Jaunākais no AKKA/LAA

Agnese Kārše no visu mīļākās aģentūras nepadodas un ir publicējusi "paziņojumu par autortiesībām internetā”. Es nezinu, vai tieši blogosērga ir atbildīga par viņas nākšanu pie prāta, bet jaunākie argumenti vairāk skar likumu "pelēko zonu", nevis vienkārši iedomas. Kārše raksta:

"Latvijas normatīvajos aktos šobrīd nav precīzi definēti konkrēti aspekti attiecībā uz interneta hipersaišu lietošanu. Taču saskaņā ar Autortiesību likuma 69.pantu tiesību īpašnieks pie noteiktiem apstākļiem ir tiesīgs vērsties arī pret starpnieku, nevis pašas mājas lapas īpašnieku. Pagaidām Latvijā tiek pielietota citu valstu prakse, kura nosaka, ka saites ievietotājs neatbild par to, kas atrodas konkrētajā vietnē, ja vien saite nenorāda uz vietni ar prettiesiski ievietotu saturu (kāds šobrīd ir YouTube) un saites īpašnieks iepriekš ir lūgts šo saiti dzēst no savas interneta vietnes. Runājot analoģijās - tas būtu kā informācijas izplatīšana, kur var saņemt zagtu mantu."

Tas paceļ dažādus jautājumus, sākot ar to, vai tiešām uz publiski pieejamu informāciju neattiecas runas brīvība. Piemēram, ja es redzu "Latgalītē" pārdošanā esam pirātiskus "Žilitona" kārtridžus ar "Super Mario Bros." spēli, vai Nintendo man var aizliegt par to pastāstīt draugiem? Pat ja mani draugi tāpēc aizietu un tos iegādātos, kā gan tas var mani padarīt par starpnieku? Nekas nav pabijis manās rokās, un es nekontrolēju viņu rīcību. Darījums notika tieši starp pārdevēju un citiem cilvēkiem, nevis caur mani. Saukt to par starpniecību šķiet aiz matiem pievilkti, lai gan jāatzīst, ka skaidrojošā vārdnīca šo vārdu definē samērā plaši.

Tālāk viņa runā par atļaujām un piemin iespēju materiālu "padarīt pieejamu, [..] izmantojot jebkāda veida saites". Tas ir līdzīgi kā teikt, ka piemērā ar "Latgalīti", ja es nebūtu pastāstījis par kārtridžiem, tie nebūtu pieejami. Tā nav, jo patiesībā tos neatkarīgi no manis izplata pārdevējs, un norādīt kādam uz šo faktu nevajadzētu nozīmēt, ka es uzņemos par pārdevēja rīcību atbildību.

Atklāti runājot, ja citviet pasaulē nepastāvētu precedenti pretējajam, es teiktu, ka tas viss ir pārāk absurdi, lai vispār būtu saucams par "pelēko zonu". Kā kāds var man aizliegt paust publisku informāciju, un kurā vietā tam ir robežas? Piemēram, vai man var aizliegt publicēt Google adresi, jo caur to var atrast autortiesības pārkāpjošas lapas? Arī YouTube klipu adreses parasti ved nevis tieši uz kādu neatļautu failu, bet uz citu lapu, kas atsaucas uz atskaņotāju, un tikai atskaņotājs atsaucas uz īsto video. Abos gadījumos norāde uz aizliegto saturu ir netieša, un ieviest tur kādu nošķīrumu šķiet patvaļīgi.

AKKA/LAA paziņojums rada papildu neskaidrības sakot, ka ir iespējams "saņemt autortiesību organizācijas atļauju padarīt pieejamus savā mājaslapā jebkādus muzikālus darbus". Ja jau jebkādus, vai tas attiecas pat uz autoriem, kas ar AKKA/LAA nav noslēguši līgumu? Vai arī tas ir tāds pats pārspīlējums kā LETA sižetā izskanējušais, ka YouTube ir nelegāls kopumā, nešķirojot saturu?

Zīmīgi šķiet, ka protestam ir pievienojušies pat Platforma Music un Latvijas Mūzikas kanāls. Tagad atliek tikai redzēt, vai tas viss pie kaut kā novedīs.

Vairāk šādus rakstus var lasīt dabas.untu.ms blogā.