Godmanim iedur dunci mugurā.

Tas ir noticis: Ivars Godmanis ir demisionējis. Kas tālāk? Pirmdien vai otrdien noteikti atjās princis baltā zirgā, kurš uzveiks divgalvaino pūķi vārdā ekonomiskā krīze. Tā vismaz šķiet Godmaņa pretiniekiem. Var jau būt... Bet tas princis būs tas pats, kurš bija zvērējis Karalim uzticību līdz kapa malai, pēcāk savai uzticības personai, iedurdams dunci mugurā. "Arī Tu, Brut..." - smagi nopūtās Godmanis. Tā vismaz likās skatoties viņu pa TV.
Pirms gada, kad Zaķis viņu iecēla par premjerministru, daudziem latviešiem seja savilkās skābās grimasēs: "Atkal tas Godmanis! Diez ko viņš atkal sadarīs..." Ne velti, gudri cilvēki jau tad teica, ka Godmanis būs krīzes ministrs. Un, ja tā padomā, tad par finansu burbuļa pārsprāgšanu ekonomisti jau nopietni sprieda kopš 2005 gada, tikai neviens viņus neņēma par pilnu, vieglāk taču dzīvot ilūzijās, ka nauda aug kokos. Tā kā Godmanim jau ir bijusi pieredze, krīzes laikā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Dažkārt pat šķiet, ka krīzes situācijas viņam patīk labāk, nekā mietpilsoniskā ekonomiskā augšupeja (vismaz kāds action). Viņam patīk sevi pierādīt. Neviens nevar noliegt, ka viņa galva ir ne tikai liela, bet arī pilna ar zinātnieka gudrībām. Tas daudzus tracina tikpat ļoti, kā Godmaņa slavenie trakā zinātnieka izgājieni. Jā, dažkārt viņa soļi bijuši neordināri. Kurš gan bez smaida nevar atcerēties Godmaņkrāsniņas? Godmani nevar nepamanīt - viņa izskats ir tikpat interesants, kā viņa personība. Ne velti saka, ka trakajiem pieder pasaule. Savā ziņā jau viņš ir traks. Kurš gan, normāls cilvēks vispār ietu meža zvēru vidū, lai gan viņš pats apzinātos, ka viņu saplosītu? Kam gan viņam tas būtu vajadzīgs? Iet par ministru,zinot, ka tauta uz viņu nemitīgi ries. Kam gan viņam būtu celties 5 no rīta, lai paspētu uz raidījumu 900 sekundes, lai atskaitītos par paveikto, pēc tam apmeklētu valsts prezidentu, tad saeimu, tad neapmierinātos uzņēmējus, arodbiedrību pārstāvjus, tad novadītu 4 stundu garu sēdi, pēc tam līdz pat 11 naktī atskaitītos par visu Domburšovā, tad sestdienā sēstos pie radio pults un stāstītu mums par klasisko rokmūziku. Kurš gan cits, ja ne Godmanis! Tomēr, viņam nemitīgi tiek pārmests, it kā viņš to krīzi izraisīja. Vai gadījumā tā nebija tauta, kura labprātīgi, pakļaudamās reklāmai, naivi un bezatbildīgi ievēlēja Tautas Partiju ar Aigaru Kalvīti priekšgalā? Vai tas nebija Aigariņš, kura laikā valsts jau tā neizmērojamais birokrātijas džungļu biezoknis kļuva vēl neizmērojamāks? Tieši Kalvīša laikmetā tika novērota visnekaunīgākā ministru radinieku pieņemšana valsts darbā! Tieši Kalvīša laikā, ierēdņu algas pieauga tikpat strauji, kā trūcīgo pabalsti tika apcirpti! Bet paši vēlētāji jau neatzīs savu kļūdu par nelaimju cēloni, jo vieglāk vainu novelt uz kādu citu. Vai neievērojāt, ka tik lielu atbildību, kā no Godmaņa, tauta sen nebija prasījusi NEVIENAM cilvēkam! Par to liecina tautas kritizēšana. Ja sit, tātad mīl. Un tauta mīl Godmani, jo viņš ir foršs čalis.
90 gadu sākumā viņš cīnīdamies par mūsu brīvību, nereti riskēja ar savu dzīvību. Viņš bija un ir ideālists. Viņš ticēja, ka kādu dienu latvietis iegūs savu tik kāroto brīvību. Agrāk bieži varēja novērot, kā abi ar Sandru Kalnieti, pastaigājās pa Vecrīgas ielām, sapņojot par Latvijas nākotni...
Kur tad tas sapnītis palika? Neticu, ka Godmanis šo sapni ir aizmirsis! Daudzi pārmet, kāpēc viņš aizstāv savējos, lai gan tie nav to pelnījuši. Kāpēc viņš vaiga sviedros strādādams, nekritizēja valdošo koalīciju, tātad tautas izvēli? Jo viņš ir vīrs uz goda. Viņš nekad savējos nenodos, lai arī kādi viņi būtu - šķībi, greizi, vai nepareizi. Jo iesāktās lietas jānoved līdz galam! Nedrīkst tā mētāties, tad uz vienu pusi, tad uz otru... Godmanim ir stingrs un nelokāms raksturs, tāpēc arī viņam pretī baidās runāt, jo zin, ka viņš neļaus, lai kaut kādi liekuļi viņam kāptu uz galvas. Viņš nenodeva savējos līdz galam. Un varbūt, tas latviešiem pietrūkst. Bet latvieši viņu nodeva līdz ar krieviem, kā tādu noziedznieku, kurš to bija pelnījis! Pirms tam solījušies Godmanim uzticību un atbalstu. Kā tad Godmanis varēja strādāt, ja viņam nevis neuzticējās, bet negribēja uzticēties? Kā vien viņš mēģināja paskaidrot savu lēmumu, viņā nemaz neieklausijās, un nereti pārtrauca pusvārdā! Un tomēr, ne vienu pašu reizi es nedzirdēju no viņa sevis žēlošanu, jo pēdējo mēnešu laikā viņš turējās kā īsts vīrs un atdeva visus savus spēkus un savu sirdi Latvijai negaidīdams ne no viena pat elementārāko Paldies!