Kurš ir tas, kurš te ir par devalvāciju?

Vai Drošības policijas (DP) uzrīdīšana uz „nepareizi domājošajiem” ir jaunais Latvijas varas lietotais intruments ekonomikas stabilizēšanai? Patiesībā jāsaka, ka tas rada tieši pretēju, paniski vadītas valsts iespaidu. Un tad jau, savukārt, iznāk, ka panikai ir pamats...

Tātad, visu pēdējo dienu notikumu iespaidā, atkal bija jāsāk pastiprināti domāt par lata devalvācijas iespējām. Un notikumi, kā šķiet, patiešām mainās ik pa stundām. Bet par to tagad ir jābaidās runāt, lai gan tie cilvēki, kuri visu šo milzu putru ir ievārījuši, ar savu noziedzīgo nekompetenci un alkatību, ar informācijas noklusēšanu un apzinātu maldināšanu, ar sev ienesīgu likumu pieņemšanu un brutālu zagšanu caur valsts pasūtījumiem, ir pie visa vainīgi, un viņiem pirmajiem būtu jākļūst par „DP klientiem”, bet viņi to izmanto sabiedrības apklusināšanai... Tāda izcila PSRS represiju politika. Slēpt un trokšņa cēlājus izolēt. Labi ka trakomājas ir nolaistas uz grunti...

Jebkurā uzņēmumā, ja tā vadība ir izrādījusies īpaši tizla, uzņēmuma īpašnieki tos atlaiž nekavējoties. Un tā vajadzētu būt arī valstī. Tomēr šie ir pamanījušies ne tikai slikti vadīt, bet arī nozagt valsti tās patiesajiem īpašniekiem, jo nekādu demokrātijas mehānismu, kas veidotu plašu un zinošu, konkurētspējīgu un jaunu politiķu paaudzi, mums nav. Vēl sliktāk. Politiskā vara ir naudas rokās, un tie pielaiž tai tikai tos, kas dzied viņu dziesmas. Bet sodāmi viņi būtu jau par to vien, ka nemeklē un nerada mehānismus, kas demokrātiski izglītotu un atbildīgu sabiedrību rada, lai gan pie mums viņi pat ir pamanījušies tos demokrātijas mehānismus padarīt impotentus. Tāpēc jau nevaram atlaist. Un paldies Prezidentam, ka viņš par tiem Saeimas atlaisšanas grozījumiem ierunājās. Visticamāk, viņš nekad nekļūs par Tautas Prezidentu, jo nav tautas vēlēts, un viņam nav nekādas varas vairāk par runāšanu, tomēr tas bija pareizs solis. Vienīgi vēl ir tādi jautājumi kā nulles deklarācijas, kā Saeimā noteiktās tiesības ikvienam saņemt par savu darbu atalgojumu, kas nodrošinātu viņa minimālās vajadzības, vai kā nu tur bija utt.

Pie viena var vēl pieminēt, ka visu laiku vērienīgākā operācija ar valsts, mūsu ikviena naudas izsaimniekošanu, bija „zelta tilta projekts”, kurš klusi un ātri tika izbīdīts, iepriekš izvēršot skaļu diskusiju kampaņu par Latvijas nacionālās bibliotēkas (LNB) jautājumiem, tādējādi padarot „tilta projektu” vairākumam neredzamu... Starp citu, ja atmiņa mani neviļ, šis projekts tika bīdīts caur „paši ziniet kādu banku”... Tas varētu nozīmēt, ka „kredīta piesaistes maksas” daļā, kas bija, atkal, ja pareizi atceros, ap 140 miljoniem (!!!), savu daļu ir dabūjuši ļoti daudzi, iespējams, arī politiķi. Jo kāpēc gan ne, jo mēs tak dzīvojam vienā no korupcijas citadelēm. Un to izpētīt būtu žurnālistu svēts pienākums. Taču tas ļoti labi varētu izskaidrot tik vienoto visu politiķu rūpes par „Parex”, kā par savu pašu banku. Valsts taču pieder viņiem visiem, tur augšā, tāpēc vienam otru jāatbalsta.

