainot kādus ārējus apstākļus, savukārt visas veiksmes piedēvēt tikai īstajai un pareizajai partijai. Un kamēr vien Vjetnamā būs zemas rīsu ražas, Karību jūras baseinā plosīsies tropu vētras, bet Dienvidamerikā izcirtīs Amzones mežus, ārējie apstākļi vienmēr atradīsies.

Protams, nevar apgalvot, ka globālā ekonomikas lejupslīde nebūtu ietekmējusi Latviju, taču tā tikpat lielā mērā ir ietekmējusi ikvienu valsti Eiropas Savienībā un citur pasaulē. Un ja šādā situācijā viena no jaunajām Savienības dalībvalstīm – Slovākija, ir spējīga izpildīt visus ekonomiskos kritēriju lai pievienotos eirozonai, bet otra – saucas Latvija, citu pēc cita pārspēj visus iespējamos ekonomiskos antirekordus ES jaunāko laiku vēsturē, tad rodas gluži vai aizdomas, ka slovākus skārusi viena krīze, kamēr mūs – pavisam cita, pie kam tāda, kas nekur citur pasaulē, izņemot varbūt vienīgi Zimbabvi un vēl dažas Āfrikas valstis, nav vērojama.

Vai nu tas ir vai nav smieklīgi, taču tā laikam arī ir, pie kam krīzes pamatā ir nevis ekonomiski, bet gan galvenokārt iekšpolitiski iemesli. Ir vesela virkne dažādu sociālo zinātņu institūtu, kuri pēta tadu abstraktu lietu kā “komunistiskās sistēmas politiskais mantojums”. Un šajos pētījumos dikti bieži tiek pieminēts Latvijas vārds, publicitātēs ziņā mēs atpaliekam tikai no Baltkrievijas, un esam vienā līmenī ar Krieviju. (Mums par lielām skumjām, pētīti tiek procesi tikai valstīs, kuras izvirza kaut minimālas pretenzijas uz demokrātiju – tāda eksotika kā Kuba, Ziemeļkoreja utt. šajos apskatos nefigurē.)

Pati pamatideja, kamdēļ skatījums uz Latviju ir tik pesimistisks, slēpjas apgalvojumā, ka Latvijas politiskā sistēma lielā mērā ir pārmantojusi PSRS komunistiskās pārvaldes pārvaldes un cilvēku personiskās stimulēšanas mehānismus. Vienkāršoti izsakoties – ja tajos dikti drūmajos laikos cilvēkiem bija minimālas iespējas izvirzīties, ja vien viņi neslēdza kompromisu ar sirdsapziņu un nestājās vienīgajā partijā, tad mūsdienu Latvijā sistēma ir tikai nedaudz labāka. Pamatprincips ir palicis gandrīz tāds pats – vēlies būt labs pilsētas, pagasta, utt. saimnieks, stājies īstajies partijā un varēsi brīvi elpot, vēlies saņemt naudiņu saviem kultūras projektiem – stājies īstajā partijā, neaizmirsti to paslavēt pozitīvisma kampaņas ietvaros un pateikt cik dikti vajadzīga visiem ir Nacionālā bibliotēka – stājies īstajā partijā un dziedi vai danco atspēries.

Tajā pašā laikā Latvijā ir otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā starp rietumos izglītību guvušajiem jaunajiem speciālistiem, kuri nespēj (nevis negrib – tās ir divas dažādas lietas) atrast darbu dzimtenē – atpaliekam mēs tikai no Bulgārijas, kuras politmafija iedveš šausmas visai ES, jo pat necenšas izlikties, ka tur valdītu kāds taisnīgums un demokrātija. Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs – esošajai sistēmai nav vajadzīgi brīvdomātāji, bet izpildītāji. Un ja nu tu reiz rietumos esi samācījies brīvdomību, tad starp mūsu pelēkajām izpildītāju fizionomijām tev nav īstas vietas.

Secinājums šajā gadījumā ir vienkāršs – ja mēs nespēsim mainīt Latvijā pastāvošo politisko sistēmu, kas oficiāli izskatās pat pēc demokrātijas, taču īstenībā ir tāds pats astoņkājis kā tajā valstī par kuras sabrukumu mēs tā priecājāmies, tad tas var beigties pat ar to, ka ekonomisko krīzi pēc dažiem gadu desmitiem Latvija atcerēsies ar priecīgu nostaļģiju. Nebūs lieki atgādināt, ka galvenais PSRS sabrukumu iemesls bija pārvaldes sistēmas absolūta nespēja pielāgoties mainīgajām realitātēm. Šobrīd līdzīga sistēma ir Latvijā, savas pozīcijas tā atdot kategoriski atsakās, kamdēļ atliek vai nu rīkoties, plaši iesaistoties politiskajā dzīvē, vai arī gaidīt, kad sistēma sagraus valsti pilnībā, cerot, ka Latvija spēs piecelties kā Fēnikss no pelniem.