Kāds stāsts ...

Pagājušā gada beigās, kad valsī visi runāja par krīzi bet tikai reti kurš nojauta kas tā krīze tāda ir, ar tēvu apspriedām cik labi tomēr ir maksāt nodokļus. Kāpēc?
Tāpēc ka manam tētim, kurš vēl joprojām strādā, pensija ir ap 700 LVL, un nopelnīta viņa ir absolūti godīgā ceļā.
Nelies ieskats vēsturē.
Tēvs ir dzimis 2 pasaules kara laikā, Tukuma rajonā, turpat dzīvojis un mācījies, vecaistēvs kā jau daudziem ticis izsūtīts uz Vorkutu un par laimi, lai arī ar sabeigtu veselību, tomēr atgriezies.
Pēc mācībām tēvs uzsāka darbu Rīgā, par elektromontieri, vēlāk par darbu vadītāju. Alga tajā laikā kāda nu bija tāda bija, ģimeni pabarot nebija viegli un daudz bija “jāhaltūrē” lai norošinātu man un māsai jauku bērnību. Tad nāca “perestroika”, tika dibināti kooperatīvi un uzņēmums kļuva par nomas uzņēmu. Vēlāk kad tika atjaunota Latvijas Valsts neatkarība uz jau pieminētā uzņēmuma bāzes tika nodibināta SIA kurā dalībnieki bija ap 50 uzņēmuma darbinieki kuri sameta paši savu naudu uzņēmuma pamatkapitālam, Tēvs, kā viens no ilgstošajiem darbiniekiem, tika ievēlēts uzņēmuma valdē. Par valdes priekšsēdētāju kļuva cits uzņēmuma ilgstošs darbinieks, sākās cīņa par izdzīvošanu, un par izaugsmi, tika pārdzīvotas problēmas ar sirdi un pavadīts laiks slimnīcā, bet neskatoties uz visām grūtībām uzņēmums auga un attīstijās. Šajā laikā arī es, kā palīgstrādnieks sāku strādāt šajā uzņēmumā.
Un tagad pie galvenā.
Šobrīd nemācēšu pateik vai patiriotisku jūtu vadīts vai dēl bailēm no Valsts ieņēmumu dienesta, vai tiešām dēļ cerībām pavadīt laimīgas vecumdienas, toreizējam valdes piekšsēdētājam bija stingri noteikumi, darba algas ir jāmaksā oficiāli, maksājot visus nodokļus. Arī par pārējo nodokļu maksāšanu diskusiju nebija, visi nodokļi godīgi tika maksāti. Protams ka bija iebildumi, gan no strādnieku puses, jo var tak aploksnītē saņemt vairāk, gan no vidējā līmeņa vadības, jo konkursus vinnēt ir sarežģītāk un nespējam konkurēt ar uzņēmumiem kuri nodokļus “optimizē”, bet tā laika uzņēmuma vadība palika nelokāma. Uzņēmums turpināja augt un attīstīties, ieguva labu reputāciju, atalgojums arī auga, darbs turpinājās. Tēvam pienāca laiks saņemt pensiju un, ticiet vai neticiet tā sanāca apmēram 700LVL, protams ka mēs visi bijām priecīgi, arī manas domas mainījās un kļuvu par pārliecinātu nodokļu maksātāju, visus, ar kuriem par šo tēmu runāju, centos pārliecināt par nodokļu maksāšanas izdevīgumu, par to ka nodokļu maksāšana norošina cilvēka cienīgu dzīvi vecumdienās un ka pa vecrīgu klīstošie pensionēto tūristu pūļi nav nerealitāte.
Tad pienāca 2009. gada jūnijs.... ! Neņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu valdība tomēr izlēma ka strādājošiem pensionāriem pensija tiek samazināta par 70% jeb gadījumā ar manu Tēvu par apmēram 500LVL jeb tagad viņam ir jāiztiek ar 200LVL jo valstī ir krīze, darbs uzņēmumam paliek arvien mazāk un algas arī nav no kā maksāt, protams var jau pamest darbu uzņēmumā kurā esi nostrādājis gandrīz 50 gadus un saņemt lielāku pensiju, bet kas dos garantiju ka nesekos nākošais “grieziens” no valsts puses? Vēl mēnesi atpakaļ es (muļķis) domāju ka ir tā, kā valsts apgalvo, ka katrs krāj sev pensiju, un ka ir kā sakāmvārdā “ko sēsi, to pļausi” bet izrādās ka ir kā dziesmā ”ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs”. Skumji!
Sakiet lūzu, vai šobrīd kāds vēl tic savai nākotnei šajā valstī, baidos ka pat pie varas esošie politiķi nespēs mani motivēt maksāt nodokļus.
Ļoti iespējams ka rakstā ir neprecizitātes arī gramatiskas, atvainojiet.