Ko es darītu, ja kļūtu par ministru

Svinētu savu Neatkarības Dienu.

Visu pēc kārtas. Pirms uzsāktu sīvo ceļu uz Ministra posteni, es skrupulozi analizētu un pētītu, kā ātri un efektīvi uzrāpties augšā. Iedziļinātos, kā citi cilvēki ir ieguvuši Ministra portfeli. Es ņemtu piemēru no visietekmīgākajiem politiķiem - Šlesera, Šķēles, Lemberga un Godmaņa - no cilvēkiem, kas ilgi spējuši noturēties paša augšā, kas izcīnījuši ietekmi, kam pieder vara, kas parūpējušies par sevi un savu ģimeni nebaltai dienai. Jo viņiem ir nepieciešamās zināšanas un iemaņas, lai turētos pašā augšā - kā man tās apgūt. Iesisties elitē varēšu, ja būšu labāks par viņiem visiem - ja būšu viņiem spēcīga konkurence.

Lai būtu vismaz tik pat izveicīgs, ka vecie runči, es apgūtu finansu iemaņas (visu par ofšoru zonām, nodokļu atmazgāšanas shēmām, finansu likumdošanu... Latvijā un citur), cilvēku vadības iemaņas (kā panākt, lai padotie klausa, lai izpilda norādes, kā ietekmēt vienāda līmeņa cilvēkus...), kā arī perfektas komunikācijas spējas - lai varētu pārliecinoši stāstīt presei to, kas tai ir jāzina. Droši vien vēl daudz ko, ko nezinu.

Tas viss tikai starta posmā. Pēc tam apgūtu dažādas tehnikas, lai efektīvi pagrūstu zem riteņiem sev līdzīgos. Vāktu pret visiem kompromātus. Tad es nodibinātu kontaktus ar kādu milzīgu korporāciju, kas labprāt sponsorētu manu partiju, lai saņemtu pretī likumdošanas dažas likumdošanas izmaiņas. Smagi investētu citās partijās ar nosacījumu, ka tās pildīs manus noteikumus. Visas lielākās partijas pieejamo līdzekļu iespēju robežās es sponsorētu, lai būtu no manis ļoti atkarīgas. Pie katras iespējas publiski noniecinātu personālijas - savus konkurentus. Es izceltu ārā visas viņu kļūdas un neveiksmes, nodibinātu pamatīgus kontaktus ar drošības struktūrām un tiesām. Galiem jābūt visur, tas noderēs, ja kāds mani gribēs izmest no laivas.

Reklamētos. Grūstu naudu avīžu un žurnālu rakstu slejās un minūtes TV un radio. Lai varētu tikt pie vārda katru dienu, es sarunātu vai nopirktu raidlaiku populārā radio stacijā ikdienas stundas garam raidījumam, kas sauktos "Stunda ar Mani". Es pie katras iespējas atkārtotu manu un manas partijas stratēģiju. Runātu vienu un to pašu, nemitīgi visos mēdijos. Drīz par mani zinātu un apspriestu visā Latvijā. Es dibinātu domubiedru grupas, organizētu sabiedriskas aktivitātes, brauktu apkārt ar busiņu pa visu Latviju - runātos ar cilvēkiem personīgi, kā arī uzstātos. Solītu visu, ko prasītu esošā situācija - es nešauboties teiktu, ka visu šo bardaku sakārtošu. Apsolītu LIELAS pārmaiņas.

Politiskie konkurenti rēķinoties ar jauno sāncensi, sāktu meklēt skeletus manā skapī. Tad man piedāvātu pievienoties. Es par to kārtīgi nosmietos un piedāvātu viņiem pievienoties man. Ja viņi pret mani neko neatrastu, tad izprovocētu vai izdomātu skandalozu pīli, ko palaistu tautās. Lai arī tikai pīle, dabīgi cilvēkiem rastos jautājumi, kurus es noklusinātu ar demagoģiju, ka tā ir nomelnošanas kampaņa.