Bet pietiks pārdomvielas. Pievērsīsimies devalvācijai. Nesen izskanēja viedoklis, ka Starptautiskais valūtas fonds (SVF), varētu prasīt lata devalvāciju, kā vienu no prasībām, lai vispār piešķirtu kredītu. Patiesībā, tāda SVF prasība varētu būt pat ļoti pamatota, jo Latvijā pamatīgi krītas IKP, un importa pārsvars pār eksportu ir milzīgs priekš mūsu apgrozījumiem. IKP krīt, un uz tā fona arī ārējais parāds pieaug, turklāt, vēl nāks klāt arī SVF kredīts, kas parādu vēl vairāk palielinās, un tas viss nevar turpināties bezgalīgi. Šādā situācijā aizdot bez nosacījumiem varētu tikai muļķis, jo tendences liecina, ka šī valsts tikai slīgst parādos, bez cerībām ar to visu jebkad tikt galā. Tāpēc varētu parādīties prasība iegrožot negatīvās tendences.

Paklausoties kaut vai ekonomikas atveseļošanas iespējamos scenārijus, iznāk, ka visi cer uz būvniecības un kreditēšanas atjaunošanos... Bet tas ir pilnīgs absurds, kas tikai pagarinās nonākšanu pie ekonomikas sabrukuma. Bez ražošanas, kas samazinātu importu un palielinātu valūtu ienesošo eksportu, vispār nekas vairs neko nevar glābt. Un zemais ārējais parāds uz šo brīdi ir tikai ilūzija. Jo, ja IKP krīt ar tai šobrīd esošo ātrumu, un vēl neviens rādītājs nav bijis, kurš liecinātu, ka tas mainās, varētu nozīmēt, ka mēs esošajā brīvā kritiena tempā zaudēsim visu nepamatoti uzpūstā ar kredītiem IKP daļu. Un ta varētu būt arī visi 30% vai pat vairāk, pie kam ar iespēju, ka līdzi tiks parauts arī kas no pamatotā IKP daudzuma, līdz par 40%. Jau šobrīd, ja rēķina bijušo izaugsmi ar ātrumu 12% līdz mīnus 4,2%, esam zaudējuši ap 16% no IKP. Un tad jau esošais ārējais parāds, apvienojumā ar jauno SVF kredītu, vairs nebūs nekāds maziņais.

Un tas nozīmē, ka SVF varētu gribēt, lai tiktu apturēta maksimāli iespējami valūtas izplūsšana no valsts, citādi jebkurš kredīts tiks ātri „apēsts”, un tāpat jau tiks, bet pēc tiem visas problēmas paliks iepriekšējā līmenī. Un tas jau nozīmē valsts bankrotu. Tāpēc, viņiem varētu būt vajadzīga importu samazinoša politika. Un to var izdarīt vismaz 3 galvenajos veidos: 1)iekšējā tirgus protekcionisms, kuru pats SVF nepieļaus, jo viņu galvenie klienti ir lielie naudas maisi pasaulē, kas ar brīvo tirdzniecību pamatīgi pelna un iegūst ekonomisko varu pār tautām..., 2)progresīvie PVN, īpaši luksusprecēm, kas arī nenotiks, jo šo valsti nozagušie ir galvenie luksuspreču patērētāji, un jau gadu desmitiem ir pierādījuši, ka viņu alkatības tieksmju apmierināšana stāv pāri jebkam, arī „tautas līķim”, ja „situācija to prasīs”..., un 3) ...naudas devalvācija, kas gan nozīmētu tieši trūcīgāko apzagšanu, un maksātnespējas radīšanu ļoti lielai cilvēku daļai, tomēr tas uzreiz samazinātu importu, jo sadārdzinātos valūtā pirktās preces, arī energoresursu, tādējādi samazinot pieprasījumu pēc tiem.