Es no partijas kabatas investētu naudu sabiedrisko attiecību veidošanā un uzlabošanā, tas aizmiglotu acis daudziem - atrastu visus savu konkurentu grēkus - aplietu tos ar sūdiem, tas novērstu uzmanību no manis uz labu laiku. Tikmēr atkal apsolītu grandiozas pārmaiņas. Ja kāds prasītu kādas tieši - es teiktu - tas skars pilnīgi visus Latvijas iedzīvotājus – mēs kopā to panāksim. Tad konkurenti man netieši piedraudētu - es par to paziņotu visiem mēdijiem, daudzi ar partijām saistītie mēdiji to nenopublicētu. Lai arī kā, man pietiktu ar dažām publikācijām un ar policijas izmeklēšanu, lai izraisītos skandāls.

Pa uzvaras trubu es ieveltos Saeimā un ieritinātos savā Ministra krēslā. Pirmais zvans - zvana Partijas Sponsors - sak, tā un tā - vajag te dažus likumiņus izmainīt, lai varētu izplesties Latvijas tirgū ar minimāliem ierobežojumiem. Daudzi vietējie zaudētu darbus, daži uzņēmumi bankrotētu, tomēr tāda ir dzīve - sponsoram nauda jāatpelna vispirms.

Ātri saprastu, kā politika strādā, un ka ilgi augšā noturēties nesanāks. Sūri izcīnījis vietu sev elites augšgalā, es atliktu jautājumus, kas aktuāli tautai, uz vēlāku laiku. Es nedomātu par tautu par pensionāriem, par skolotājiem, par mediķiem - visus spēkus un resursus blieztu cīņā ar politiskajiem konkurentiem, kas mēģinātu mani iegrūst atvarā.

Otrajā plānā es steidzīgi gādātu par naudas pelnīšanu. Saliktu draugus visās padomēs, par zināmu procentu sarunātu līgumus un valsts pasūtījumus visiem draugu un radu uzņēmumiem. Nežēlotu sev bonusus, jo justos tos nopelnījis pēc tik smaga pirmā raunda.

Par tautas neapmierinātību uzzinātu no miermīlīgiem protestiem pilsētas centrā. Tautai būs jāpagaida - man šobrīd ir lielāka zivs jācep - kā valsts pasūtījumu naudu izpūst caur manu uzņēmumu, lai viss izskatītos likumīgi, bet mans konts papildinātos. Konkurenti arī nesnauž - skatās uz pirkstiem.

Es ātri saprastu, ka šādā vidē vajag domāt tikai par sevi... NEKAD nevajag domāt par tautu, un tās problēmām. Tas novērš uzmanību no galvenā, kā arī neatmaksājas. Konkurentu mēdiji mani krāso melnāku par velnu. Zinu, ka drīz būs jākāpj lejā, tādēļ pēdējā mirklī saslēdzu visus iespējamos valsts pasūtījuma līgumus, lai jaunajai valdībai tiek mazāk.

Tu man jautā, kā es tā varu runāt?

Varu, jo sistēma ir hierarhiska – augšā ir ļoti maz vietu - par tām ir liela konkurence. Lai nokļūtu Saeimā vai kļūtu par ministru, man jābūt nežēlīgam, negodīgam, aprēķinātājam, ar pazīšanos, jāmāk piekukuļot, atmazgāt... Godīgums visā šajā cīņā netiek atalgots - kad kamera izslēgta, visi par to ņirgājas. Tas nozīmē, ka esot augšā man būtu viena problēma - kā bagātīgi atalgot sevi par šīm necilvēcīgajām pūlēm.

Es sevi atalgotu bagātīgi un zagtu tāpat kā visi politiķi - visu pēc kārtas, jo zinātu, ka mani nogāzīs drīz tik un tā. Laika maz - kāda vēl tauta ar savām idiotiskajām prasībām - aitu bars, kas žēli blēj.


Independence Day – diena, kad caur valsts aparātu esmu izplēsis ar lielu kampienu sev vislielāko summu.