Tāpat samazinātos faktiskie valsts izdevumi, vismaz rēķinot valūtās, un īslaicīgi uzlabotu Latvijas eksporta iespējas..., lai gan iekšzemē pieaugtu arī vietējo ražotāju cenas latos tieši resursu dēļ, tomēr algas samazinātos, un tāpēc arī cena eksportā arī samazinātos. Tātad, kā jau "šī valsts" viemēr ir pierādījusi, tā jebkuru ekon smagumu iznes uz visneaizsargātāko pleciem, kas nozīmē, ka lata devalvācija ir ne tikai ļoti iespējama, bet visticamāk, ka tā tiks īstenota... Protams, tas būs neizdevīgi bankām. Tomēr, tieši pateicoties tām (un neatņemsim par „šo veikumu” laurus arī valdošajiem „spēkiem”), to bezatbildībai, alkatībai un nekompetencei, mēs esam nonākuši šajā situācijā, kad vairākas citas Austrumeiropas valstis turpina attīstību par spīti visām krīzēm, bet mēs esam rekordisti ar zemo dzīves līmeni, ar inflācijas lielumu un ilgumu, un tagad arī ar IKP kritumu... Nu cik ilgi var to visu ciest? Un atlaist šos cilvēkus mēs arī nevaram.

Kaut kur izskanēja, ka bankas neko nezaudēšot. Bet tā nevar būt. Ja bankas ir bijušas tik aprobežotas, tad viņām ir jāiznes savs zaudējumu slogs visā šajā situācijā. Ja valsts pieļaus ziņās izskanējušo, ka latu kredītus var pielīdzināt eiro, pasludinot situāciju par „force majore”... Ja cilvēks bankrotē, tad viņš zaudē visu. Un ja viņš vēl tiek padarīts par parādu vergu bez īpašumiem uz mūžu, tad man nevajag skaidrot, kāds no viņa labums/nelabums ekonomikai un viņam pašam, viņa bērniem.

Tāpēc, pēc bankrota, bankai arī vajadzētu zaudēt to summu, kuru tā ir zaudējusi īpašumu vērtības krituma dēļ. Citādi ar visu šo valsti ir cauri. Devalvācija, protams, izsauks krahu. Tomēr mēs uz to virzāmies tik un tā, un ļoti strauji. Un to saskatīt neļāva tikai pievienošanās ES ar visiem no tās ienākušajiem finansējumiem, kas kļuva par optimisma pamatu domātnespējīgajām bankām un valdībām.

Tomēr labāk krahs uzreiz, kas apturēs vai vismaz ierobežos parādu pieaugšanas ātrumu, lai varētu sākties atjaunošanās, nekā sagaidīt acīmredzamo un nenovēršano, bet jau ar daudz lielāku parādu nastu, kad lats ne tikai varētu tikt devalvēts, bet vispār palaists pilnīgā „brīvsolī”, jo nebūs ar ko to nosegt nekādos apmēros. Vai es gribu Latvijas bojāeju? Nekādā gadījumā. Es vēlētos tās trešo Atmodu, jo tās vietā mums tika iegrūsts „vanckars”.

Šodien esošo Latviju redzu kā šauras cilvēku grupas nozagtu ideju-slimnieku, kurš guļ bezsamaņā, kuram sen jau atmirušas samadzenes, kurš ir pierādījis savu dzīvotnespēju un kurš elpo tikai pateicoties viņu pumpējošajām sistēmām, bet „valdošie dakteri” joprojām turpina apgalvot, ka viss ir pilnīgā kārtībā, ka nupat nupat viņš atjēgsies un atdzīvosies un viss būs kārtībā... Tā ir valstīs, kurās varu ieguvušie ir sajutuši, ka nav neviena, kas viņus no tā varētu atstumt, bet pašiem prom iet negribas. Diemžēl, šodienas Latvijai pietrūkst viena Kārļa Ulmaņa (ar visu viņa autoritārismu), jo tāds demokrātijas mehānisms, kurš te visu ātri un kvalitatīvi varētu sakārtot, vienkārši nav iespējams tāpēc, ka sabiedrība ilgstoši ir tikusi indēta ar dezinformāciju un mērdēta info trūkumu. Un „varu sagrābušie dakteri” ikvienu, kurš cenšas uz to visu norādīt, ir gatavi izbarot suņiem. Varbūt vajag tomēr prasties un atkāpties? Ja esat nejēgas, un ja neredzat risinājumus, vai nespējat pretoties loģikai, jo to neļauj jūs komandējošie naudas maisi, tad tautas interesēs vienīgais pareizas jūsu solis būtu vienkārši atkāpties.